Jānis Peters "ierēc" par tautas māksliniekiem, bet Plēpis par Nacionālo teātri

Lai arī kopš dziesmu ieraksta radio studijā ar ansambli „Dzeguzīte” ir aizritējis vairāk nekā ceturtdaļgadsimts, pirmo reizi šīs komponista Ivara Vīgnera melodijas izskanēs arī no skatuves.

Aktieris Rūdolfs Plēpis ir ļoti sajūsmināts par iespēju darboties kopā ar bērniem.

„Apkārt ir tikai pozitīvi noskaņoti ļaudis, kas ļoti palīdz šajos grūtajos laikos,” VIPi atklāja aktieris, kurš šobrīd strādā arī pie kāda jauna iestudējuma un ,vismaz pagaidām, neplāno atgriezties Latvijas Nacionālajā teātrī.

„Šobrīd jau teātri cenšas tik vaļā no aktieriem. (Smejas.) Tāda nu mums tā kopējā situācija valstī, taču nākotnē situācija varētu mainīties,” noteica Rūdolfs Plēpis.

Savukārt Jāni Peteru redzot izrādi „Un atkal Pifs” pārņem nostalģiskas sajūtas. „Ļoti žēl, ka starp mums vairs nav Ivara Vīgnera, taču priecē, ka šīs dziesmas joprojām ir dzīvas,” atklāja dzejnieks Jānis Peters.

Kā uzvēra Peters, tad rakstīt dzejoļus bērniem esot ļoti grūti. „Pieauguša cilvēka psiholoģiju es jūtu, bet bērna ... Man tajā nākas iedziļināties.”

Jums patīk dzimšanas dienas? „Es jums pateikšu atklāti, ka šī ir mana pirmā publiskā jubileja. Es apzināti esmu no tām bēdzis. Man vienmēr ir kaitinājis, ka mūsu mīļie tautas mākslinieki stāv stundām uz skatuves un apkraujas ar ziediem. It kā jau nav smieklīgi, bet vai tas ir vajadzīgs? Šogad es piekritu, bet tikai ar noteikumu, ka nebūs tāda klasiska jubileja. Dailes teātrī notikušos pasākumus es uzskatu par autorvakariem, nevis jubilejas svinībām. Es gribēju atgādināt, ka laiks var lūzt, bet kultūras procesi ir nemainīgi. Ja kultūras procesos iestājas pārtrauktība, tad tas var novest pie lielas traģēdijas. Varu droši teikt, ka man ir gandarījums jeb laimes sajūta par padarīto kultūras lauciņā un dzejā. Kad uzrakstu dzejoli, tad jūtos laimīgs. Kad dzejolis atrod dzirdīgas ausis, tad esmu pārlaimīgs,” VIPi stāstīja Jānis Peters.

Pirmizrāde - 4. decembrī.