Kaspars Bindemanis:"Iemesls savākties un aizvākties"

Tas būs viens no pēdējiem pasākumiem, kurā piedalīsies dīdžejs Bindemanis. Atvadu pasākumi septembra pirmajā pusē notikšot arī klubos Essential, Pulkvedī un Casablanca, par ko informācija sekos.

Uldis Rudaks. Ar ko pēdējā laikā visvairāk esi nodarbojies?

Kaspars Bindemanis. Pamatienākumu avots man ir diskotēku spēlēšana — to daru divas trīs reizes nedēļā. Tad vēl reklāmā.

R. Pirms pāris gadiem tev bija depresija no darba reklāmā — kreditori atņēma mašīnu, dzīvokli utt. Tomēr atgriezies?

B. Man nav citu variantu. Tas man ir vienīgais adekvātais peļņas avots, lai arī kā man tas būtu piegriezies. Spēlēt ar kaut kādu ansambli — tas nav nopietni, jo tur peļņa neatbilst ieguldītajiem līdzekļiem.

R. Pametīsi Latviju pavisam?

B. Sākumā ir tas trīs gadu kurss. Ar iestāšanās naudu Katalonijas sinematogrāfijas studiju centrā Ēriks Stendzenieks izpalīdzēja. Vēl man ir iesāktas pārrunas ar prestižo klubu Catwalk par diskotēku spēlēšanu. Un pēc tam ir tā, ka vai nu es atbraucu atpakaļ uzreiz, vai neatbraucu. Ja es tur iedzīvošos, neredzu nekādu iemeslu atgriezties. Skola bija viens no līdzekļiem, kā man savākties un aizvākties no šejienes. Šeit vienīgais, kas mani tur un reizē arī atgrūž, ir cilvēki. Tuvie cilvēki mani tur, bet lielāko daļu Latvijas nūģu es fiziski nevaru vairs izturēt. Ieej Delfi čatā un redzi, ka, lai ko tu darītu, deviņdesmit procentu atsauksmju ir pilnīgi garām. Kā šie cilvēki, kas iedomājas, ka ir kompetenti jebkurā jomā, var kaut ko prasīt, piemēram, no valdības, ja paši pavada visu savu dzīvi, sēžot internetā un gvelžot kaut kādas muļķības? Tas mani dzen prom.

R. Domā, ka citur tu būsi vairāk vajadzīgs nekā Latvijā?

B. Domāju, ka jā. Pietiekami esmu pabraukājis riņķī un pārliecinājies, ka esmu kolorīta persona ne tikai Latvijā. Piemēram, Barselonā trīs reizes ir bijušas gandrīz avārijas situācijas, kad meitenes apstājas, taurē un māj ar rokām.

Man viss ir ļoti konkrēti noformulēts. Es jau šobrīd daru to, ko gribu, bet tur tas būs iespējams lielākā mērogā un par lielāku atlīdzību. Man Spānijas vide arī tīri ainaviskā ziņā nenormāli fascinē. Cilvēki ir pozitīvi. Agrāk divas dienas pavadot ārpus Rīgas, man sākas homesick — trīc rokas un nevar izturēt. Bet tagad, līdzko ieraugu kādas Spānijas bildes vai flamenko izdzirdu, man skudriņas skrien. Spānijā ir otrais lielākais ilgdzīvotāju skaits aiz Japānas, jo viņi nestreso. Stress ir galvenais, kas saīsina dzīvi. Ar to no Amerikas aizgūto darbaholismu arī es biju sasirdzis — visu laiku uzvelkās...

R. …uzvalkā?

B. (Smejas.) Jā. Uzvilcies un uzvalkā. Strādāju no rīta līdz vakaram, un pēc tam man iestājās tas melnais periods. Vēl arī ģimenes tradīcijas un dzimstība pie mums ir katastrofāla — vairāk mirst nekā dzimst.

R. Tev jau pašam arī nav bērnu.

B. Es esmu vispār ārpus jebkuriem rāmjiem — man ir jāizpilda sava misija, tad es varu domāt par bērniem.

R. Nacionālās jūtas tevi nevajā?

B. Es jau esmu tāds kokteilis — vācieši, čigāni, zviedri, poļi. Laikam pēc savas būtības vairāk esmu čigāns. Jūtos pasaules pilsonis, un man nav problēmu vazāties riņķī. Ir vietas, kur es negribētu dzīvot — Amerikā un Anglijā.

R. Tagad tev ir 34. Piecdesmit ir daudz?

B. Piecdesmit ir pats labums. Man par šito visu ir konkrēts uzstādījums. Tā kā dzīvoju līdz šim, es atļaušos dzīvot vēl gadus piecus sešus. No 40 gadu vecuma es pilnībā pievērsīšos tam, lai dzīvotu pēc iespējas ilgāk. Es jau arī tagad nepīpēju, narkotikas un piena produktus nelietoju. Vodka man garšo, bet arī jāmet miers. Pēdējos mēnešus tikai uz vīnu spiežu. Ar laiku neēdīšu neko smagāku par vistas gaļu, bet Spānijā ir pieejamas jūras veltes, tātad nevajadzēs arī vistas gaļu ēst. Es gribu dzīvot kādus simt divdesmit gadus.

R. Plastiskās operācijas taisīsi?

B. Domāju, nebūs nepieciešamības.

R. Vai viss līdz šim darītais tagad šķiet muļķīgs un īstais vēl tikai būs?

B. Īstais noteikti vēl būs, bet šo to es labprāt iegrāmatotu. Ap 1995.gadu mēs ierakstījām veselu albumu — ieguldījām milzīgu darbu, bet es to izdzēsu ārā — nepatika. Tagad pēc desmit gadiem kaut kādā kasetē pie Dambja noklausījos, un vienīgais, ko varu pateikt, ka es ļoti labi esmu spēlējis ģitāru. To gan man nākas atzīt. Man ir prasmes, kas ļauj pašam sacerēt filmas mūziku un uzskicēt scenogrāfiju, tāpat arī tēlot lomas. Manā pirmajā filmā galvenās lomas — Dievs un Velns — būs man un Regnāram. Scenāriju mēs ar Tarvidu iesākām rakstīt jau pirms diviem gadiem. Tas ir apokaliptisks stāsts, kas norisinās ātrās apkalpošanas restorānā. Detaļas nestāstīšu, jo kāds tās var izmantot. Var vilkt paralēles ar Fellīni Orķestra mēģinājumu.

R. Kāpēc gandrīz vienmēr tu savus grandiozos projektus nenoved līdz galam? Klips Aparāta dziesmai, tāpat reiz Bildēs bija iecerēts šovs ar trīsdesmit cilvēkiem uz skatuves…

B. Aparāta klipa budžets bija tik niecīgs, ka priekš tās naudas klips bija izcils! Parasti jau viss atduras pret finansēm. Un, ja man ir projekts ar trīsdesmit cilvēkiem, kuri visi darbojas uz entuziasma pamata, es nevaru viņus piespiest kaut ko darīt ar pilnu atdevi, ja tas patiesi interesē tikai mani. Visi jau nav tādi ekstrēmisti, kuriem rezultāts svarīgāks par naudu.

Uldis RUDAKS