Jānis Ģīlis:"Ideālists vairs neesmu"
Populāro Jāņu diskā viņš dzied dziesmu ar tik pazīstamo piedziedājumu pidirallā, pidirallā – par puisi, kam skauģi kapu rok, bet šis tik spļauj griestos svilpodams.
[3]
29.07.2006 10:43
Vēl dziesmā puisis gaida meitenes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, taču tas nu gan neatbilst patiesībai – plastikas ķirurga Jāņa Ģīļa kabinetā nāk gan meitenes, gan "dāmas, kas par meitenēm tika dēvētas pirms gadu desmitiem", kā taktiski formulē pats ķirurgs.
– Vai vasara plastikas ķirurgiem ir karsta arī darba ziņā?
– Jā, jo ļoti daudzi cenšas atvaļinājumā izmantot visas iespējas – gan atpūsties, gan savest sevi kārtībā. Pavasarī meitenes nomet biezos kažokus un ierauga savu pliko nabu, kuru kauns kādam parādīt, vai atceras, ka pašas krūšu forma nekad nav patikusi.
– Bet vai tā nav tāda pārspīlēta mode? Pēc sieviešu žurnālu lappusēm nu jau šķiet – ja tev 40 gadu vecumā ir pašam savi zobi un ne reizi neesi bijis uz plastisko operāciju, tad īsti normāls neesi.
Tieši tāda pati attīstība notiek plastiskajā ķirurģijā, pamazām sākam saprast, ka nav labākais variants gaidīt līdz sešdesmit gadiem un tad taisīt kapitālo remontu.
Protams, šī lielā mērā ir arī filozofiska un ļoti kompleksa tēma. Kad nonākam pacienta un ārsta attiecībās, ir svarīgi, lai mēs viens otru saprastu. Ir ļoti viegli tad, ja pacienta problēma ir acīmredzama un tehniskās iespējas ļauj to atrisināt – atļukušas ausis, ļoti mazas vai nevienādas krūtis un tā tālāk. Var ļoti labi saprast, ka šīs lietas sievietes dzīves kvalitātei ir ļoti būtiskas – teiksim, lai viņa varētu atļauties visu to skaisto apakšveļu, ko reklamē skatlogi un modes katalogi. Savukārt jautājumos "par vienu milimetru uz augšu, leju vai sāniem" biežāk var gadīties, ka pēcoperācijas periodā neiegūsim ideālu saskaņu ar pacientu, un viņam radīsies iemesls šaubīties par paša izvēlētās operācijas mērķtiecību un rezultātu. Tādus gadījumus cenšamies pēc iespējas nepieļaut, bet diemžēl nevaru teikt, ka tas kādam ķirurgam būtu izdevies simtprocentīgi. Un ir ļoti liela māksla saprast, kuram pacientam jāatsaka, tas prasa daudz pieredzes, zināšanu un prakses. Bet, ja, piemēram, pacients izmanto cilvēktiesības un pirms operācijas neatklāj savas psihiskās īpatnības, rezultāts, var būt neprognozējams.
– Vai viena daļa vainas nebūtu jāuzņemas jaunības kulta sludinātājiem, kuru dēļ mainās vērtību kritēriji? Lūk, jūs kā būtisku dzīves kvalitāti nosaucāt apakšveļu no skatloga, turklāt sievietei vairs nemaz prātā neienāk savas problēmas risināt, kaut ko iemācoties vai savedot kārtībā smadzenes, – nē, vieglāk ir samaksāt plastikas ķirurgam un kaut ko nogriezt vai piešūt!
– Labi, iedomāsimies, ka daba jums ir nodarījusi pāri – jums ir milzīgs, līks un šausmīgi resns deguns... Tad jūs varat mācīties, cik vien gribat, un stāstīt sev, ka esat ļoti gudra un pievilcīga, bet katru reizi, kad ieskatāties spogulī, tas deguns ir pašā centrā. Un vēl tā pumpa pašā galā... Tur nelīdz nekādi centieni sadzīvot ar problēmu un sakārtot smadzenes.
– Nu labi, tie ir īpaši gadījumi.
– Kas nu kuram īpašs... Tas, protams, atkarīgs arī no dzīves situācijas, no pacienta vērtību un prioritāšu skalas. Ienāk manā kabinetā sievišķis virs piecdesmit gadiem, ar riktīgi atļukušām ausīm, deguns salauzts un nokāries līdz zodam, viena lūpa pārsista – vārdu sakot, vesels nopietnu kosmētisku defektu komplekts. Apsēžas un saka – ziniet, dakter, man ir viena tik liela problēma, ka es pat nezinu, vai spēsiet mani izglābt! Pēc intonācijas es saprotu, ka tas viss, ko redzu, ir galīgs nieks, salīdzinot ar to, ko tūlīt dzirdēšu. Un sievišķis rāda sānu – tur, mazliet zem biksīšu gumijas, viņai esot dzimumzīme ļoti nesmukā krāsā un formā...
Bet daudzi mani pacienti saprot, ka dzīve patiešām ir liela sacensība, kurā ļoti palīdz tas, ja esi vesels, skaists un ar sevi apmierināts. Tā ir investīcija, kas noteikti atmaksāsies, un tajā ziņā esmu laimīgs – daudziem maniem pacientiem ir stāsti par to, kā kāda plastiskā operācija izmainījusi viņu dzīvi. Zaudēt nepatīk nevienam, visi grib uzvarēt.
– Jā, tikai šai uzvarēšanai arvien vairāk tiek izvēlēti mehāniski paņēmieni – nevis smadzeņu, bet ķermeņu sacensība.
– Ir jau grūti iejusties cita cilvēka ādā. Bet, ja mēs iedomājamies savu vismīļāko ziemas mētelīti, kurā ir tik ērti un silti, tik labi izskatāmies, tik apmierināti esam ar sevi... Un tagad iedomājamies visus tos citus dzīves laikā valkātos, kas kaut kur padusēs spiež, velkas pa zemi, traucē iesēsties mašīnā un slikti izskatās... Un tad noliekam šā mētelīša vietā savu ķermeni – kāpēc dzīvot ar tādu, kas kaut kur spiež, velk vai krīt uz nerviem?
– Vai neizjūtat to, ka jūsu profesija sabiedrības uzskatos tiek vērtēta divējādi? Teiksim, tāds dakteris Aikāsāp ir labs vienmēr, narkotiku dīleris ir slikts vienmēr, bet plastikas ķirurgi reizēm ir labie, jo piešuj norautus pirkstus, bet reizēm viņi izklaidē garlaikotas miljonāru draudzenes, gādājot viņām silikona implantus...
– Galējības var atrast jebkurā profesijā, droši vien arī starp maniem amata brāļiem ir tādi, kas mēģina jebkuru pa durvīm ienākušu cilvēku pierunāt uz kādu no procedūrām vai operācijām, citādi tā skaitās slikti pavadīta diena. Tajā ziņā es esmu laimīgs – esmu iemācījies pacientiem arī atteikt, rinda pie manis ir pietiekami gara – nedēļām un mēnešiem uz priekšu, tāpēc es varu strādāt saskaņā ar saviem ideāliem un sirdsapziņu. Varbūt pat pret kādu esmu bijis pārāk skarbs, atsakot to, ko varu un protu izdarīt, jo ļoti svarīga ir arī psiholoģiskā saderība ar pacientu, kas rodas vai nerodas jau pirmās sarunas laikā.
– Kā plastikas ķirurgus vērtē Latvijas mediķu sabiedrībā – vai jūs tur neesat tāda finanšu aristokrātija?
– Jā, redzot Latvijas medicīnas vispārējo stāvokli un problēmas, ar kādām tai jācīnās, mēs, plastikas ķirurgi, esam tomēr privileģētā stāvoklī, jo nekautrējamies par savām zināšanām, pieredzi un meistarību prasīt adekvātu samaksu, kas ļauj mums profesionāli attīstīties tālāk.
– To jūs varat atļauties tādēļ, ka jūsu pakalpojumi tomēr lielā mērā ir luksusa prece, vai ne?
– Jā, bet jāatceras, ka plastiskā ķirurģija sastāv no divām lielām pamatsadaļām – viena ir rekonstruktīvā ķirurģija, kas ietver traumētu vai iedzimti kroplīgu orgānu funkciju atjaunošanu, tas ir ļoti plašs dažādu operāciju kopums. Un otra sadaļa ir estētiskā jeb kosmētiskā ķirurģija, kas pārsvarā nodarbojas ar vesela indivīda dzīves kvalitātes uzlabošanu, koriģējot normālas novecošanas radītās izmaiņas dažādās ķermeņa vietās, sākot ar kāju pirkstgaliem un beidzot ar matiem; vēl iespējama arī atsevišķu ķermeņa daļu īpatnību koriģēšana – ja kaut kas cilvēkam ģenētiski iedots pārāk liels, mazs, līks vai nevienāds.
Lielākā daļa Latvijas plastikas ķirurgu pārvalda visas specialitātes sadaļas, bet šī ir ļoti dinamiska nozare, kas pēdējās desmitgadēs attīstījusies ārkārtīgi strauji – pat avīzēs jau varam lasīt par sejas daļu pārstādīšanu. Lai tiktu līdzi tehnoloģiju attīstības milzu soļiem, mums arī pašiem jāiegulda lieli līdzekļi gan zināšanās, gan aparatūrā un ekipējumā. Mēs nevaram sēdēt ar atalgojumu ap divsimt latiem mēnesī un par to vēl apgūt zināšanas, pabarot ģimeni un brīvi justies. Jā, tāpat kā stomatoloģija mūsdienu Latvijā ir pateikusi, ka katrai lietai ir sava vērtība un tirgus cena brīvas konkurences apstākļos, tāpat sava cena ir arī plastiskajai ķirurģijai, šai zināmā mērā privileģēto cilvēku apkalpošanas jomai.
– Vai pirms divdesmit gadiem, kad izvēlējāties sev šo specialitāti, varējāt paredzēt tai Latvijā tik lielu uzplaukumu un finansiālu nodrošinājumu?
– Eksperimentālās replantācijas žurkām, trušiem un jūrascūciņām sākām veikt jau trešajā kursā kopā ar kursabiedriem un draugiem Jāni Zaržecki un Olafu Libermani profesora Jāņa Kupča vadībā. Tolaik bijām diezgan droši nosprieduši, ka tā ir nozare, kas mums ļoti patīk, turklāt Latvijā par to reti kāds vispār ko zināja, tikai atsevišķi cilvēki bija Rietumos redzējuši mikroinstrumentus reālā darbībā. Mums paveicās, bijām īstajā laikā pie īstā skolotāja, kas iedeva dzirksteli – puikas, jūs to varat! Tas mums deva sportisko azartu un arī pārliecību – lai kāda arī būtu valsts iekārta Latvijā, kaut kur pasaulē noteikti būs vajadzīgi šādi speciālisti, kas sevi mērķtiecīgi sagatavojuši.
Dažus gadus vēlāk es Maskavā aizstāvēju savu zinātnisko grādu un rezidentūru pabeidzu pie ļoti slaveniem meistariem – bija maz ķirurgu visā pasaulē, kas spēja veikt tik sarežģītas un smalkas mikroķirurģiskas operācijas, kas saistītas ar vīriešu neauglības ārstēšanu. Tas arī man kā puikam deva milzīgu stimulu – mēs ar neatlaidīgu darbu varam panākt tādu līmeni, lai ar pasaules mēroga večiem runātu kā līdzīgs ar līdzīgu. Es tiku ierauts virpulī, no kura pavērās lielās šanses tikt pasaulē, tas deva citu skatījumu uz dzīvi un ķirurģiju. Un es arī biju gatavs iesaistīties šajā cīņā – pats saviem spēkiem, kā jaunākais no sešu bērnu ģimenes, kuras vecāki ir ne pārāk bagāti skolotāji. Un dzīve šādā ģimenē iemāca – mērķus nevar sasniegt, neko nedarot un čīkstot.
– Toreiz jūs bijāt ideālisti, Libermanis kādā intervijā ir teicis, ka ar sašutumu esot uztvēris iespēju – "un mēs, krutie veči, mikroķirurgi, tagad pupus par naudu operēsim"?!
– Es nedomāju, ka ķirurģiskas operācijas var tā salīdzināt – viena ir augstāka, svarīgāka pasaulei, sabiedrībai vai pacientam, bet otra tikai naudas pelnīšanai.
Ir ļoti svarīgi, kas cilvēkam sagādā emocionālu gandarījumu. Cik vispār ir cilvēku, kas uz darbu iet ar prieku? Ar sajūtu, ka es šodien kādam izdarīšu kaut ko labu un viņa dzīvē ļoti svarīgu? Lai kādi ideālisti mēs būtu, vienā brīdī tomēr jāsāk domāt – vai es esmu kā baznīcā nosolījies, ka visu mūžu vergošu tautai, par to saņemot tikai ziedojumu no pacienta? Vai arī es nostāšos pozīcijā, kurā apzinos pats savu tirgus vērtību un to, ka pats izvēlos, kā sakārtot savu dzīvi? Es pietiekami ilgi esmu strādājis, neskaitot stundas un nerēķinoties ar brīvdienām, bet nu teikšu atklāti – esmu izdarījis izvēli un pilnīgi droši zinu, ka vairs negribu naktī stāvēt pie operāciju mikroskopa un visu nakti šūt klāt rokas vienam dzērājam, kurš man no rīta nevis pasaka paldies, bet izlamā. Es labāk gribu atnākt no rīta, svaigi izgulējies, un visu savu uzmanību veltīt pacientiem, kas spēj to novērtēt. Un, protams, nevaru noliegt, ka manu izvēli ietekmējuši arī finansiāli apsvērumi.
Vienu laiku es mēģināju dzīvot divas paralēlas dzīves, jo Gaiļezera slimnīcas vadība bija pretimnākoša un ļāva man trīs nedēļas strādāt par ķirurgu un šūt jebkuram nelaimē nonākušam cilvēkam visu, kas vien vajadzīgs, bet ceturto nedēļu braukt par autobusa šoferi uz Vāciju. Katrs Vācijas brauciens manas ģimenes budžetā ienesa tādu summu, kādu slimnīcas kase spēja samaksāt vesela gada laikā. Tā tolaik bija mana vienīgā iespēja sadzīvot ar savu sirdsapziņu – man būtu bijis nepieņemami strādāt valsts slimnīcā ar valsts apmaksātiem materiāliem un censties pildīt savu kabatu uz pacientu rēķina. Tāpēc galu galā uzņēmos šo milzīgo risku un nodibināju privātu iestādi, kurā joprojām atrodos ļoti augstā riska zonā, jo jebkurā brīdī var gadīties situācija, kas noved manu iestādi līdz galīgam kraham.
– Kas tā par situāciju – viena neapmierināta klienta prasība?
– Es domāju, neviens cilvēks, kuram Latvijā ir privātbizness medicīnā, nevar būt pilnīgi drošs, ka rītdiena viņa darbā neienesīs kādus pilnīgi negaidītus pavērsienus.
Es gan sapņos bieži vēl joprojām esmu kompānijā ar saviem Gaiļezera kolēģiem pie operāciju galda, tas acīmredzot ir kas tāds, kā man pietrūkst, tomēr es dzīvoju savu dzīvi un rūpējos par savu ģimeni. Un man patiešām patīk laimīgi un apmierināti cilvēki, par kādiem kļūst mani pacienti. Es arī pats neesmu no tiem mediķiem, kas čīkst un gaužas par to, cik viss ir slikti, es uzskatu, ka vienmēr jāatrod iespēja kaut ko mainīt situācijā, kas tevi neapmierina.
– Tomēr jūsu iespējas krietni atšķiras no kāda lauku slimnīcas feldšera iespējām.
– Bet tas taču ir noziegums pret sevi – visu mūžu strādāt darbu, kur tev nemaksā un tu nemitīgi esi neapmierināts ar visu! Tā ir tava vienīgā dzīve, kurā katra negatīva emocija, katrs sirms mats tevi pietuvina kapam! Ja es skaidri saprastu, ka nevaru savas problēmas atrisināt, strādājot medicīnā, es pilnīgi noteikti atrastu sev citu iespēju.
– Kāpēc, jūsuprāt, tieši medicīnā ir tik liela finansiāla atšķirība starp situāciju Latvijā un ārzemēs? Baņķieri un juristi ir bagāti visur pasaulē, sētnieki ir nabagi visur pasaulē, bet ārsti, kas civilizētajā pasaulē pieder vislabāk apmaksātajām profesijām, Latvijā visbiežāk dzīvo zem iztikas minimuma robežas.
– Lielā mērā atbildīga ir sabiedrība, kas izvēlējusies politiķus, un politiķi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Skolotājus un mediķus, kā jau ideālistus, ir vieglāk atstāt tajā ārējā malā, kur deķītis par īsu un ir auksti. Bet, ja kritiski skatāmies nākotnei acīs, neizbēgami pienāks pieredzējuša un kvalitatīva medicīniskā personāla krīze, arī es ik pa brīdim saņemu labi apmaksātus darba piedāvājumus no rietumu valstīm. Tomēr es jau deviņdesmito gadu sākumā izvēlējos Latviju, nevis vienu no diviem neticami labiem piedāvājumiem Kanādā.
Protams, mēs nevaram salīdzināt nacionālo ienākumu daudzās citās valstīs un Latvijā – Eiropas Savienības nabadzīgākajā valstī –, tāpēc ir pašsaprotami, ka mūsu algas nevar būt pasaules līmenī. Skumjākais ir tas, ka nereaģē tie cilvēki, kuru rokās vēl ir iespēja paturēt Latvijā vērtīgus, pieredzējušus un labi apmācītus kadrus, dodot viņiem iespēju legāli un bez kukuļu skandāliem nopelnīt pietiekamu naudu un palikt Latvijā, nevis skriet projām vai pārdoties bagātajām farmācijas firmām. Ieguvēji būtu visi – gan ārsti, gan pacienti. Citādi pienāks brīdis, kad varbūt gribēs sākt maksāt nez cik lielas algas, bet nebūs kam – visi aizbraukuši, un te strādā ukraiņi vai baltkrievi, kam arī mūsu mazās algas ir liela nauda. Un es pilnīgi piekrītu, ka nav pieklājīgi šādas algas piedāvāt cilvēkiem, kas mācījušies piecus gadus augstskolā un vēl sešus rezidentūrā. Kad praktizējos Ziemeļamerikā, profesors man iemācīja – Jāni, tie vienpadsmit gadi, ko esi ieguldījis zināšanās un operējot negulētās naktīs, ir vērtība, un tev ir tiesības par to prasīt atbilstošu samaksu.
Nelaime ir tā, ka par šīm lietām neviens nesāk domāt, kamēr ir vesels. Tikmēr var teikt – ah, man ir nauda, es varu braukt uz Franciju ārstēties! Bet ir situācijas, kad nauda nelīdz, būtiskas ir sekundes, un tad ir jāpaļaujas uz to ārstu, kas tieši tajā brīdī dežurē tuvākās slimnīcas reanimācijā vai ķirurģijas blokā. Bet tur ir palicis tikai tāds, kurš nekur citur darbu nevar atrast un ir mierā ar to atalgojumu, ko politiķi spējuši viņam sagādāt.
Protams, mediķu vidū ir patiešām liela daļa ideālistu, kas gatavi savu dzīvi veltīt, kalpojot tautai par pusvelti, tāpēc arī šī sistēma pagaidām nav sabrukusi. Bet es vairs ideālists neesmu, pietiekami ilgi esmu tāds bijis.
– Jūs daudz runājat par morālo gandarījumu, un pie tā taču pieder arī laba darba publisks novērtējums, bet plastikas ķirurgiem tādu grūti izpelnīties – reti kura dāma skraida apkārt stāstīdama, kā viņai novākti maisiņi zem acīm vai krūtis uzlabotas.
– Jā, šajā ziņā latviešu meitenes mūs patiešām nostāda nevienlīdzīgā tirgus situācijā. Mēs zinām, ka apmierināts klients ir labākā reklāma, bet Latvijā no katrām desmit apmierinātajām pacientēm labi ja viena izstāstīs draudzenei, ka Ģīlis viņu labi operējis. Toties neapmierināts pacients savas dusmas izklāstīs vismaz desmit cilvēkiem – tāda ir vidējā statistika, bet gadās arī unikāli gadījumi, kuri savu neapmierinātību izstāsta miljoniem. Citās valstīs labu plastisko operāciju uzskata par prestižu lietu, ar kuru ir vērts palielīties. Tāpēc man reizēm ir neparasti, bet patīkami atrasties krieviski runājošas publikas saietos, kur kāda paciente skaļi apkrīt ap kaklu, sabučo un visiem izstāsta, ko es viņai labu esmu izdarījis, reizēm pat paceļ krekliņu un parāda.
– Varbūt tas ir tikai laika jautājums – ja Latvijā drīz katrai otrajai sievietei kāda operācija būs bijusi, to vairs neviena neslēps.
– Jā, citās valstīs plastiskā operācija ir normāls notikums, par kuru pārdzīvo un priecājas līdzi visa ģimene, radi, draugi un paziņas, gan jau arī Latvijā pamazām tā pārvērtīsies par gluži dabisku lietu.
– Tātad vismaz pagaidām jūs nevarat kabinetā pie sienas izkārtot savu slaveno klientu fotogaleriju ar autogrāfiem, un daudzi nemaz nezina, ka esat, piemēram, 1994. gadā izglābis Artūra Irbes karjeru, salāpot suņa sakosto roku.
– Ar Artūru mums desmit gadus bija džentlmeniska vienošanās – viņš nevienam nestāsta, kurš ārsts un cik lielu palīdzību viņam sniedzis, un es nevienam neatklāju, ka tas biju es – lai gan ļoti labi saprotu, kādu kapitālu varēju iesist, nākamajā rītā paziņojot, ka esmu salāpījis Irbes roku. Noslēpumu glabājām ilgi, pirmoreiz tas ar Artūra atļauju tika atklāts tikai Armanda Pučes grāmatā. Un te ir tieši tas gadījums, par ko jau runājām – Artūra nelaime trāpījās brīdī un vietā, kur es biju tuvākās slimnīcas dežurējošais ārsts, un, ja es pirms tam nebūtu tik daudz laika un naudas ieguldījis savā izglītībā un tehniskajās iespējās, bet paļāvies tikai uz valsts medicīnas piedāvāto, Artūra karjera tajā brīdī varēja beigties, lāgā pat nesākusies. Skeptiski vērtējot, tajā naktī nebija nekādu cerību, ka pēc šādas traumas cilvēks var atgriezties profesionālajā sportā, kolēģi nākamajā rītā skatījās rentgena uzņēmumus un teica – tu esi traks, tur nekas nevar sanākt! Bet es mirkli padomāju un nospriedu – šis cilvēks līdz šim vienmēr ir bijis veiksminieks, arī es par veiksmes trūkumu nevaru sūdzēties, tad kāpēc lai divu šādu cilvēku kombinācija šonakt nebūtu veiksmīga? Un mēs vinnējām.
Tas, starp citu, attiecas uz jebkuru dzīves jomu – ja cilvēks sevī un savā darbā ir ieguldījis vairāk nekā tikai to, kas viņam pienākas uz paplātes, viņš vienmēr būs vinnētājs.
– Plastikas ķirurgiem pacientu nekad nepietrūks?
– Kamēr darbojas gravitācijas spēks, tikmēr ne. Uz šīs pasaules pilnīgi viss ir pakļauts gravitācijai, un viss, kas vien cilvēka ķermenī ar laiku var paslīdēt uz leju, arī paslīd – neatkarīgi no vecuma, dzimuma un reliģiskās vai partejiskās piederības.
**
Jānis Ģīlis
Sertificēts plastikas ķirurgs, medicīnas zinātņu doktors
Absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmijas Ķirurģijas fakultāti, rezidējis Vissavienības ķirurģijas centrā Maskavā, stažējies Kanādas un ASV klīnikās
Praktizē kopš 1985. gada
1988. gadā aizstāvējis disertāciju par vīriešu neauglības mikroķirurģisku ārstēšanu
1992. gadā nodibinājis privātklīniku, kurā strādā arī viņa sieva Iveta un brālis Dainis. Plastikas ķirurgs ir arī brālis Valdis
Dažādu ASV, Eiropas un Latvijas plastiskās ķirurģijas biedrību biedrs
Savā starpā turpina "plēsties" Aija Simsone un Jānis Ģīlis 
atbildēt
0
