Pēteris Liepiņš:"Dubļi man nepielīp"

Augusta pirmajās dienās sācies darbs arī Rolanda Kalniņa spēlfilmā Rūgtais vīns, bet jau šovakar Dailes teātra vasaras festivālā Stāmerienā viņš sāks šķetināt dažādus noslēpumus izrādē Cits Šerloks Holmss.

Satiekamies pie policijas ēkas Klijānu ielā, kur Dailes teātra remonta laikā notiek mēģinājumi, un Pēteris nosmej, ka policistu māja būs kā reiz īstā vieta, kur fotografēties kārtīgam Šerlokam Holmsam. Dodamies pēc tērpa – vienā telpā rosās šuvēji un ģērbēji, un turpat blakus notiek mēģinājums kādai izrādes dejai. Neviens no ceļā satiktajiem kolēģiem netiek atstāts bez kāda draudzīga joka vai sirsnīga smaida.

Vēlāk Pēteris atzīstas, ka jaunais kostīms ir labs, tomēr viņa vecās bikses tas izkonkurēt nevar. Un jau kuru reizi mazliet viltīgi pasmaida – uzmini nu, kur te patiesība, kur māņi!

Pēteris nav skandaloza personība, viņš nav atradis sev jaunu sievu, pat jaunas mašīnas viņam nav, par villu nemaz nerunājot. Taču viņam piemīt pašapziņa un atsvaidzinoša vienkāršība, kas silti plūst no viņa smaidošajām acīm. Un daudzas lomas, kas klusi apliecina viņa talantu. Un vēl – visu viņa dzīvi caurvij mīlestība.

– Savulaik lielu skatītāju atsaucību izpelnījās 1979. gadā Dailes teātrī iestudētā izrāde Šerloks Holmss ar Valentīnu Skulmi galvenajā lomā. Vai nebaidāties no salīdzināšanas?

– Man jau ir bijis Hitlers, Sančo Pansa un vēl viena otra vēsturiska persona jāspēlē, un es nepavisam nebaidos no salīdzināšanas. Vecajā Holmsā Valentīns bija ģeniāls, viņam viss sakrita, un viņa darbu tiešām novērtēju. Arī pats dabūju tajā izrādē spēlēt un dejot.

Rēķinos, ka par šo Šerloku atsauksmes var būt dažādas, bet tāpēc jau tas ir cits.

Valentīns spēlēja klasiski – lēni domāja, lēni runāja... Tā laika angļu etiķeti ievērošu arī es, bet galveno uzsvaru tomēr gribu likt uz cilvēcīgām īpašībām un negaidītām lietām.

Man nav nekāda traucējoša respekta pret labi spēlējušiem priekšgājējiem. Ar interesi lasu atsauksmes un uzklausu kritiķus. Ja arī ir kāda negācija, tā mani stimulē strādāt labāk. Esmu kā labi krāsota mašīna – dubļi man nepielīp, tie vienmēr nokrīt. Jā, iespējams tāpēc, ka esmu redzējis veco izrādi, man ir mazliet grūtāk, jo tā bija tā riktīgi nostrādāta, līdz ar to mums tagad latiņa ir uzlikta augstu. Taču man atmiņa nav diez cik laba, vienmēr aizmirstu to, kas ir bijis (Pēteris viltīgi nosmaida).

Vispār jau Stāmerienā skatītājam būs jāķer tā izrāde kopumā. Pēc tam atkal mācīsimies un iestudēsim šo izrādi spēlēšanai teātra telpās, tur jau viss būs pavisam citādi.

– Esat strādājis dažādu Dailes teātra māksliniecisko vadītāju (Pēteris Pētersons, Arnolds Liniņš, Kārlis Auškāps, Mihails Gruzdovs) laikā. Ar kuru no viņiem jums veidojusies mākslinieciski radošākā sadarbība?

– Visas sadarbības ir bijušas radošas. Man ir tā laime, ka varu pilnīgi hronoloģiski likt un emocionāli atcerēties katru no tām. Mākslinieciskie vadītāji visi nāk ar savām personībām un redzējumiem, ar savu disciplīnu un strādāšanas paņēmieniem. Kaut kā visu laiku esmu veiksmīgi spējis pārorientēties, sevi nelaužot. Man nav sev jāsaka – oi, bija Pētersons, Liniņš, Auškāps un tagad ir Gruzdovs, kā nu būs? Ja režisors man dod lomas, es viņu iemīļoju.

Man kādreiz prasa, kurš ir vislabākais režisors, un tad es saku – tas režisors, kurš ar mani strādā. Ja kāds grib, lai man viņš patiktu, lai dod darbu.

Sākumā domāju, kā tas būs – strādāt ar Gruzdovu. Viņam tomēr savi paņēmieni un krievu mentalitāte... Izrādās, ka tā mentalitāte ir baigi labā, kad to pieliek klāt manai būtībai, tā man dod kaut ko vēl neapjaustu, nezināmu, un es ātri tajā ieejos. Režisorā vērtēju darba stilu un personību, man tas galvenais kaut kā izkrīt no prāta un attiecībām.

Tie lielie posmi teātrī ir mana vērtība. Pētersons mani uzņēma Teātra fakultātē, bija kursa vadītājs, un no viņa man ir fantāzija. Precīzāk, Pētersona iespaidā esmu savu fantāziju iedrošinājies likt lietā. Fantāzija jau ir gandrīz primārā lieta aktierim. Vēlāk nāca Liniņš, viņš man bija pedagogs – runas, meistarības... Vispār pedagogs. Viņš mūs dresēja un prasīja milzīgu disciplīnu. Pēc Liniņa nāca Auškāps, ar viņu esmu ļoti daudz radoši strādājis.

Ļoti aizraujos ar to režisoru, ar kuru strādāju. Es viņam ticu pat tad, ja viņš domā aplami – ja tu strādā, tad tajā brīdī tev ir jātic tam, ko tu dari, tam, ko tev liek, saka, un tam, ko tu pats piedāvā. Ir jāiet iekšā darbā. Ja tu nebūsi iekšā, tad nekas arī nesanāks.

Man, piemēram, kādreiz bija pārdomas par Džili (režisors Dž. Dž. Džilindžers – aut.) – nu, ko viņš te duļķo to teātra ūdeni?! Bet tas ir forši, ka viņš duļķo. Domāju, ka mani jau viņš neņems, es jau vecā skola, bet tā vecā skola ir pamatskola, tā ir baigi vērtīgā, un bez tās vispār nevar iztikt. Un tad Džilis pēkšņi ņem mani vienā izrādē, otrā... Pirmajā izrādē (Paula Putniņa Labā tīrības sajūta – aut.) ļoti asi mums gāja, bet viņš tāpat kā es darba strīdus nenes ārpus teātra. Tas arī ir režisora un aktiera attiecību pamatprincips – nošķirt darbu no privātām attiecībām.

Tas ir princips, kuru ievēroju visu mūžu. Draudzējies, dzēris šņabi, ilgi runājies un čomojies neesmu ne ar vienu vadītāju. Ne ar vienu! Man ir ģimene, draugi ārpus teātra, un... darbs ir darbs. Bet zini – speciāli nenorobežojos, tāds vienkārši ir mans raksturs.

– Liela daļa skatītāju jūs pazīst kā komēdiju aktieri. Pēdējā laikā komēdijas žanrs ir nonivelējies, pat tiek uztverts kā otrās šķiras māksla. Vai kādreiz rodas izjūta, ka netiekat līdz galam izmantots un novērtēts?

– Novērtēts es esmu, turklāt komēdijā ir plašas iespējas izpausties, vajag tikai fantazēt un atrast īstos knifiņus. Šajā žanrā pat var atļauties pateikt vairāk, tāpēc arī nopietnās lomās labprāt atrodu kādu komēdijas atslēdziņu. Vispār es tā kā negribētu šķirot – komēdija, traģēdija. Ne velti ir uzskats, ka traģēdijā ik pēc desmit minūtēm ir jāsmejas, tā robeža jau ir ļoti smalka.

Man vispār ir veicies, lomas bijušas ļoti graduētas un daudzšķautņainas. Esmu spēlējis arī mīlētājus, tiesa gan, tādus īpatnējus. Tā pat ir interesantāk, ja mīlētāju spēlē nevis ļoti skaists, bet parasts aktieris, tad nāk dvēsele ārā un ir mazāk pakaļas grozīšanas un dežūrsmaidu. Domāju, ka tad arī cilvēki vairāk notic tam, ko redz uz skatuves.

– Vai teātris spēj kaut ko ietekmēt?

– Man rodas pretjautājums – kas vispār spēj šodien kaut ko ietekmēt? Nauda? Jā. Pistole? Jā. Un kāds no malas – bija PSRS, tagad ES, un mēs tikai lokāmies līdzi. Nav talantīga diktatora šī vārda labā nozīmē, kas spētu sakārtot visu mūsu valstī notiekošo.

Teātris spēj ietekmēt, tikai tie ietekmējamie ne visi nāk uz teātri. Kārtīgi izsmieties, izraudāties vai beidzot izrādē ieraudzīt sevi tādu, kāds esi, nevienam nenāk par sliktu. Arī man, kādreiz aizejot uz kādu izrādi.

– Ko jūs meklējat citu kolēģu izrādēs?

– Neko nemeklēju, mēģinu skatīties kā skatītājs, bet tas jau, protams, neizdodas. Ja ir interesanti, priecīgi brīnos – vai, cik feini! Ja redzu, ka kāds kolēģis labi spēlē, domāju – velns ar ārā, man taču arī jācenšas labāk! Tas mani disciplinē. Gribas jau labi padarīt savu darbu.

Ar labiem vārdiem neskopojos un noteikti pasaku, ja ir izdevies. Noteikti! Ja kādam slikti gājis, arī saku, bet saudzīgāk. Nesaku, ka ir slikti, bet no profesionālā viedokļa drīzāk dodu kādu praktisku padomu.

– Un pats sev kādreiz kādu labu vārdu pasakāt, uzlielāt sevi?

– Sevi gan tā īpaši nelielu, jo pat par savām lomām man jāsaka paldies kolēģiem, kuri ar savu darbu man tās palīdz uztaisīt tādas, kādas tās ir. Tā jau dzīvē ir, ka tas, kurš kaut ko dara, tam arī dod, piemēram, padomu veidā.

Taču pašapziņa man ir normāla, nevaru sūdzēties, tāpēc man arī nevajag, lai man būtu ūsiņas, ķēdītes, gredzentiņi. Tā ir tā mana pašapziņa, jo es te atnācu, nevis manas ķēdītes vai drēbes. Pucēšanās mani atstāj vienaldzīgu. Kurpēm gan vienmēr ir jābūt feinām.

– Vai teātrī kaut kas palicis nepiepildīts?

– Teātris ir daļa manas dzīves, un izlabot savas dzīves kļūdas nevar. Censties vajag, bet nevar. Ir bijušas situācijas, kurās varēju rīkoties citādi, esmu kādreiz sarūgtinājis savējos, bet tas ir noticis, un viss. Varu vien mēģināt kompensēt visu to laiku, ko esmu pavadījis darbā un viņiem atņēmis.

Zini, kā saka Jūlijs Cēzars – es dzīvoju.

– Šķiet, ka dzīvojat diezgan stabili – jums visu mūžu ir viens teātris, jau trīsdesmit astoņus gadus viena sieva... Vai lielās lietās vienmēr mērķī trāpāt ar pirmo šāvienu?

– Lielās lietās – jā. Pēc tam ir nianses, reizēm arī mana nevaldāmība, kas var sarūgtināt tuviniekus, bet es palieku uzticīgs šīm lielajām lietām.

Un, jā, mašīna, redz, arī man ir viena – septītais žigulītis. Man piedāvāja pirkt lietotu mašīnu, bet man jau ir lietota! It kā varētu nopirkt kādu citu mašīnu, bet es pieķeros vecām lietām. Paskaties, kādas man bikses! No rītiem agri pieceļos, pats salāpu un klusām gribu izšmaukt no mājas, bet mana sieva Maija vienmēr baras – vai tad tev nav citu bikšu?! Nu ir jau, bet šīs ir tik ērtas... Tāpēc arī, pirms sākām sarunu, gribēju pārģērbties savās drēbēs, tās mani atbrīvo. Tāpat kā teātrī – režisora galvenais uzdevums ir mēģinājumos radīt atmosfēru un atbrīvot aktieri. Ja esi sasprindzis, neko nevari izdarīt.

– Kādos brīžos jūs saspringstat?

– Es saspringstu nelabvēlīgā gaisotnē un sabiedrībā, kurā jūtos lieks. Arī mēģinājumā, ja uz mani sakliedz, es esmu ciet, un viss. Protams, piespiežu sevi tikt tam pāri.

Saskarsmē vispār mēģinu būt uzmanīgs, nekad neapvainoju cilvēkus personīgi par kādiem viņu trūkumiem. Neaizskaru cilvēka pašcieņu, neatkarīgi no tā, vai manā priekšā stāv izglītots cilvēks vai bomzis. To ir svarīgi ievērot, lai, piemēram, namu pārvaldē nerastos situācijas, kurās kaut ko var panākt, tikai savācot daudzus parakstus. Nē, viens cilvēks arī ir ļoti svarīgs.

Kašķīgs es neesmu, bet par lietu gan strīdos, tad nekādi nevaru palikt vienaldzīgs.

– Jau divpadsmit gadus vadāt raidījumu Mans būs mans, un, no malas raugoties, izskatās, ka to darāt ne tikai naudas dēļ...

– Kāda tur liela nauda? Protams, ir labi, ka nauda bišķiņ nāk, bet es esmu šausmīgi daudz uzzinājis. Saprotu, kas notiek mūsu valstiņā, esmu ticies ar daudziem priekšniekiem, runājies gan kadrā, gan aizkadrā un tagad aptveru to būtību. Teātrī, strādājot telpā bez logiem un barojoties tikai no lugām, režisora stāstītā un kolēģiem, tu dikti atpaliec. Cilvēkam jau jāzina arī, kas ekonomikā notiek – kā tie visi objekti atrod īpašniekus, ko domā valdība, ko vidējie priekšnieki un ko vienkāršie cilvēki. Turklāt zināšanām ir arī praktisks lietojums – pēc šiem divpadsmit gadiem ierēdņi nu jau man vairs nevar pasakas safleitēt.

– Aktierim pilnībā jāpārvalda savs psihofiziskais ķermenis. Svarīgi valdīt pār savām emocijām un kontrolēt savu darbību. Vai tas jums izdodas arī dzīvē?

– Ne vienmēr. Dzīvē es esmu cilvēks un man nav tik ļoti jāvaldās, bet, ja vajag, es to varu izdarīt. Šerloks Holmss jau arī neko neizrāda uz āru, viss notiek iekšā. Viņa pārsteigumi izpaužas darbībā, un es cenšos, lai arī mani pārsteigumi būtu redzami manos darbos.

– Vai pārsteigumu bads nav iestājies?

– Jā, pārsteigumu trūkst kaut vai tajās pašās izrādēs, koncertos un masu pasākumos. Tas mūsdienās vispār ir deficīts, ja runājam par pozitīvu un radošu pārsteigumu.

Kad pēdējo reizi esmu piedzīvojis kaut ko pārsteidzošu? Pārsteigums jau man ir tas, ka man uzticēja spēlēt Holmsu. Man patīk arī pašam izdomāt pārsteigumus, visbiežāk tas izpaužas slepenos pirkumos. Vakar Maijai nopirku divus naktskreklus, un, zini, viņa bija priecīga, ka es pats izdomāju un atradu. Tā it kā nekas īpašs, bet manam cilvēkam bija priecīgi.

– Vai vajag plosošu privāto dzīvi, lai būtu liels aktieris?

– Nē, nevajag. Kādreiz es domāju, ka vajag izdzīvot visu, vajag blandīties un dzerstīties pa labi un pa kreisi, bet tad Eidis (aktieris Eduards Pāvuls – aut.), ar kuru mēs bieži runājāmies, teica: tu pamēģini, cik labi ir strādāt, kad tev viss ir kārtībā, kad tu esi līdzsvarā. Tā tas arī ir! Man vajag, lai sadzīvē un attiecībās ar mīļajiem viss ir kārtībā, tad es vienkārši atlidoju uz darbu un man ir prieks strādāt.

Sāpes dzīvē nāk pašas par sevi, to ir vairāk nekā pietiekami, un tās jau tu atceries un to pieredzi vari izmantot teātrī. Arī tad, ja kaut kas sadzīvē vai ar tuvajiem nav kārtībā, tas sāp, tas ir plosoši, un tās sāpes es izlieku lomās.

Ir aktieri trakuļi, nu, es arī esmu trakulis, tikai nekādas paliekošas trakulības neizdaru. Neesmu ne ļauns, ne kauslīgs, tikai tajā brīdī, kad man uznāk luste, sāku improvizēt vienalga kurā vietā. Redz, tas trakums reizēm uznāk pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ un tā, ka nav kur likties. Kā zaķim, kas ilgi tupējis zem krūma, – viņš to savu skrējienu uzsāk ar milzīgu lēcienu.

– Kā jūs izlādējat to trakumu no sevis ārā?

– Tagad es izlādējos mājās – uztaisu pusdienas, sakārtoju māju, sakopju mašīnu. Kārtojot sadzīviskas lietas, atgūstu mieru.

– No tā, ko vispār dzīvē esat darījis, kas jums pašam šķitis vissvarīgākais?

– Vissvarīgākais man dzīvē ir apprecēšanās ar manu Maiju, meitas piedzimšana un tas, ka mani paņēma teātrī un es lēnām kļuvu par aktieri. Šīs trīs lietas nekad nenožēloju un bez tām vienkārši nevarētu dzīvot.

Ja man, piemēram, nebūtu Maijas, mēs te tagad nesēdētu, es jau sen būtu kaut kur. Labākajā gadījumā – debesīs.

– Satikāt Maiju un uzreiz sapratāt, ka tā ir jūsu sieviete?

– Ieraudzīju un sapratu. Sākumā viņa mani nepavisam nepieņēma, iepazīšanās bija strikta, bet pamazām es viņu paņēmu ar savu atturību un vienkāršību. Viņa ir vācu valodas speciāliste. Ļoti talantīga sieviete, kura savu darbu izdara perfekti, es tik perfekti nevaru izdarīt kā viņa.

Un vēl – ļoti godīgs cilvēks, par daudz godīgs.

Kas tad ir mīlestība?! Tā ir ļoti grūta un mistiska lieta, no kuras netiec vaļā, pat ja gribētu, jo viņa vienkārši ir, un viss. Tā ir mīlestība. Maija ir mana mīlestība. Viņa mani absolūti visādā ziņā notur formā un ir mana cenzūra. Visā, ko es daru, man ir svarīgi, kā to uztvers Maija, bet tāpat jau visādas trakulības sastrādāju, un viņai tad ir par ko domāt.

Otra mana lielā mīlestība ir mana meita Ieviņa.

– Jūsu meita strādā sabiedrisko attiecību jomā. Vai ir labi, ka viņa nav aktrise?

– Jā, es esmu mierīgs un priecīgs. Viņa, neskatoties uz savu jaunību, ir ļoti daudz pieredzējusi un pierādījusi sevi. Bieži vien talantīgiem cilvēkiem nav darba spēju. Savu meitu uzskatu par talantīgu, bet viņai ir arī darba spējas. Bieži vien viņa dod padomus mums ar mammu, nevis mēs viņai. Viņa ir ļoti muzikāla meitene, būtu laba aktrise, bet nevajag viņai to. Priekš kam? Viņa ir vispusīga.

– "Latvijā vajag ieviest daudzvaldību... Departaments pie departamenta... Visi Latvijas iedzīvotāji būtu valdības sastāvā: un nekādas cīņas par varu... Prieka departaments, malkas departaments, skumju likvidācijas departaments..." – tā savulaik dienasgrāmatā rakstīja jūsu brālis Edgars Liepiņš. Kādam departamentam jūs esat piederīgs?

– Cilvēcīgās saprašanās un līdzjūtības departamentā es varētu būt.

– Un kurš departaments jums ir vissvešākais?

– Vienaldzības departaments. Cilvēki ir šausmīgi vienaldzīgi un notrulināti. Nezinu, kas tas ir, viņiem taisa uz galvas, bet viņi saka – o, forši, kūkas nāk no gaisa! To es nevaru pieņemt.

– Ko jūs teātrī nevarat pieņemt?

– Tā ir vieta eksperimentiem, un tur visu var pieņemt, jo tas ir ārpus visa.

***

Pēteris Liepiņš

Dzimis 1943. gada 28. maijā Ērgļos piensaimnieka ģimenē

Beidzis Ērgļu vidusskolu, LVK Teātra fakultāti (Dailes teātra 4. studiju)

Dailes teātra aktieris kopš 1966. gada

Aktuāli – Šerloks Holmss Dailes teātra izrādē Cits Šerloks Holmss (pirmizrāde šovakar, 12. augustā, Dailes teātra vasaras festivālā Stāmerienā). Dublējis automašīnas Metriņš lomu animācijas filmā Vāģi un zaķa Adalberta lomu animācijas filmā Lote no izgudrotāju ciema (pirmizrāde paredzēta 25. augustā).

Sācis darbu Rolanda Kalniņa spēlfilmā Rūgtais vīns

Divpadsmit gadus LTV 1 vada raidījumu Mans būs mans

Ilze TIHANOVSKA
Mēs