Dimiters: "Ulmanis nebija homoseksuālis, viņam bija trauma vīrišķajā zonā"

– Tiki teicis, ka ideja par Kārlim Ulmanim veltītu darbu radusies pirms septiņiem gadiem.

– Nav noslēpums, ka es zināmā mērā piedalījos Pirmās partijas kampaņas gājienā pēc varas. Ja nemaldos, pirms septiņiem gadiem tas arī notika. Strādājām kopā ar Ēriku Stendzenieku. Zem tiem reklāmu klipiem mūzička manējā. Varbūt līdz pašiem sirds dziļumiem man ne visai patika, ka vārdu "mācītājs" jeb "garīdznieks" saista ar jēdzienu politika. Tā slideni… Bet – savi cilvēki, mācītāju partijas idejas aizsācējs, no ASV mājās pārbraukušais Ēriks Jēkabsons, mans sens ticības brālis un draugs no Mežaparka laikiem, ir mana dēla Jēkaba krusttēvs, pazinu Ainaru Baštiku, vēl dažu labu, Šleseru, Laksu… Eleganti kungi ar elegantām domām un sapņiem, vairāk vai mazāk ideālisti, vairāk vai mazāk reālisti, praktiķi, rēķinātāji arī.

Pirms tam nekad tā netiku padomājis: pag, šie cilvēki, ja viņi vinnēs, iegūs varu, noteiks politiku, diktēs noteikumus, viņiem būs jābūt autoritātēm, vadoņiem… Bet vai es, Kaspars Dimiters, varu viņus iedomāties kā ideālas autoritātes, kuras varēs lietas vērst par labu un kurām es gribētu klausīt un sekot? Turklāt vēl iepazīstot visas tās shēmiņas, varas iegūšanas tehnoloģijas paņēmienus, stereotipus, metaforas, ar kurām kampaņās iedarbojas uz cilvēku prātiem… Neliela grupiņa nodibina partiju, pārvar piecu procentu barjeriņu un tiek Saeimā, pie varas. Kaut kā nenopietni. Tad jau Amerikā ir nopietnāk. Tur divas milzīgas partijas ar divām milzīgām kampaņām savā starpā grūstās. Bet mēs esam tik mazi un vēl tik šausmīgi sasmalcināta tā būšana. Nodomāju: eh, ar ko to sabiedrību derētu paprovocēt, tā pozitīvi pakaitināt...

– Tā kā muzikālā drāma "Vadonis", kā ar Zigmaru Liepiņu jau esat teikuši, nebūs dokumentāls uzvedums, bet stāsts par sarežģītu personību, gribas zināt, cik daudz dzīves īstenības gaidāms Ulmaņa personisko, intīmo attiecību atspoguļojumā? Par Ulmani kā valstsvīru ir milzums avotu, ko nevar teikt par privāto.

– Marija Veinberga ir reāla persona. "Pikšu" muzeja mājas lapā ir redzams arī viņas dēla Andreja fotoattēls. Vēsturnieki nu jau par 99 procentiem sliecas, ka viņa tēvs ir bijis Kārlis Ulmanis. Jānis Stradiņš leprozorija kapos Šmerlī ir atradis arī Andreja kapiņu. Kaut neprecējies, Kārlis Ulmanis par Marijas dēlu, kurš mūsu uzvedumā gan neparādās, visu dzīvi rūpējies. To man liecināja arī "Pikšu" saimnieks Gunārs Ulmanis. Vērts atklāt kādu ilgi glabātu noslēpumu. Akadēmiķis Jānis Stradiņš vēl minēja, ka Ulmani Amerikā piemeklējusi trauma. Viņš uzkritis uz dakšām, savainots, operējuši ķirurgs Alksnis ar dēlu. Taču trauma bijusi ķermeņa vīrišķajā zonā, kas pēcāk laikam traucējis pilnvērtīgām attiecībām ar daiļo dzimumu. Konkurējošie politikāņi, īpaši Cielēns, sāka Ulmani izspiegot, mēģināja pierādīt viņa homoseksualitāti. Bet, kā jau teicu, arī Jānis Stradiņš uzskata, ka tam nav nekāda pamata. Diemžēl viens no Kārļa Ulmaņa favorītiem rakstnieks Vilis Lācis savā romānā "Vētra" šajā ziņā Ulmanim izdarīja lāča pakalpojumu.

– Ielūkojos libretā. Pirmā cēliena beigās ir aina, kur Ulmanis aptur no Latvijas bēgošos cilvēkus un viņam raisās izvērsts dialogs ar ubadzi. Laikam nekļūdīšos, minot, ka šī sieva ir libreta autora fantāzijas auglis?

– Tāpat kā apkopēja valsts dibināšanas ainā Nacionālajā teātrī, kas uzknābj pesimistiem, tā saucamajiem liberāļiem, bailuļiem. Trešajā cēlienā viņa sēž uz ielas. Līdz ubaga līmenim novestā Latvija. Tāds caurviju tēls. Tautas dvēsele.