Ar Mika Ozoliņa jauno filmu grib nopelnīt miljonu

Filmas pirmizrādes vakarā uz vēsturisko kino Rīga straumēm plūda labi ģērbtu un bariem sabiedrībā pazīstami ļaudis – gan kinošņiki, gan ar izklaides biznesu saistītie. Zāle un balkons bija tik piepildīti, ka vietas atlika, labi ja diviem trim āboliem kur nokrist. Tērpusies spilgti sarkanā vakarkleitā galvenās lomas atveidotāja un producente Agnese Zeltiņa izskatījās kā no Zemeka filmas „Kas nogalināja trusīti Rodžeru” izkāpusī blondīne.

Neslēpjot satraukumu pati, viņa gādīgi kā bērnu aiz rociņas uz skatuves uzveda vēl vairāk satraukto režisoru Miku Ozoliņu, kurš šo gājienu noslēdza ar zīmīgu žestu – publiski pavēra smokinga svārkus, lai parādītu, ka bikses sajozis pareizi. Tad kārta nāca šī projekta labdarim – investoram Viesturam Tamužam. Viņš atteicies nosaukt, cik viņam gribēšana pēc šīs meičas izmaksājusi, toties lepni paziņoja, ka plāno nopelnīt vismaz miljonu. Cerams, ka šis būs tas gadījums, kad filmas māksliniecisko kvalitāšu nepietiekamība nebūs šķērslis tās komercpanākumiem.

Par filmu

Filmas scenārija pamatā ir veiksmīga igauņu autora lugas „Trīs no mums” izvilkums uz ekrāna, ko paveicis pats Miks Ozoliņš. Rezultātā tapis stāsts par jaunu pāri - amerikāņu puisi un līgavu no Latvijas, kas nomaldījušies lietū, atrod nomaļu māju, kurā dzīvo dīvains vīrs. Ieraudzījis Agnesi, viņš grib to iemainīt pret pieciem miljoniem dolāru, kas vienā jaukā dienā nokļuvuši viņa mājā. Kā tas noticis, neatklāsim, jo lai tiem, kas skatīsies filmu, netiktu atņemts vismaz viens prieciņš. Jau pašā filmas sākumā skatītājam neērtības rada filmas stilistiskā raustīšanās, kad nevar saprast, kas tas ir- ne ta melnā komēdija, ne ta melodrāma, kaut kas sazin kas, kas arī nebūtu tik svarīgi, ja vien uz ekrāna redzamais būtu tik saistošs, ka zālē sēžot nevajadzētu uzdod šādus jautājumus. Stāsts tie mētāts starp ļoti labu aktierspēli no amerikāņu aktieru....puses, kuriem braši līdzi cenšas turēt Agnese Zeltiņa. Problēma ir ne tik daudz Agneses talantā, cik režisora izvirzītajā uzdevumā un veidā ar kādiem kino paņēmieniem tiek atklāts varones raksturs. Ozoliņa filmā katastrofāli pietrūkst detaļu, kas šo stāstu padarītu dzīvu, un runa nav par filmas budžetu, runa ir par autora fantāziju un režisora amata prasmi – ieskaitot kaut vai kādi titri lasās uz ekrāna, kādi ne. Un taisni vai žēl metas, cik samocīts un neveikls ir pēdējais jaunā pāra happy end kadrs. Un nu jāteic, ka man filmā vislabāk patika kadri no filmas tapšanas procesa, tā saucamais making of, kur beidzot ieplūda svaigs gaiss un patiesas emocijas.

Rezultātā filmu „Es gribu tavu meiču” var vērtēt kā labu režijas studenta Mika Ozoliņa kursa darbu, kuram no pēc 10 ballu sistēmas par to varētu ielikt 7 vai 8 un kura nosaukums patiesībā ir „Nomaldījušies Holivudā”

Savukārt augstāko atzīmi Mikam un Agnesei var droši likt par uzņēmību, par spēju atrast naudu, par ticību savam sapnim un to arī īstenot – no šī viedokļa mums ir ko pamācīties no šī skaistā pāra. Un jānožēlo, ka Miks vai Agnese laikus neattapa, lai paralēli filmētu stāstu, par to, kā viņi visu to dabūja gatavu, ko juta, kā mīlēja viens otru – jo galveno principu, ka Holivudā viss pārdošanai- arī paša dvēsele – to vajadzētu likt aiz auss nākamreiz.