VIPi ciemos pie Marka RIVAS, kurš pusaudžu gados izjutis ņirgāšanos par sevi

Vai Tu esi šīs valsts patriots?

- Tā pa īstam šīs valsts patriots esmu tikai tad, kad aizbraucu uz ārzemēm. Man ļoti daudz sanācis ceļot tieši dažādu koru sastāvā. Īsts patriotisms pārņēma, piemēram, dziedot latviešu tautas dziesmas japāņu publikai. Viņi, protams, nesaprata par ko mēs dziedam, bet mani toreiz pārņēma lepnums par Latviju, par mūsu kultūru.

Viennozīmīgi es varētu būt lielāks patriots (Smejas.). Šo sajūtu ātrāk var noķert, esot ārpus Latvijas.

Atceros, ka pusaudža vecumā 18. novembrī man vienmēr bija jādzied. Zēnu kora sastāvā vairākas reizes dziedāju Doma baznīcā, kur notika speciāls svētku  dievkalpojums. Jauniešu kamerkora BALSIS sastāvā esmu dziedājis arī prezidenta pieņemšanā 18. novembrī.

Tu dziedot esi arī raudājis?

- Jā! Ja nemaldos, tas notika dziedot Šveicē. Uz turieni devos tieši jauniešu kamerkora BALSIS sastāvā. Koncerta izskaņā dziedājām dziesmu "Pūt, vējiņi". Toreiz man bija jādzied vēl arī solo... Varbūt ne gluži raudāju, bet emocijas spiedās ārā pa visām malām.

Kādus mūzikas stilus dzirdēsim nākošajā albumā?

- Kaut kas būs no ambientā mūzikas žanra, arī popmūzikas. Tur kaut kas būs arī no elektroniskās mūzikas. Kopumā tā būs noskaņu mūzika. Dziesmās esmu ielicis dziļas emocijas. Tie, kas jau ir dzirdējuši jaunās dziesmas saka, ka tā esot teātra mūzika.

Savās intervijās Tu bieži piemini Ameriku. Kāpēc?

- Uzskatu sevi par popkultūras „upuri”. Vienmēr esmu sekojis līdzi "Mikrofona" aptaujas koncertiem. Atceros Olgu Rajecku ar lielu švammi rokās... Piemēram, apgūstot akadēmisko mūziku, vienmēr interesējos arī par populāro mūziku.

Kā zināms, tad Amerika ir popkultūras galvaspilsēta. Esot Amerikā, no visa redzētā noreibsti un jūties iedvesmots. Amerika man simpatizē arī tāpēc, ka tur ir ļoti atvērti cilvēki. Viņi ir daudz pozitīvāk noskaņoti... Iespējams, ka uzspēlēti, bet tas jau nav slikti. Ja arī Latvijā mēs uzvestos un dzīvotu līdzīgi, tad mēs justos daudz labāk.

Kāpēc mums visu laiku jāmeklē tikai sliktais? Es būtu daudz priecīgāks, ja mēs visi dzīvotu uzspēlētā priekā, nevis visu laiku tikai gaustos.

Arī Amerikas daba fascinē. Tur ir viss – tuksneši, ledāji! Ļoti karsts, kā arī ļoti auksts.

Losandželosā dzīvojot jūties kā sapnī. Tik skaisti un forši... Amerika sevī ievelk, pieradina.

Amerika mani pašu ļoti mainīja, arī manu domāšanu. Es jūtos daudz pārliecinātāks par sevi... Amerikā es iztukšoju savu prātu un ielaidu sevī jaunu enerģiju. Tur es atvēru jaunu lapu savā dzīvē...

Kā Tu rudens laikā cīnies ar slikto noskaņojumu?

- Paldies Dievam, bet tas sliktais noskaņojums man ir ļoti reti. Pēc dabas vairāk esmu pozitīvi noskaņotais un smaidīgais cilvēks. Es cenšos neiespringt par sīkumiem, jo kāpēc būtu jāuztraucas par lietām, kuras mainīt nav tavos spēkos. Iespējams, ka pie radušās situācijas cilvēks pats ir vainīgs...

Lielie pārdomu brīži visbiežāk uznāk tieši pilnmēness laikā (Smejas.). Es šo laiku izmantoju ļoti radoši, piemēram, ņemu rokās kladi un pildspalvu, lai rakstītu jaunas dziesmas. Notiek darbs arī ierakstu studijā.

Šajā laikā top arī ļoti emocionāli gabali, jo cilvēkiem jau patīk klausīties dziesmas par ciešanām. Arī dziesmās, kuras top jaunajam albumam, esmu atļāvies runāt par lietām, kuras līdz šim neaiztiku. Nebaidos būt dziļi depresīvs... Mani vairs nevar ielikt kaut kādos rāmjos.

Vai Tu dusmojies, ja par tevi raksta un stāsta sliktas lietas?

- Protams, ka es sekoju līdzi tam, ko par mani raksta vai stāsta dažādi mediji. Ja sākumā tas viss bija kas jauns, tad šo pāris gadu laikā pie visa esmu paspējis pierast. Manuprāt, ir svarīgi apzināties, kas ir tavs mērķis. Tie visi sitieni pa „seju” mani padarījuši tikai stiprāku.

Ar negatīvām lietām saskāros jau pusaudžu gados, kad nebiju mīlētākais bērns klasē, kā arī visā skolā. Daudzi par mani vienkārši ierēca.

Katra pļauka ir sava veida aukstā duša.

Taču jau toreiz man bija mērķi... Mani tik vienkārši nevar salauzt, jo esmu gana spītīgs. Galvenais, ka tā laika mērķi jau sasniegti. Es vienkārši daru, neapstājos!

Pieņemsim, ka dzīve ir spēle. Tu esi labs spēlētājs?

- Es varētu izmantot daudz vairāk, ko šī spēle piedāvā. Dažreiz, pārāk kritiski pieeju dotajām iespējām... Arī manī sēž šis latviešu sindroms, visā meklēt kaut kādas aizdomas. Jāatzīst, ka jau tagad esmu palaidis garām daudz labu iespēju.

Tikai Amerikā sapratu to, ka jābūt nedaudz agresīvākam, kā arī to, ka visi šie  piedāvājumi noteikti jāizmanto. Šajos piedāvājumos varbūt tieši mana lielā iespēja.

Ja Tu nebūtu mūziķis, kas tad?

- Jebkurā gadījumā būtu saistīts ar mākslu, jo bērnībā labi zīmēju. Es varētu būt arī aktieris. Kad biju bērns, tad biju pārliecināts par to, ka kļūšu tieši par šīs profesijas pārstāvi. Teātra izrādes rīkoju gan skolā, gan pie omītes dārzā...

Vai Tu esi laimīgs?

- Šobrīd esmu laimīgs. Es varu darīt to, kas man patīk - radīt mūziku un interesantas emocijas.

Cik bieži Tu sev ko aizliedz?

- Patiesībā, es sev bieži kaut ko aizliedzu. Man ļoti palīdz sportošana, arī atvairīties no visām negācijām. Lai iegūtu iekšējo harmoniju, tad daudz laika pavadu sporta zālē. Sports palīdz sevi disciplinēt.

Fotogalerijā mirkļi no darba ierakstu studijā!