Mārtiņš Sirmais: "Cilvēki man riebjas kā suga"

"Mainīt raidījuma formātu nav jēgas, jo cilvēkiem tas ļoti patīk," saka Mārtiņš Sirmais, LNT raidījuma Sirmā ēdienkaratē vadītājs. Jaunas garšvielas vecajām receptēm šajā TV sezonā tomēr būs: Sirmais ar savu komandu brauks gatavot pie skolotājiem, policistiem, arī uz Saeimu. "Tur taisīsim ēst." Grafiks jau gatavs, un skatītājiem atliek vien gaidīt — pie kura nākamā? Tāpat kā pagājušajā sezonā atraktīvais pavārs sola katrā raidījumā pastāstīt vairāk par konkrētiem produktiem.

Kā gadījies, ka esi ne vien talantīgs pavārs, bet arī šovmenis? Parasti taču pavāri ir nopietni vīri baltā priekšautā un cepurē.

(Domīgi.) Tiešām tā ir?

Šlesers, ja?

Tfu, tfu, tfu!

(Smejas.) Nezinu, kā tas nākas. Neko speciāli neesmu darījis, lai būtu šovmenis.

Kāpēc tev patīk būt televīzijā?

Mans reālais darbs (pavāra darbs — A.B.-R.) notiek četrās sienās. Un tad ir ļoti labi pamainīt vidi — būt televīzijā. No tā jau arī ēdiens, ko gatavoju, mainās. Ēdiens nav tikai ēdiens. Tas ir kaut kas daudz vairāk. Tas saliedē. Rituāls, kopš cilvēce ēd.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēku tev nekad nav par daudz. Uz ielas tevi visu laiku sveicina, grib runāties, nākt ciemos, bet tu priecājies, nevis īgņojies.

Ir, ir man cilvēku par daudz. Cilvēki man riebj kā suga, jo viņi visu pasaulē ir sačakarējuši. Taču, individuāli katru cilvēku ņemot, viņi ir forši. Indivīds ir indivīds. Masa ir masa. Iedomājies rasola katlu — besī ārā! Līdzko tu paņem vienu auglīti, dārzenīti — tas ir kaut kas pavisam cits. Viņš (domā: katrs dārzenis) ir personība.

Griežot rasolu lielā bļodā, tu domā par katru dārzeni — personību —, kas tiek... nujā, sagriezts gabaliņos un samīcīts ar pārējiem?

Virtuvē es esmu pavisam cits cilvēks, nekā mani redz un zina ārpus tās. Vispār ar pavāriem virtuvē ir tā: no savas lietas viņi kaut ko sāk saprast tikai ap gadiem trīsdesmit. Tas tāpat kā vecis — pēc vīrieša viņš sāk izskatīties tikai tad, kad žakete vairs nekarājas kā skolas puišelim. Virtuve — tas ir ļoti nopietni. Mans maizes darbs. Tas nodrošina, ka varu ieliet benzīnu mašīnā, paēdināt ģimeni. Tas puika, kāds esmu televīzijā, kādu redz skatītāji, ir cits nekā tas, kurš strādā virtuvē.

Kas tev garšo?

Ēdu to pašu, ko taisu klientiem. Es visu ēdu. Arī hotdogu. Dzeru kolu.

Ko tu tikko pateici?!

Ja tu visu nakti cep lobsterus, vajag pretreakciju. Man pašam ir dārzs, un ikdienā ēdu visu, ko tur var dabūt. Man ir arī vistas, olas. Zivis arī netālu. Esmu izlutināts ar ēdienu.

Kas atšķir VIP pavārus no tiem, kuri strādā mikrorajona bufetē?

VIP ir tikai tāpēc, ka redz televīzijā. Reāli jau nekā neatšķiras. Vienīgais, kas ir svarīgi, vai tu ēdienam pieej individuāli vai bezpersoniski. Vai tu rasola podu jauc, domājot tikai par tik un tik gramiem ēdiena uz cilvēku, vai arī tu to jauc, neizvēloties burkānus ar kraupi un pāraugušus.

Visa sāls ir radošā piegājienā?

Tur apakšā ir daudzkas. Tik un tik gadu restorānos pie ģaģiem (domā: izcili pavāri), kas man iepotējuši zināšanas. Tik un tik bībeļu (domā: profesionālās pavārmākslas grāmatas), ko esmu izlasījis. Tas viss ir ļoti nopietni. Tas, ko cilvēki redz manos raidījumos, — tā jau ir tikai popkultūra.

Noteikti ir tādi, kuri, skatoties tavus raidījumus, domā — nez, vai viņam vispār ir kārtīgas zināšanas? Tu ne tikai gatavo, bet arī joko, āksties, lieto slengu un izskaties vairāk kā rokstārs, nevis pavārs.

Raidījuma pamatideja ir, ka receptes ir stereotipi, un stereotipus mēs nekačājam (domā: nelietojam). Vēl mēs gribam parādīt, ka ēšana nav vienkārši ēšana, bet sociāls process. Rituāls.

Kāpēc vieni gatavo un viņiem lieliski izdodas, bet citi cenšas, tomēr nekas nesanāk?

Kaut ko viņi vienkārši nezina.

Man liekas, tur ir arī kaut kas no maģijas.

Nu, tas ir relatīvi. Ja tu kaut ko esi mācījies un iemācījies, tev sanāk. Protams, par iracionālo runājot, enerģijai ir baigā nozīme. Vai tu pieej ēdienam vienkārši kā rasolbļodai vai ar mīlestību. Stulbs vārds "mīlestība", bet cita formulējuma nav.

Vai tev garšo Mārtiņa Rītiņa ēdieni?

Jā! Viņš ir profiņš!

Vai tev patīk viņa tēls?

Tas viss ir pops, kā katrs sevi pasniedz, bet ēdiens ir ēdiens, un tam viņš pieiet nopietni un ar mīlestību. Popularitāte kaut kad ir forša un kaut kad traucē.

Kad tā ir forša — kad piezvana no pils un lūdz par cienījamu honorāru kaut ko pagatavot?

Nē, tādus piedāvājumus es vispār neņemu! Nu, labi, Dikļu pili es ņemu, jo pazīstu šefpavāru un zinu, kā viņš strādā. Maizītei man pietiek, un man nav ambīciju pēc naudas. Vienmēr izvērtēju, kam gatavot un kam ne.

No kā tas atkarīgs?

Vispirms uzklausu, ko cilvēks grib. Es neesmu baigi inteliģentais un cilvēkus sadalu kastās: bagātais japijs, piemēram, man ir ķengurs. Nu, visādi man tur apzīmējumi.

Kuriem tad tu negatavo?

Visiem! Tāpēc, ka visās kategorijās ir visādi. Pēc kastas uzreiz var saprast, ko viņiem vajadzēs. Es nevaru Baltezerā pilī sniegt ēdienu. Labāk piezvanu Kasparam Jansonam (no restorāna Kaļķu vārti — A.B.-R.), un visi būs laimīgi — būs viņiem apkalpošana baltās šircītēs, un tā.

Pats neesi gatavs tā apkalpot?

Esmu to darījis, bet sapratu, ka tā tomēr ir izlikšanās. Galvenais ir ēdiens.

Tu neatbilsti stereotipam par šefpavāru — omulīgs vīrs sārtiem vaigiem, kurš, cienīgi uz krūtīm sakrustojis rokas, staigā pa restorāna virtuvi un degustē ēdienu katliņos.

Kā vecās franču filmās — hūtē, resns, ar iespaidīgu degunu un lēnām maisa putras katlu? Nu nav tā! Aizej pastrādā virtuvē, paskaties — nav iespējams lēnām maisīt putras katlu! Visi pavāri ir tievi, jo viņi visi skrien. Visiem ir problēmas ar nerviem. Viņi ir tīrākā working class*. Reiz aizņēmos no orientieristiem skaitītāju, sanāca, ka pa dienu nostaigāju simt kilometru. Kā var būt resns?

Vai neesi domājis atvērt krodziņu citās valstīs?

Esmu palīdzējis atvērt restorānu Parīzē vienam draugam francūzim. Pats par to neesmu domājis, jo valstij nav nozīmes. Testies kaut kur un riskēt ar visām pamatvērtībām, kas man ir, — ģimeni, māju? Nē! Tāda apliecināšanās man nav vajadzīga. Mana jaunā apliecināšanās ir palīgsaimniecība galerijas Istaba bufetei: visus dārzeņus audzējam paši mana vectēva kādreizējās mājās. Visu paši sastādījām. Izremontējām kūts virtuvi. Nomainījām izlietnes. Tas ir Viļķenē pie Limbažiem. Tā manā uztverē ir pašapliecināšanās, ka varu izdarīt vairāk. Varu to burkāniņu un plūmīti savā dārzā dabūt, nevis pirkt.

Pie tantītēm tirgū ne?

Tantītes ir dažādas. Ja tu esi stulbs, tad nopērc stulbus burkānus. Tāpat kā ar valsti, politiku — ja tu nemāki izvēlēties, tad savu sūri grūti nopelnīto naudu tērē stulbiem, nekvalitatīviem burkāniem.

Tāds valstiski atbildīgs indivīds esi ar savu saimniecību, principiem.

Es dzīvoju savu dzīvi. Neko nezinu par politiku. Dārzeņus es darbā lietoju pats savējos, bet zivis, teiksim, pasūtu gan no Latvijas, gan Francijas. Latvijā tagad ir viena saimniecība, kas man pārdod ekoloģiski audzētas vistas, kuras nav sūds un kuras es varu pagatavot cilvēkiem ar tīru sirdsapziņu, labāk nemāku.

Vai esi sapratis, kas latviešiem vislabāk garšo?

Kartupeļi. Bet, ja pierīvē muskatriekstu, ir vēl garšīgāk.

Vai pēc tā, ko cilvēks ēd, vari pateikt, kas viņš ir?

Es pēc tā tikai pasaku. Tāpēc jau man ir tas dalījums kastās.

Atceros, bija ķenguri. Kas vēl tev tur ir?

Ķenguri ir ārzemju latvieši, kas atgriezušies Latvijā no Austrālijas, Amerikas, Kanādas. No Zviedrijas ne — tie ir svensoni.

Kas garšo jaunajiem latviešiem?

Japijiem? Viņu jau vairāk nav. Nauda beigusies. Viņiem garšo karbonāde un viss, kas ir trekns.

Nevis austeres?

Nē, nē, tās viņiem negaršo. Viņiem garšo padomju laika virtuve. Pavisam kas cits ir, par ko viņi izliekas, un izliekas viņi daudz.

Tu domā, austeres viņi ēd ar riebumu?

Nē, bet tas ir tāpat kā ar D&G jostu — tu domā, to nēsāt ir baigi ērti? Tā ir poza. Īstenībā viņiem garšo laba, nepārcepta karbene (domā: karbonāde). Tas ir tas, kas viņi īstenībā ir.

Vai sieva spēj tev pa prātam pagatavot ēdienu?

Viņa gatavo labāk nekā es.

Kāpēc visur pasaulē, arī kultūras bagātās valstīs, tirgo švammes hotdogus? Kas tas ir — izdomas, gaumes vai naudas trūkums, kas liek taisīt šādu ēdiena biznesu?

Tas jau nav ēdiens, bet benzīns, lai vari skriet tālāk. Tu esi ritenī, ēd sūdu, jo tas ir lēts un pieejams. Latvijā tādas kultūras nav un, domāju, arī nebūs. Jo mums vajag pasiģetj*. Kājās stāvot, Latvijā neēd. Kaut gan belaši padomju laikos jau mums bija. Tātad tas nav viennozīmīgi.

Vai tu par ēdienu zini vairāk nekā vidusmēra patērētājs? Teiksim, uz šo mazo, dzelteno plūmīti tu skaties citādi nekā es? (Sirmā darbavietā galerijas Istaba restorānā, kur notiek saruna, uz galda ir plūmīšu trauks — A.B.-R.)

Kaukāza plūmīte? Pirmais, kas man ienāk prātā, ir recepte: plūmītes ar ķiplokiem, kas pirms tam apcepti krāsnī, kļuvuši saldi, un ar cukuru. Ievārījums. Garšīgs ar deserta sieriem un tosta maizi. Uz produktiem es noteikti skatos savādāk nekā citi. Man ar tiem diendienā jādzīvo. Plūmīte, kā nokrīt no koka, tā sāk mirt. Vai nu tu viņu paņem un pagatavo, vai nu tā paliek nekam.

Ja tu būtu dārzenis vai auglis, kas tu būtu?

Gurķis. Mazsālītais. (Sirsnīgi smejas.)