Renārs KAUPERS piedzīvojis nervu sabrukumu

Pirms divarpus gadiem es pakāpeniski piedzīvoju veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu. Cilvēki, kas nav ar to saskārušies nesaprot, ko tas nozīmē, tev viss it kā ir OK, nekas nesāp. Acīmredzot tas ir no pārslodzes, stresa, no ātrās ikdienas.

Realitāte ap tevi izmainās. Tu vairs nevari palasīt burti šilierējās, tu nespēj paskatīties televizoru -  viss tevi uztrauc, uzbudina, tu esi pastāvīgā diskomfortā. Visu laiku stress! Nevari paiet pa ielu -  virsū skrien reklāma... Un galvenais ka neviens tevi nesaprot.

Atbrīvošanās no šīs sajūtas man prasīja ilgu laiku, vairāk kā divus gadus. Līdz galam vēl nesaprotu, vai es no tā esmu ticis ārā vai arī esmu to pieņēmis un iemācijies sadzīvot.

Šobrīd es jūtos labi, man ir prieks kontaktēties, bet toreiz es gribēju nolīst maliņā, bet arī tur jutos draņķīgi.

Tas viss ir saistīts ar stresu, jo mums nekad nav gana, vienmēr gribam vairāk. Mēs zinām, ka strādāt ir labi un ka tas ir jādara, bet pienāk brīdis, kad sevi vairs nevar apturēt un tad vadzis lūst.

- Kā Tu no tā visi tiki laukā?

Acīmredzot nekas nenotiek nejauši. Lasīju literatūru, kas saistīta ar Austrumiem, sāku interesēties par meditāciju. Sāku to praktizēt no rīta un vakarā- pasēdi mierīgi un mēģini apturēt nenormālo domu plūsmu.

Un tad tu paskaties uz kādu zvejnieku, viņš nekur īsti nav bijis, varbūt divreiz līdz Rīgai atbraucis, toties viņā ir tas miers un viedums. Jo - re, kur jau ir tā dzīve!