Skandālists Hermanis: "Zatleram es nekad roku nedošu"

"Tagad saprotu Šapiro. Kad tika likvidēts Jaunatnes teātris, teātrī bija Rijnieka laiki, tāpēc Šapiro pret mani naidu netur, esmu pat mēģinājis viņu pierunāt pie mums taisīt izrādi, pabeigt Hamletu. Bet viņš vienkārši nespēj pārkāpt pāri. Teica, ka jūtas kā kaķis, kuram pie kājas piesieta konservu bundža. Ja viņš atbrauktu, tā visu laiku grabētu. Saprotu, ir vairākas versijas, bet viņa versija — neviens neaizstāvēja. Ne kolēģi, ne kritiķi. Protams, aiz Šapiro bija sašķēlusies trupa. Mums ir monolīts kolektīvs. Bet galvenais — iznīcināt teātri ir daudz vienkāršāk, nekā izklausās. Maskavieši stāsta, kā iznīcināja Vasiļjeva teātri. Ar cēliem argumentiem: pārāk daudz telpu, reti izrādes... Neņemot vērā, kā viņš strādā. Tas ir kā Grotovskim pārmest, kāpēc katru vakaru nespēlē lielajā zālē.

Teātra vidē runā par nepieciešamību principiāli mainīt kultūras, tai skaitā teātru, sistēmu.

Amerikāņu sistēma? Izklausās pēc Baņutas Rubesas, kas, atbraukusi no Kanādas, teica — repertuāra sistēma ir padomju atavisms. Bet tas ir vēsturisks vācu teātra modelis.

Kas notiek pasaules teātrī? Interesantāk ir tur, kur ir repertuāra teātru sistēma. Stiprākais teātris pašlaik ir vācvalodīgajās zemēs, arī Polijā, Krievijā, Baltijā. Strādāt ar aktieriem gadiem ilgi vienā kompānijā, visu laiku paaugstināt meistarības līmeni — skaidrs, ka kvalitāte ir daudz augstāka nekā pirms diviem mēnešiem nejauši kopā savāktiem cilvēkiem. Ātri var uztaisīt omleti. Ja grib ko smalkāku, redz, projektu sistēma ir primitīva. Reiz jau esam to izmēģinājuši. Jura Rijnieka laikos. Piecus gadus bija projektu teātris. Sākumā tas bija progresīvi, jo apritē tika ielaisti cilvēki, kurus lielie teātri nekad nelaistu pie šprices. Rijnieks deva iespēju. Bet ilglaicīgi kvalitāte krītas.

Mums nav rotācijas sistēmas kā vācvalodīgajās zemēs — ja teātris sevi neattaisno četros gados, tiek nomainīts vadītājs.

Latvijā rotācijas sistēma būtu iespējama?

Nē. Pārāk maza valsts. Bet iedodiet Viesturam Kairišam Nacionālo teātri uz četriem gadiem... Sliktāk nebūtu. Tas apzināti netiek darīts. Tā shēmošana... Tas, kas astoņpadsmit gadus Latvijā noticis... Es nekad nesniegšu Zatleram roku viena iemesla dēļ — veids, kā viņš nonāca tai krēslā, bija spļāviens sejā cilvēkiem, kuriem vēl bija ilūzijas. Dīvaini, kāpēc, piemēram, interneta komentāros ir tāds naids pret kultūru. Ceļā uz Valku pavasarī bija posmi, kur jābrauc ar 30 kilometriem stundā, bet tas sabiedrībā neizsauc naidu, kā, piemēram, Nacionālā bibliotēka.

Runājot par LNB projektu — tev patīk?

1997.gadā braucu vilcienā kopā ar Andri Vilku. Viņš stāstīja par apputējušo maketu viņa kabinetā. Tikko biju gadu nodzīvojis Tallinā. Tur atklāja Nacionālo bibliotēku. Teicu — gribam palīdzēt. Divas sezonas makets stāvēja foajē, JRT rīkojām pirmo lielo apspriedi. Pie mums ideja atkal tika uzpumpēta. Tad makets tika muļļāts, muļļāts, un, ja man tagad prasa, vai man patīk, nezinu. Tev patīk Dienvidu tilts? Uz fočenēm izskatās šķībs. Bet patīk vai nepatīk, laikam taču vajadzīgs, lai tiktu pāri upei. Ja bibliotēka būtu uzcelta 90.gados, mums jau būtu paaudze, kas tur ko jaunu izlasījusi. Protams, politiķiem ir izdevīga stulba tauta. Ja vēlētāji lasītu, trīsreiz padomātu par Stendzenieka reklāmām. Man neliekas, ka projekts vizuāli būtu novecojis, bet ne tas ir būtiski. Berlīnē Nacionālā bibliotēka ir tipisks 70.gadu klucītis, toties intelektuālā dzīve... Varbūt, ka stikla kalns tieši šobrīd atkal ir perfekts. Prasās pēc jaunas atmodas.

Vai tam tomēr neklājas virsū mežonīgais kapitālisms?

Tam, liekas, ir sakars ar grāmatu lasīšanu. Lasa daudz mazāk. Tiklīdz cilvēki pārstāj lasīt, viņi pārstāj patstāvīgi domāt, aizver sirdi un fantāzijas tuneli galvās. Kad man prasa, kas ir Jaunā Rīgas teātrī skatītājs, atbildu — tie, kas turpina lasīt grāmatas. Ja lasa daiļliteratūru, tiek uzturēts ētiskais kodekss. Ja uzceltu bibliotēku, lasīt kļūtu moderni. Piesaucu Igauniju... Savā ziņā viņi ir blefotāji, bet dara to simpātiski. Noblefo, paši notic, cenšas piespiest arī pārējos. Piemēram, ka Igaunija ir tīģeris datorjomā. Tai laikā Latvijā faktiski bija daudz vairāk programmētāju, bet tur tas kļuva stilīgi. Berlīnē ir sauklis — domāšana ir seksīga. Ja būtu bibliotēka... Tagad gan tai ir tāda aura, ka varbūt no stikla nevajag taisīt. Sasitīs ar akmeņiem. Kultūras saliņa Latvijā paliek aizvien mazāka, un tas jau sāk atgādināt partizānu karu, kad esi ienaidnieka teritorijā. Mēs sēžam tranšejās un atšaudāmies. Liekas, Latvijā ne tikai kultūras profesionāļi, bet arī cienītāji drīz sajutīsies kā žurkas stūrī. Un sāks kost pretī. Jo plebeji lien mūsu teritorijā. Krištopans teica, ka te ir muļķu zeme. Izskatās, ka tā ir ļauna muļķu zeme. Viņi kļūst agresīvi, internetā raksta, ka teātrus vajag nodedzināt, balerīnas izdrāzt un aktierus iesūtīt tramvajos, lai izklaidē pasažierus par sīknaudu. Domāju, būs kā padomju laikā, kad daļa cilvēku vai nu sabotēja, vai ignorēja padomju kārtību.

Teici — nepalikšu Rīgā, iešu uz Valmieru.

Bet kādi tad ir varianti? Pārcelties uz ārzemēm? Ja man būtu bijusi vēlēšanās, būtu izdarījis. Man ne tikai piedāvā iestudēt izrādes, man ir piedāvāts arī vadīt teātrus. Gan Maskavā, gan Rietumeiropā. Bet reiz es jau esmu mēģinājis emigrēt. Divus gadus centos būt amerikānis, bet kaut kas manī bioloģiskā līmenī pretojās. Ir augi, ko var iestādīt citā vietā. Ir tādi, kas citur neaug. Esmu no tiem.

Kāpēc aizbrauci?

Bija 1991.gads, man likās, ka Latvija ir dziļa province, bet pasaules centrs ir Ņujorka. Domāju, ģeogrāfija atrisina problēmas. Izrādījās, manā gadījumā — ne. Tagad, kad simti tūkstošu latviešu pamet Latviju, un viņiem tā ir spiesta lieta… Nekā traģiskāka nevar būt. Zinu, ko nozīmē mēnešiem redzēt murgus. Pirmo gadu bez Latvijas labi iztiku, bet jo vairāk mēģināju aizmirst, jo vairāk sāku atcerēties bērnības ainas — pa nedēļām, dienām. Atcerējos vietas, ko domāju esam aizmirsis. Pēdējā fāzē nevarēju pat strādāt. Pelnīju naudu, strādājot par oficiantu. Naktīs sēdēju pie loga un dzēru viskiju, bet atmiņas par Latviju nāca kā filma. Beidzot kājas pašas aiznesa uz biļešu aģentūru. Atjēdzos Šeremetjevas lidostā. Biju atpakaļ.