VIPi ciemos pie Ievas Adamss, kura piedzīvojusi morālo orgasmu (FOTO)

„Laimes sajūta mani nepameta līdz 28 gadiem! Kopš dzimšanas esmu vienmēr dzīvojusi morālā orgasmā,” VIPi stāsta Ieva Adamss. „Un nu pamazām turp atgriežos no jauna.”

Kas tad noticis šajos sešos gados no 28 gadiem līdz šodienai?

Šajā laikā es pilnīgi negribot apguvu uz savas ādas, ko nozīmē apvainoties uz pasauli un kādas tam ir sekas. 28 gados man piedzima pirmais bērns, protams, ģimenes attiecības sarežģījās, jo kā māte biju „jauniņā” un pietiekoši labi nepratu apvienot mātes un sievietes lomas. Sāku lūgt, tad pieprasīt atbalstu no vīra, bet... Tagad zinu, ka attiecību inciatīva var nākt tikai no sievietes. Biju savas karjeras augstākajā punktā, bet pamazām nelāgais dvēseles stāvoklis noveda līdz nullei arī visu manu darbību radio, TV un žurnālos, un... Jā, bija gads, kad domāju – miršu nost! Ilgi es kārpījos ārā no šīs bedres, bez mīlošiem cilvēkiem pati laikam netiktu laukā – tā bija īsta kosmiskā palīdzība! Nu jau var teikt, ka esmu atguvusies. 

Ievas Adamss rīts sākas ar to, ka viņas guļamistabā trokšņaini iegāžas divi mazi „bosiki”. Pārliecinājušies, ka mamma nav izvelkama no gultas, piecgadīgais Viktors dodas pie ledusskapja un sasmērē siermaizītes sev un trīsgadīgajai māsai. Pēc bērnu un siermaizīšu kopīgās uzsildīšanas mammas gultā, ģimenīte sāk kārtējo ziemas dienas cēlienu: „Pabaroju mūsu putnus (Ievai ir pāris Austrālijas amadīnu), paberu graudus uz palodzes zīlītēm un baložiem, izvāru putru bērniem, izspiežu kādu puslitru burkānu sulas saules aizvietošanai un dzīvespriekam, uzvāru sev litru zaļās tējas, un mūsu slinkā diena sākas,” stāsta Ieva.

Vai Tu izmanto auklītes pakalpojumus?

Man ir kolosāli paveicies – , kad esmu aizņemta, ar mazbērniem auklējas mana mamma un viņas māsa. Divas vecmāmiņas, divi bērni – ideāli! Katrai bērns ar atbilstošu zodiaka zīmi, Ieva smejas.

Citi taču ļoti nosoda tās mātes, kuras savus bērnus atstāj auklīšu ziņā...

Es taču viņus neatdodu uz nedēļu! Vispār man liekas, ka bērnu nedrīkst pieradināt pie tā, ka mamma ir vienmēr pie rokas. Savādāk jau mātei jāizbeidz sava dzīve kā sievietei... Tā vietā viņa labākajā gadījumā pārvēršas par māti, aukli, bet ļaunākajā – par apstākļu  upuri. Es skatījos TV3 pārraidi „Latvijas lepnums”. Atceros, vienu no balvām saņēma kāda māte, kura paņēmusi audzināšanā savas mirušās radinieces piecus bērnus. Pašas vīrs arī bija miris. Šī sieviete rūpējās arī par saviem jaunākajiem brāļiem un māsām... Rezultātā viņas aprūpē bija, ja nemaldos, divpadsmit bērni. Balvas saņemšanas procesā  viņa visu laiku raudāja. Nebaidos apgalvot - viņa raudāja tāpēc, ka patiesībā viņai bija sevis žēl. Viņa bija tik trausla, bet tik milzīga nasta dažādu nelaimju kopuma dēļ viņai tika uzvelta plecos. Šī sieviete noteikti būtu gribējusi pavisam citu likteni. Tomēr iemācījās kaut kā, sakožot zobus aiz pārguruma, sadzīvot ar savu „krustu”. Lai viņa man piedod...

Bērns ir Tavs privātīpašums?

Nekādā gadījumā! Esmu sevi pieradinājusi pie domas, ka tie nemaz nav mani bērni - viņi ir mani ciemiņi, neatkarīgi cilvēciņi, kas karmiski nonākuši manā audzināšanā un aizgādībā. Tāpat mācos uztvert arī savu vīrieti – ne kā savu īpašumu, bet, piemēram, kā svešas sievietes vīru, kurš ir mans mīļākais, kurš man ir jāmīl, jālolo, jāsargā un jāmierina. Vai tad nav tā, ka savu bērnu vari arī nopērt un savu vīrieti nolamāt, bet „svešus” – ne?

Īstenībā jau mums nekas nepieder. Ne vīrs, ne bērns, ne radinieks, ne labākā draudzene... Nekas! Tomēr pret visu mēs ierasti izturamies kā pret savu privātīpašumu.

Bēdātos, ja bērni no Tevis aizietu jau sešpadsmit gadu vecumā?

Ideāli... Ideāli! Vismaz dēlu jau 10 gados varētu atdot kādā karaskolā un 13 gados apprecināt...  Labi, joks... Bet ar lielu daļu taisnības!

Vismaz pagaidām Viktoram ir ļoti liela nepieciešamība pēc manis, pat tāda kā negausība. Meita kā vēzītis gan visu patur pie sevis, bet tāpat ir skaidrs – dēlam ir un būs svarīgāks viņa tēvs, bet meitai – es.

Vai bērni jau uzdod neizbēgamo jautājumu par to, kā viņi radušies?

Zini, pagaidām ne! Abi zina, ka piedzimuši no mana vēdera, bet kā viņi tur nokļuvuši – tas viņus kaut kā neinteresē. Atceros, bērnībā biju svētā neizpratnē, kādēļ tētis arī tiek uzskatīts par manu radinieku – nu skaidrs, ka mamma mani dzmedējusi, bet „pri čom’ te tēvs?! Bet nu, katrā ziņā, man nenāk ne prātā stāstīt pasaciņas par stārķiem un kāpostiem. Uma man nesen uzdeva pirmo svarīgo jautājumu – kāpēc cilvēki mirst? Es teicu, lai pārdzimtu no jauna un iemācītos vēl kaut ko vairāk. Atbilde meitu pilnībā apmierināja.

Tu uzturi kontaktu ar Viktora un Umas tēvu Denisu?

O jā, un esmu beidzot ideāli sakārtojusi ar viņu attiecības! Starp citu, tikai pateicoties manam draugam Valtam (uzņēmējs Valts Dalbiņš ir Ievas tagadējais draugs – VIPi) Neskatoties uz to, ka Deniss šobrīd ar draudzeni dzīvo Tallinā, bērnus apciemo regulāri. Un Viktors ir sajūsmā par viņa Juļu – tik jauka, blonda būtne! Tāpēc priecājos, kad viņi pie manis ciemojas abi. Par Valtu gan Viktors ir izteicies, ka, redz,  mammu Valtiņš mīlot, bet visus pārējos dresējot ... (Smaida.). Bet kaut kā jau abi satiek.

Bērni joprojām piemin arī Andri (aktieris Andris Lielais un Ieva izšķīrās aizvadītajā gadā - VIPi).  Viņš ideāli izprata bērnus, patiešām – profesionāls tēvs! Taču liktenim bija citi nodomi... Domāju, tā bija vērtīga mācība mums abiem, un joprojām jūtos Andrim pateicīga par mūsu kopdzīves pirmo posmu. Par otro gan paklusēšu.  

Kas ir stiprs vīrietis?

Tāds, kuram blakus ir stipra sieviete. Un tikai!

Stipra sieviete ir ...?

Sievišķīga! Un nevis karjeriste, un ne cāļu māte, ne caca un ne patērētāja. Vienkārši – ļoti sievišķīga šā vārda visdziļākajā izpratnē. Līdz kurai man personiski vēl ir zināms ceļš mērojams... bet nu jau vismaz apjaušu, kas tas ir, un kas pietrūkst visām tām, kuras sākotnēji piesaista vīrieti tikai ar pareizu ārieni un randiņu manierēm, bet tad... Čiks! Tas ir vienlaicīgi dramatiski nu aizkustinoši, cik ļoti vīrietis ir atkarīgs no sievietes. Ja vien mēs spētu to patiešām apzināties...

Tu dzīvē paļaujies tikai uz sevi?

Nē, es paļaujos tikai uz pašu dzīvi. Uz tās neizmērojamo dāsnumu un neizsmeļamo mīlestību. Un, kad es atmetu vēlmes, cerības un prasības, atmetu visus „man pienākas”, es pēkšņi saņemu visu, ko vien varu un pat nevarēju iedomāties!

Vai tas nozīmē, ka tu visus mīli?

O, tas nebūt nenozīmē, ka visiem cilvēkiem uzbāžos ar savu mīlestību. Nekaros  kretīniem kaklā ar vārdiem: „Kā es jūs dievinu!”, nepavadu laiku starp sev netīkamiem  cilvēkiem. Bet sāku saprast likumsakarības, kādēļ tie ir tādi, kādi nu ir, tāpēc manī tie neraisa personisku netīksmi, vienkārši katram ir savs ceļš ejams un ar daudziem man vienkārši nav pa ceļam. Tas nav ne slikti ne labi. Un tas nemazina pasaules brīnisķīgumu.

Vai bieži veries debesīs?

Tur augšā nav nekā... ir tikai iekšā – dziļāk vai seklāk apslēpts. Elle un paradīze ir tikai un vienīgi prātā, atliek neitralizēt vienu un permanenti pārcelties uz otru.  Ja cilvēks domā, ka viņš kaut ko sameklēs ārpusē, tad tie ir dziļi maldi. Jā, protams, var dzert enerģiju no citiem – radiem, draugiem vai skolotājiem. Taču cik ilgi? Viss ir mūsos... Meditācija to labāk ļauj saprast. Un tas nav drausmīgi sarežģīts process, ko īstenot var tikai un vienīgi lotosa pozā... Vienatnē apsēdies uz krēsla un paklusē bez domām desmit minūtes dienā. Un paskaties, kas mainīsies pēc mēneša.

Kas Tu biji iepriekšējā dzīvē? Tu taču tici pārdzimšanai?

Paradīzē un ellē jau sen būtu samilzis dzīvokļu jautājums, ja visi dzīvotu tikai vienu dzīvi... Domāju, kādā no savām dzīvēm noteikti biju ķīniešu āksts tirguslaukumā. (Smejas.). Šajā dzīvē jūtos ļoti līdzīgi – daru, ko gribu, smejos, par ko gribu un visvairāk par sevi, nu mācos arī teikt taisnību acīs... jā, arī tirgus laukums tas pats...

Dzīve esot teātris...

Dzīve ir absurda teātris! Un visgardāk mēs smejamies par šo teātri pēc tam, kad nomirstam, no citas dimensijas atskatoties uz to, kā nodzīvojām kārtējo dzīvīti un cik nopietni iejutāmies lomā.

Tu vienādi viegli atkailinies ķermeniski un dvēseliski. Kā tu tā vari?

Es nespēju uztvert sevi – šajā gadījumā es runāju par to, ko sauc Ieva Adamss - nopietni, kā kaut ko šaušalīgi vērtīgu, paliekošu. Šī reinkarnācija ir tikai viena no manām ādiņām, un es spēlējos ar to tāpat, kā mainot ādiņas draugiem.lv... Es neesmu tā, ko jūs dzirdat un redzat! Es neesmu tas ķermenis un emociju kopums, ko pieņemts dēvēt par personu un personību. Es neredzu nevienu iemeslu, lai no kaut kā baidītos, lai izliktos un melotu. Ne-vie-nu! Gribat – lasiet mani kā grāmatu – te nav cenzēto lappušu!

Vai nebaidies būt tik atklāta cilvēku nenovības priekšā?

Reiz kāds gaišreģis tieca, ka mans astrālais ķermenis ir pārklāts ar tādām kā gulbja spalviņām – visas negācijas, visas „ļaunās acis” kā ūdens man noripo nost.  Droši vien, ja man tā nebūtu, es nevarētu tā izskatīties, nevarētu saglabāt skaidru saprātu, dzīvesprieku... Tā ir Dieva dāvana.

Ko Tu domā par izlikšanos?

Dzīve ir īsa. Ja mēs tik daudz neizliktos, ļoti ietaupītu savu dzīves laiku. Ja pirmajā randiņā cilvēki uzreiz atklātu savu būtību, tad izpaliktu nākamie trīs atklāsmes gadi... vai mēneši... kaut vai nedēļa... Dzīves beigās arī tās noteikti ir žēl!

Baznīca, altāris... Un tu saki „jā”! Kad tas varētu notikt?

Nekad, nekad, nekad... Es nevēlos pieslēgties šim egregoram, manuprāt, tas sabojā visu. Tikai eksperimenta kārtā reiz biju gatava to izdarīt, labi, ka draugi mani no tā atturēja. Lai gan man būtu interesanti saprast – vai ceremonija kaut ko maina, un kā īsti. Varbūt esmu traka, bet esmu gatava ziedot sevi, savas dzīves laiku un enerģiju, lai saprastu, kā lietas darbojas īstenībā. Patiesībā tas arī ir viss, kas mani pēdējā laikā interesē. Pati sev šajā absurda teātrī un eksperimentālajā laboratorijā es neliekos nopietna, toties gana vērtīga kā izmēģinājuma objekts. Objekts, kas spēj spriest par izmēģinājumu, kurā pats iesaistīts, un kas saucas – dzīve.