VIPi ciemos pie Elitas Drākes. Rītausmu sagaidām viņas guļamistabā (FOTO)

Kāpēc mūsdienās ir svarīgi garīgai būtnei attīstīt savu garīgumu?

- Cilvēks ir garīga būtne, lai gan lielākā šīs planētas daļa to sen jau ir aizmirsusi. Cilvēkam ir iedots ķermenis, lai dvēselei būtu iespēja pilnveidoties. Ja nenotiek virzība un domājam tikai par materiālo, tad paši sevi iedzenam strupceļā. Tieši šobrīd tas arī ir noticis... Krīze ir mūsu domu, runu, roku darbs!

Pateicoties sargeņģeļiem, gara spēkam un savai dvēselei, šīs lietas sāku saprast ļoti ātri. Mani nodarbināja jautājums, kāpēc mēs dzīvojam, kāpēc esmu nonākusi tieši šeit? Taču ne jau tikai tāpēc, lai paēstu un pagulētu! Mēģināju saprast, kāpēc cilvēkam ir slikti, bēdīgi un grūti. Sanāk, ka tā garīgā dzīve jeb garīgā puse sāka pati mani uzrunāt...

Paralēli meklējumiem sāku attīstīt un rūpēties par savu ķermeni, tomēr jutu, ka joprojām nav labi. Nebiju apmierināta ar savu emocionālo daļu, kā arī dvēseles stāvokli.

Sāku strādāt pie savas iekšējās laimes sajūtas. Atgādināšu, ka mēs visi esam dabas daļa. Ja vēlies iekšēju attīstību, tad mums jācenšas pietuvināties šai daļai. Vairāk jāpiedomā pie tā, ko mēs darām, ko mēs ēdam un dzeram.

Ja tas izdodas, tad arī Jums būs laimes sajūta, spīdīgas acis, kā arī pārliecība, ka esat pacelti virs zemes. Es jau divdesmit piecus gadus nestaigāju pa zemi, bet lidoju virs tās.

Brīdī, kad tiekam galā ar ēšanu un dzeršanu, tad atliek pievērsties lūgšanām. Ik rītu es uzrunāju Dievu, kosmosu, vecmāmiņas. Visu, kas tajā brīdī ienāk prātā.

No šī meditācijas stāvokļa vairs neeju ārā. Lai gan pienāk brīži, kad vajag apsēsties un pameditēt. To arī daru.

Paralēli meditācijām un lūgšanām es visu laiku turpinu smagi strādāt. Es strādāju ar savām pretenzijām, jo tās ir ļoti slikta zīme. Ja man paliek smagi un grūti, tad saprotu, ka tas ir kārtējais smagais pārbaudījums tieši man. Līdz ar to stāvoklī – smagi un grūti – man nemaz negribas būt. No tā izvairīties ir grūti, jo esmu tikai cilvēks. Arī ar mani mēdz notikt sliktas lietas. Pēkšņi saproti, ka ar pozitīvu domāšanu un lūgšanām vien nepietiek.

Tad nonācu līdz jogai, kas palīdzēja ātrāk nomierināties, kā arī samierināties. Ja ar jogu nodarbojies regulāri, tad citu cilvēku dusmas, sliktums, sāpe un ciešanas līdz manīm vispār nenonāk. Ķermenis šīs emocijas nepieņem. Jā, es varētu sākt ciest, bet es šo sajūtu atbīdu malā... Lietas, kas citiem cilvēkiem liek brukt, slimot un justies slikti, mani nesasniedz.

Kāda ir Tava misija?

- Cilvēku veido – ģenētika, sociālais faktors un karmiskais veidols, kam visi gan netic. Esmu pārliecināta un pateicīga visiem tiem Dieviem, kuri izveidojuši mani tieši šādu. Savu absolūto laimes sajūtu esmu nopelnījusi ar ļoti lielu darbu. Mana iepriekšējā karmiskā dzīve nav bijusi rozēm kaisīta, jo tagad nākas smagi strādāt. Nav tādu dienu, kad nebūtu jaunas lietas, procesi un sajūtas. Neskatoties uz visu, man ir ļoti laimējies un dots.

Mans uzdevums ir liels. Es ļoti labi atceros to brīdi, kad pēc dažāda veida palīdzības cilvēki sāka griezties tieši pie manis. Atceros arī to, kurā brīdī man sāka spīdēt acis... No tās dienas manai personībai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Palielinās arī to cilvēku skaits, kuri jūt manu enerģiju.

Jau no divdesmit gadu vecuma redzēju, kas notiek ar cilvēkiem. Nekad neesmu speciāli afišējusi, ka varu lasīt cilvēku domas, kā arī to, ka man piemīt gaišreģība. Šis arī ir tas iemesls, kāpēc daudzi cilvēki mani nesaprot! Iespējams, šīs dotības sarežģī manu dzīvi, bet nedomāju, ka drīkstētu ar šīm spējām manipulēt.

Es nezinu otru cilvēku, kurš dzīvotu tāpat kā es. Esmu pārliecināta, ka drīz pienāks brīdis, kad visiem tā būs jādzīvo un arī jādomā. Es būšu kā piemērs, lai cilvēki zinātu, kas viņiem jādara, lai viņi noticētu paši sev!

Lielākā sabiedrības daļa vispār nesaprot, kas ar viņiem noticis, tāpēc šī brīža Latvijas stāvokli un situāciju esam paši nopelnījuši. Cilvēki pārstāja garīgi virzīties uz priekšu. Visus šos neatkarības gadus esam vairāk domājuši par materiālo, bet gandrīz nemaz  par garīgo un savu dvēseli. Cilvēki visu šo laiku neko nav darījuši, lai justos labi. Taču ir iespējams arī justies savādāk... !

Vai Latvija būtu pelnījusi  meteorītu lietu?

- Mēs esam pārāk daudz izaicinājuši... Es uzskatu, ka daudzas lietas vispār nav glābjamas. Cilvēkiem ir jāsabrūk, jānolaižas. Viņiem ir jāiet vēl zemāk par nulli. Principā, viņiem ir vienreiz jānomirst un jāceļas augšā. Cilvēks arī pats ar sevi vairs nav labs. Viņi sevi nemīl, nekopj, par sevi nerūpējās. Cilvēki ir slimi. Par attiecīgām darbībām, arī attiecīgs rezultāts. Tas nav sods! Ko Jūs esat darījis, lai nebūtu slims?!? Atbildiet paši sev...

Ir pēdējais laiks saprast, ka cilvēks dzimis, lai būtu laimīgs. Arī situācijā, ja nav naudas, darbs - pat tad, ja nav bērnu.

Mēs esam slimi, jo esam skaudīgi, vērsti uz citiem, bet ne uz sevi pašu. Mēs esam apgāsti, aplieti. Pēdējais laiks nākt pie prāta...

Cilvēki taču nelabprāt pieņem atšķirīgo...

- Enerģētiski, morāli un fiziski esmu Latvijas patriote. Neskatoties uz to, nesaprotu, kāpēc mani nesaprot!?! Mans mērķis nekad nav bijis sevi prezentēt. Es visur esmu vienāda un neko netēloju. Cilvēki no manas enerģijas daudzuma paliek agresīvi. Remdeno nav... Ir tādi cilvēki, kuri mani dievina, bet otri, kuri grib mani mīņāt, bet neko vairāk, kā sevi iemīņājuši, viņi nav. Ar mani tik vienkārši nevar tikt galā. Jo cilvēki uz mani ir dusmīgāki, jo viņi vairāk ārdās, vai apsaukājas, jo vairāk viņi mani baro. Viņi staigā bēdīgi, bet es priecīga. Ar sliktajām emocijām, mēs zaudējam savu Dievišķo spēku. Vienmēr esmu teikusi, ka cilvēkiem nav izdevīgi būt sliktiem. Mēs esam Dieva sūtņi, tātad daļa no Dieva.

Esmu daudz domājusi arī par to, kas notiek ar tiem cilvēkiem, kuri paliek vieni. Atklāšu, ka jau sen esmu samierinājusies, ka esmu viena. Ja reiz nav šo cilvēku, nav šīs sapratnes, tātad nav.

Pats galvenais, ka mūsu garīgajai attīstībai jeb virzībai nav beigu. Tas nozīmē, ka mēs nevaram būt par daudz labi, gudri un garīgi. Beigas ir tikai tad, kad mēs mirstam.

Nemaz arī nesatrauc fakts, ka mani sauc par raganu. Mans atskaites punkts ir augstāki spēki, nevis cilvēks.

Kad pēdējo reizi Tev bija absolūta laimes sajūta?

Laime... Es priecājos par zilajām debesīm, dzeltenajām lapām. No rīta, atverot acis, priecē rožu pušķis vai sveces. Mans laiks ir vakars, jo rīts ir ļoti grūts. Pamostoties noskaitu Tēvreizi un mantras. Un tad saproti, ka nav cita jēga, kā pati dzīve. Jēga ir mazajās lietās – svecītē, puķītē, tējiņā. Mana dzīve nevienā punktā nav saistīta ar materiālām vērtībām. Varu tikai vēlēties, lai visi tā dzīvotu...

P.S. Man ir neizdevīgi teikt, ka cilvēki daudzas lietas nesaprot. Grūtākais ir gaidīt sapratni! Esmu gaidījusi arī desmit, piecpadsmit gadus.

VIPi saka lielu paldies Elitai Drākei par iespēju rītausmu sagaidīt viņas guļamistabā. Fotogalerijā mirkļi no lūgšanas, meditācijas procesa un jogas nodarbības.