Miks Ozoliņš kinokritiķus sauc par snobiem un aicina nolaisties uz zemes

"Šī ir atklāta vēstule par Latvijas kino sistēmu, kas, dotēta no sabiedrības maksātiem nodokļiem, novedusi pie totālas kritiķu un šīs pašas sabiedrības atsvešinātības. Un vēl šī ir vēstule par attiecībām starp Latvijas kino birokrātiem, kino veidotājiem un kino skatītājiem.

Miks Ozoliņš kinokritiķus sauc par snobiem un aicina nolaisties uz zemes
Komentāri[50] 16.10.2009 15:39

Man varbūt vēl nav daudz gadu, bet man ir kas cits. Man ir liela vēlme šīs attiecības uzlabot un, ja ne uzbūvēt no jauna, tad vismaz saknē  izmainīt iesīkstējušo, augstprātīgo, personisko blatu un "roka roku mazgā" sistēmu.

Man nav pretenziju pret to, ka filma "Es gribu tavu meiču!" netika izvirzīta nevienā no "Lielā Kristapa" nominācijām. Bet snobi, kuri jaunpienācējus sūta spēlēties uz citu smilšukasti, manī izraisa nožēlu. Latvijas kino elites augstprātību lieliski demonstrē NKC darbinieces atbilde manai vecmammai. Interesējoties par filmas izrādes laiku festivāla panorāmas skatē, atbilde skanēja "filma šobrīd jau ir sākusies, bet jūs neko neesat zaudējusi, tā filma jau nav skatāma!". Klikšķis un pīkstieni klausulē.

Tā sanācis, ka Latvijas kino birokrāti apņirdz visu, ko sabiedrība atzīst par labu esam. Un diemžēl arī otrādi. Viņi nekautrējas skatītājus dēvēt par "pelēko masu", un sūkstās, ka tā nav spējīga novērtēt "augsto mākslu". Būtībā Latviešu filmu industrija ir nodzīta pagrīdē, šauras kritiķu elites gaumes gūstā, un balvu skaits nacionālajā festivālā ir apgriezti proporcionāls uz filmu pārdoto biļešu skaitam.

Gadu desmitiem neviens šai sistēmai nav iedrošinājies ķerties klāt. Kino ļaudis vienmēr bijuši atkarīgi no tiem, kas sadala valsts budžeta naudu. Taču tā tas ir tikai līdz brīdim, kad nāk jauna režisoru paaudze. Paaudze, kas neprasa naudu no valsts. Paaudze, kas paši atrod investorus, dodas pasaulē un rada skatītājiem, nevis pašiem sev domātas filmas. Es šai paaudzei piederu, un ar to lepojos.

Man šajā  sakarībā ir vairāki jautājumi. Iespējams, jūsu pasaulē tie ir retoriski, bet es tomēr vēlētos saņemt atbildes:

- Vai tiešām Latvijas kino griesti ir nevis filmas izrādīšana pasaules kinoteātros, bet aprobežošanās ar nacionālo balvu "Lielais Kristaps" un noslēpšanu Kino centra arhīvos?

- Vai nacionālā  kino veicinātāji rīkojas pareizi, ņirgājoties par debitantu paveikto un nīcinot vēlmi turpināt darboties tēvzemē? 

- Vai lielākās daļas skatītāju vēlmes un intereses Latvijā vispār tiek ņemtas vērā?

Man arī  žēl, ka neesat spējuši pēdējo divu gadu laikā izvirzīt pretendentus Kristapam par labāko aktieri un labāko aktrisi. Latvijā  ir daudz izcilu aktieru, viņu vidū Gundars Āboliņš, Juris Žagars, Edgars Samītis, Rēzija Kalniņa, Ksenija Sundejeva, Agnese Zeltiņa un citi. Vai tiešām viņu veikums neatbilst nacionālās balvas latiņai?

Nobeigumā  aicinu Ministru, atbildīgās amatpersonas un visus, kam tas svarīgi, izvērtēt NKC darbību un lietderību, kā arī paužu cerību, ka Latvijas kino ierēdniecības sistēma varēs nokāpt no pašu uzceltā pjedestāla, iznākt no lepnības nama, ieskatīties spogulī un pavērsties ar seju pret sabiedrību.

Ieguvēji būs visi.


Patiesā  cieņā – 

Miks Ozoliņš"

Pēdejais komentārs

Lasīt visus komentārus [50] ››
Kompromissss 22.11.2009 06:26
Mūsdienās, kad ir tik plašs kultūras pasākumu klāsts, cilvēki izvēlas to, kas viņiem var būt noderīgs dzīvē un tas attiecas arī uz filmām, teātra izrādēm un mūziku. Cilvēki meklē atbildes uz savām problēmām.
Lai attiecīgais kultūras produkts piesaistītu uzmanību, nepieciešams dot kādu no aktuālo problēmu iespējamajiem risinājumiem. Svarīgi ir arī apzināties mērķauditoriju, šīs cilvēku grupas aktuālās problēmas. Ja mērķis ir uzfilmēt filmu Holivudā un viss, tad mērķauditorija noslēdzas ar režisoru un plašāku uzmanību tas nepiesaistīs, kur nu vēl balvas. Protams, var veikt reklāmas akcijas un loterijas, bet tad arī apmeklētāja mērķis noslēdzas ar to, ka viņš vēlas vinnēt loterijā, bet pati filma būtībā neinteresē. Vai tas ir tā vērts? Un vai tamdēļ tā kļūs par populāru filmu?
Protams, apsveicami ir tas, ka cilvēki ir pārliecināti par sevi un mērķtiecīgi, spējot piesaistīt arī investorus, tomēr labāk jau būtu naudu iztērēt lietderīgākā projektā, ar konkrētāku mērķi. Te nav runa par gadu, kas ierakstīts pasē, bet gan par mērķi- cik tālu tas sniedzas? Vai vispār interesē tas, kas interesē sabiedrību vai tas ir izpētīts un apzināts, jeb arī ir tikai egoistiskas vēlmes pierādīt to, ka es varu aizbraukt uz Holivudu un kaut ko uzņemt? Protams, te iesīkstējušiem kinoindustriāļiem varētu būt meistarklase, kā piesaistīt nepieciešamos resursus savu ideju realizācijai, par ko tie sūdzas, ka trūkst un kopā jau varētu iznākt labs rezultāts- ja ne Holivuā, tad tepat Latvijā. Kaut gan šis raksts atkal liek aizdomāties par jauniešiem tik raksturīgo pretreakciju, jo tiklīdz kāds ko pasaka, tā uztver to kā uzbrukumu un sākas konflikts. Brīdī, kad sāksies sadarbība un beigsies vienam otra apgānīšana, tad arī kaut kas mainīsies!

Citi Iesaka

Citi Raksti

Paparacci.lv

Jaunākās

TOP 5

VIDEO

seko mums ›› VIPi.tv draugiem.lv VIPi.tv facebook VIPi.tv twitter VIPi.tv rss