VIPi ciemos pie Aigara Grāvera sievas Aijas, kura reti piekāpjas vīram (FOTO)

Aijai Strazdiņai rīts un vakars sākas ļoti līdzīgi. Pēdējā laikā viņa cenšas vairāk laika pavadīt kopā ar saviem bērniem. „Paldies Dievam, ka puikas nemostas septiņos no rīta,” smaidot teic Aija, kura bija Jēkabpils Zilās upes kora režisore.

Vai nebija grūti visu apvienot?

Man nē! Drīzāk grūti bija auklēm... (Smejas.). Mums bērnus palīdz auklēt arī krustmāte un mana mamma. Ar lielākajām problēmām nākas saskarties tieši viņām... Mums ne! Ar Aigaru neesam nekādi lielie mājās sēdētāji. Visu laiku meklējam jaunas lietas, kuras apvienot ar ģimenes dzīvi.

Esi apmierināta ar to, kā Jums veicās šovā?

Vai visu pareizi darījām? (Domā.) Nekad jau nav tā, ka dari visu pareizi... Neskatoties uz visu, tagad, pēc šova, man ir ļoti laba sajūta. Tas sākotnējais mērķis, uz kuru mēs visi kopā gājām ir izpildīts par visiem 100%.

Vēl pirms šova sanācām visi kopā. Bija tāds paseģelkins...Toreiz ar koristiem izspriedām, kā tālāk dzīvosim, kas ir mūsu vērtības, ko darīsim... Vēlāk pie norunātā arī centāmies turēties.

Jūs bijāt ļoti atšķirīgi! Apzināti?

Mēs ne ar ko necīnījāmies, jo Aigars piekrita piedalīties šovā ar nosacījumu, ka nebūs nekādi rāmji. Viņam vienmēr bijušas problēmas ar šauriem formātiem. Viņš tajos īsti neierakstās... Aigaram visu laiku gribas eksperimentēt, taču citiem tas nepatīk. Šis šovs viņam bija liels pārbaudījums, arī uzdrīkstēšanās. Viņš arī kori atlasīja pēc saviem kritērijiem, tāpēc tas nesastāvēja tikai no jauniem džekiņiem. Aigars savā korī ņēma cilvēkus ar balsi, kā arī personības. Viņa uzdevums bija savākt maksimāli dažādus cilvēkus... Nezinu, iespējams, tā strādāja arī citas dziedošās zvaigznes!

Protams, ka bija arī problēmas. Katrs no koristiem dur savā virzienā.... Mums bija svarīgi atrast kopīgu karogu, zem kura iet. Lai tas virziens visiem būtu viens. Aigara un koristu mērķis bija maksimāli atšķirties. Tā bija emocionāla nepieciešamība... Domāju, ka koris zem savādāka karoga nebūtu eksistējis, jo lielākajai daļai koristu bija problēmas sadzīvot ar ierasto „Koru karu” formātu, respektīvi, dziedāt priekā izšķobītām sējām...  

Aigars ieklausās Tavās idejās?

Kas tad viņam cits atliek?!? Esmu ļoti uzstājīga. (Smejas.).  Ja nevaram atrast kopsaucēju, tad viens uz otra kliedzam. Mēs taču nerakstīsim vēlējumus un nekarināsim tos eglītē... Mēs izbļaujamies! Stiprākais uzvar!

Kurš no Jums ātrāk piekāpjas?

Mēs nepiekāpjamies... Esam taču lauvas. Piekāpšanās ir tikai tādā gadījumā, ja tu piekrīti. Ir lietas, kur Aigaram ir gala vārds un otrādi. Ja esam viens uz otra apvainojušies, tad kādu laiku nerunājam (Smejas.).

Gribētos kaut ko mainīt šovā „Koru kari”?

„Koru kari” bija ļoti labi noorganizēti. Tur varēja daudz ko mācīties. Šova mērķis bija radīt svētkus, nevis atspoguļot aizkulisēs notiekošo. Skatoties šo šovu var gūt vizuālu baudījumu... Ja gribējāt sirds siltumu, tad vajadzēja skatīties „Dziedošās ģimenes”.  Tomēr „Koru kari” daudz vairāk iegūtu, ja netiktu izmantota fonogramma.

Ģimene vai karjera?

Man vispār nav karjeras. Mani nogurdina rutīna darbā. Darot vienu un to pašu ir grūti rast prieku pavisam mazās lietās.

Tu esi ļoti tieša. Tas netraucē?

Es domāju, ka nē. Jā kādam traucē, tad lai vācās... (Smaida.). Cīnījos arī ar koristiem, jo sākumā viņi bija ļoti nesavaldīgi. Ar piecgadīgiem bērniem dažreiz ir vienkāršāk! Mēģinājumu laikā džeki gāja pīpēt. Notika arī nepārtraukta ķiķināšana... No vienas puses viņus var saprast, jo daudzi nemaz nezināja, kas ir mēģinājums.

Neskatoties uz visu, koristiem tā bija laba pieredze. Arī sāpīga pieredze... Sākumā cerējām, ka izdosies izšļūkt cauri visām negācijām, bet - neizdevās. Līdz koristiem nonāca dažādas baumas, pārmetumi. Gribot, negribot sāc ņemt visu galvā. Sāc domāt par to, ka varbūt viņiem ir taisnība. Nedrīkst ļaut sevi vērtēt katrai tantei! Kritikai jābūt konstruktīvai.