Basketbolisti uz spēlēm nāca paģiraini, treneri sūtīja di..st, demolēja istabas

Par Šķēli izlases menedžeris savā ziņojumā uzrakstījis, ka „tusiņi” viņam patīk labāk nekā basketbols. „Laukumā vairs nav tik efektīvs. Trīs Latvijā pavadītie gadi, kur kluba „Barons” vadība ar viņu auklējās kā ar princi, un dzīvesveids, maigi izsakoties, neatbilda profesionālam sportistam, nav palikuši bez sekām,” par Šķēli pārskatā uzrakstījis Buļs. „Nenoliedzami, treniņos Šķēle strādā labi, kluss, nav čīkstulis. Bet uz viņu nevar paļauties, jo jebkurā brīdī viņš var neierasties uz treniņu, jo nakti pavadījis ballējoties. Šķiet, patiešām „tusiņi” viņam patīk vairāk nekā basketbols. Kopumā intelekts diezgan zemā līmenī, skatījums uz dzīvi ļoti nenopietns. Ar savu bezatbildīgo rīcību bija viens no galvenajiem izlases auras bojātājiem.”

Par Kristapu Valteru Buļs ziņojumā minēja, ka viņam vienmēr bijusi izteikta bravūra. „Tā divkāršojās pēc lieliskas sezonas Spānijas augstākajā līgā (ACB) un tai sekojošās līguma parakstīšanas ar vienu no spēcīgākajiem spāņu klubiem Badalonas „DKV Joventut”. Uz treniņnometnes pirmajām trīs nedēļām Kristaps savācās, taču pēc pārbaudes spēlēm ar Lietuvu viņš savā iedomībā „aizlidoja” tik tālu, ka kļuva nekontrolējams.”
„Miglinieks aizrādīja Kristapam, lai viņš nomierinās un lai koncentrējas savam darbam - spēlēšanai. Uz to Valters atbildēja vēl neprofesionālāk - visas komandas priekšā aizsūtīja treneri Miglinieku „trīs mājas tālāk”. Tomēr tas nebija viņa vienīgais disciplīnas pārkāpums. Visas gatavošanās laikā regulāri ballējās, vairākas reizes uz treniņiem ieradās uz paģirām. Piedalījās arī viesnīcas numura demolēšanā Turcijā.” Buļs attiecībā uz Kristapu Valteru piebilst, ka „no tēva mantojis talantu psiholoģiski ietekmēt apkārtējos, bet lielākoties to izmanto negatīvā veidā”.

Par Biedriņu Buļs izsakās, ka „šis spēlētājs personīgi viņam sagādāja vislielāko vilšanos, turklāt nevis ar savu sniegumu laukumā, bet tieši ar savu uzvedību ārpus tā”.
„Pirmkārt, nedrīkst regulāri lietot alkoholu pirms treniņu dienām un uz paģirām ierasties uz rīta treniņiem. Otrkārt, nedrīkst izdemolēt savu viesnīcas numuru. Treškārt, nedrīkst aiziet no izlases treniņa un apsvērt domu pamest komandu tikai tāpēc, ka no tās atskaitīts viņa draugs (Bērziņš), turklāt par atkārtotu un ļoti nopietnu disciplīnas pārkāpumu.” Tomēr Buļs piebilst, ka „Biedriņam kopumā ir jāspēlē Latvijas izlasē un jākļūst par komandas sirdi un dvēseli. Bet, lai viņš būtu tāds Biedriņš, kādu mēs vēlamies redzēt, ir jāattīra valstsvienības nosmērētais fons. Citiem vārdiem, jāatbrīvojas no dažiem spēlētājiem, ar kuriem Andris vienkārši nav spējīgs izlasē uzvesties normāli.”

Skarbus vārdus Buļs veltījis arī Bērziņam, kurš, viņaprāt, pēc savas iekšējās būtības nekādi neatbilst izlases prasībām. „Ļoti zems intelekta līmenis. Vispār nesaprot savu vietu ne komandā, ne basketbolā un dzīvē vispār. Pēc atgriešanās no Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) vasaras līgas Bērziņš uzvedās tā, it kā būtu ilggadējs NBA spēlētājs.”
„Nepieņemami ir tas, ka uz pirmo treniņu pēc atgriešanās no Amerikas Bērziņš ierodas, nebūdams skaidrā, par ko uzreiz iekļuva Kemzūras „melnajā sarakstā”. Diemžēl pārkāpumi no viņa puses sekoja viens pēc otra - viesnīcas numura durvju izgāšana viesnīcā „Reval Hotel Latvija”, atkārtota ierašanās uz treniņu uz paģirām, kam seko spēlētāja lūgums konkrēto treniņu izlaist it kā muguras sāpju dēļ, kas vēl vairāk nokaitināja trenerus, ceļgala sāpju imitēšana pirms pēdējās spēles „Efes Pilsen” kausa izcīņas turnīrā pret Vāciju, lai gan nākamajā rītā pēc lustīgas ballītes viesnīcas numurā Kaspars bija aizmirsis par jebkādām sāpēm, kā arī viesnīcas numura izdemolēšana Turcijā. Pēc visiem šiem pārkāpumiem Kemzūras pacietības mērs bija pilns, un viņš atskaitīja Bērziņu no sastāva.”
„Ja vien Bērziņš nebūtu 213 centimetrus garš, visticamāk, viņu nekad vairs nevajadzētu aicināt uz izlasi. Bet viņš ir, tāpēc ar viņu tomēr būtu jārunā. Ja jūtams, ka viņa domāšanā nekas nav mainījies, tad viņam pat tuvumā nav jābūt Latvijas izlasei.”

Kritiku saņēmis arī Miglinieks, par kuru Buļs pārskatā raksta, ka „viņš ir ļoti egocentriska personība, visam jānotiek pēc viņa iecerēm, lai arī viņš nebija galvenais treneris. Ja tomēr kaut kas nenotiek viņaprāt, ir tendēts uz konfliktu. Kontaktā ar spēlētājiem mēdz izteikties iedomīgi. Tas daudzos spēlētājos rada nepatiku pret viņu. Ne par velti viņš ļoti bieži maina darbavietas. Uzskatu, ka Miglinieku vairs nevajadzētu aicināt par treneri, jo viņš neizveidosies par tik augsta līmeņa speciālistu, lai būtu galvenais treneris, savukārt par labu asistentu neļauj būt viņa personība”.

Savukārt par Lāci izlases ģenerālmenedžeris uzrakstījis, ka „kopumā viņš strādāja cītīgi, it īpaši vieglatlētikas sfērā. Viņa iesildīšanās, lokanības un ātruma vingrinājumi bija visaugstākajā līmenī. Kopumā treniņi bija izplānoti ļoti rūpīgi, un katram spēlētājam Lācis sastādīja individuālo vingrinājumu programmu”.
„Tiesa, Lācim patīk veidot „čomiskas” attiecības ar spēlētājiem. Vienu dienu viņš iet ar viņiem uz bāru, pēc tam nākamajā brīnās un dusmojās, kāpēc spēlētāji viņa norādījumus un aizrādījumus īsti neņem vērā. Uzskatu, ka trenerim ir jāveido savs darba stils - vai nu tu esi spēlētāju draugs, vai prasīgs priekšnieks.”