Jaunajā vēstures grāmatā par letiņu izvirtību, netiklību un latvju pornoaktrisēm

Plaši par šādām tēmām raksta jaunajā grāmatā Mūsdienu vēsture 1985-2005. Sadaļas - Netikumu industrija un tās ierobežotāji un Izklaides industrijas evolūcija ir gana vērienīgas. Tās stāsta par latviešu pornoaktrisēm Taņu, Agnesi, Mis Latvija finālisti Alisi Radājevu (skatīt zemāk fragmentus); par pornofilmu filmēšanu pie Raiņa pieminekļa, Gaiļezera slimnīcā, Okupācijas muzejā, Motormuzejā, viesnīcā Latvija un Jūrmalas bibliotēkā. Daudz arī par striptīzbāriem, intīmservisiem, prostitūciju, intīmpreču veikaliem un spēļu ellēm.

Cita starpā grāmata, protams, stāsta arī par bandītu/reketa laikiem, Bankas Baltija nedienām, miljonāru dzimšanām, katastrofām, politiķiem un blēžiem, nekustamo īpašumu burbuli, kā zemnieks no žiguļa līdz mersedesam tika un daudz ko citu. 

Bet te, lūk, Agnese Leikuma latviešu porno aktrise  (vairāk Latvianmodel.lv)

Alise Radājeva, Mis Latvija fināliste un pornomodele

Nelieli fragmenti no grāmatas:

"Kādā pornofilmā tika pamanīta arī pašmāju Mis skaistumkonkursa fināliste Alise Radājeva, vēlāk Vācijā šādā ampluā strādāja arī Jolanta Pakule, taču tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar 1974. gadā dzimušās Taņas Rusovas panākumiem pornojomā: viņa tika pie Penthouse Pet of the Month titula 1996. gada septembrī, un pie labākās aktrises nosaukuma Berlīnes Venus festivālā 1998. gadā, bet Taņas pazīstamāko filmu vidū bija The Gigolo, The Pyramid (trīs daļas), Triple X (piecas sērijas), un Private Gold (vismaz sešas sērijas).

1994. gadā kāda Taņa tika „atrasta” tieši Latvijā, un atradējs bija neviens cits kā 1963. gadā dzimušais franču „pieaugušo filmu” režisors Pjērs Vudmens (uzvārds gan ir tikai iesauka), kurš laikā no 1995. līdz 2000. gadam bija arī Taņas laulātais draugs. Šis vīrs, kuram bija neikdienišķa cilvēka reputācija pat pornoindustrijas aprindās, Latvijā paliks piemiņā gan ar saviem intensīvajiem skaistu meiteņu meklējumiem, gan ar šeit toreiz viņa pārstāvētajai zviedru kompānijai Private uzņemtajiem pornošedevriem. Deviņdesmito gadu vidū Ralfs Vulis uzaicināja uz Latviju pasaulslaveno porno kino režisoru Pjēru Vudmenu. Viņš šeit ne tikai atlasīja meitenes, bet arī uzņēma savas fantāzijas. Lielākie skandāli toreiz bija erotiska satura filmas uzņemšana pie Raiņa pieminekļa Esplanādē, Gaiļezera slimnīcā, arī Rīgas motormuzejā, toreizējā viesnīcā Latvija, bibliotēkā Jūrmalā un citur. Jāteic, ka Vudmens ļoti cienījams puisis, jo viņa biznesā nav prostitūcijas, nav narkomānijas, alkohola, meitene netiek mocīta. Viņš par saviem aktieriem un aktrisēm rūpējas. Latvijā nav meiteņu, kas būtu sūdzējušās par erotisko aktu meistaru, fotogrāfu Ralfu Vuli vai režisoru Pjēru Vudmenu.

Deviņdesmito gadu vidū Latvijā parādījās arī savi pornoindustrijas pārstāvji, lai gan, izsakoties 2000. gadā par seksuāliem noziegumiem notiesātā Ainara Eisaka vārdiem, šeit tā „līmenī nav bijusi nekad”. Modele Inga Drozdova kļuva par pirmo Playboy mēneša Playmate un 1997. gadā tika nosaukta par pašreizējo Krievijas sekszvaigzni, bet vairākas Latvijas pārstāves sekmīgi tika arī pie pasaules vai vismaz Eiropas mēroga pornozvaigžņu statusa. Tā, piemēram, 1975. gadā dzimusī Agnese Leikuma ar „skatuves” vārdu Alise 2002.gadā pabija uz Itālijas Playboy izdevuma vāka un visnotaļ sekmīgi darbojās tādās filmās kā Casting Couch 7, Deep Throat This 5, Gangland 34 un citās...

Bija arī videosaloni, kas specializējās tieši pornogrāfijas demonstrēšanā, un viens no tiem, kas atradās netālu no Centrālās stacijas, šo biznesu piekopa pat līdz deviņdesmito gadu vidum. Tiesa, no vārda „pornogrāfija” gan šo salonu īpašnieki rūpīgi centās izvairīties, dodot priekšroku apzīmējumiem „skarba erotika” un tamlīdzīgiem. No briesmīgā vārda pieminēšanas viņi vairījās vienkārša iemesla dēļ – pornogrāfijas izplatīšana vēl arvien skaitījās likumpārkāpums, un teorētiski par to varēja pat nonākt aiz restēm. Praksē gan tā nenotika, jo pēdējais gadījums, kad kāds bija saukts pie kriminālatbildības tieši par pornogrāfijas izplatīšanu, bija fiksēts astoņdesmito gadu vidū (cita lieta – naudas pelnīšana ar nelegālu filmu rādīšanu kā tādu).

Tomēr pamazām pornogrāfija Latvijā pārstāja slēpties – savas durvis vēra pirmie intīmpreču veikali, kuru preču klāstu citādi kā par visīstāko porno nosaukt nu nekādi nevarēja. Paradoksāli, taču veikalu atklāšanas brīdī pornogrāfija vēl joprojām bija ārpus likuma, tomēr intīmpreču biznesa pionieri Nikolaju Veicu (viņš izveidoja veikalu Labi tīklu) pie tiesas neviens nevilka vienkārša iemesla dēļ – nebija nevienas institūcijas, kas pateiktu, ko tad uzskatīt par pornogrāfiju. Tiesa, dažus gadus vēlāk policijas darbinieki gan vienā no veikaliem konfiscēja prāvu kaudzīti pornovideokasešu, taču nekas no prātīgs policistiem nesanāca: kriminālkodeksa 209. pantā gan bija noteikts, ka pornogrāfiskus izdevumus izplatīt aizliegts, taču nekur nebija pateikts, kas tie īsti tādi ir.

Zināmā mērā arī intīmpreču veikali bija tie, kas pielika punktu videosalonu biznesam – veikali piedāvāja ne tikai vibratorus, prezervatīvus un piepūšamas draudzenes, bet arī videokasetes un pat videokabīnes. Samaksā četrus latus (tiem laikiem gan diezgan pieklājīgu summu) un uz stundu vari ieslēgties kabīnē, izvēloties kādu no vairākām programmām."

Vairāk, protams, lasiet grāmatā.