Gerkens: Esmu piedzīvojis gan nodevību, gan vardarbību

Es savu privāto biznesu sāku kā viens no pirmajiem Latvijā. Mazliet lepojos ar to, ka man izsniedza atļauju privātā biznesa uzsākšanai ar pirmo kārtas numuru. Sākums izdevās sekmīgs, nākotne likās rožaina, bet tad sekoja nodevība no pirmo partneru puses, un paliku pliks kā baznīcas žurka. Tomēr apstāties vairs nespēju, sāku biznesu vēlreiz un atkal - no nulles. Nezinu, no kurienes man tolaik, 90. gadu sākumā, bija tāda uzņēmība? Varbūt - bailes no nabadzības? Tas bija ārprātīgas pārslodzes laiks, kad viss varēja beigties vienā mirklī. Man paveicās izdzīvot.

- Esat izveidojis veikalu tīklu Gerkens un Partneri. Kāds bija uzstādījums, atverot pirmo tirdzniecības vietu?

- Uzstādījums bija vienkāršs un reizē šķietami neatrisināms. Cilvēki gribēja iegādāties normālu, rietumu standartu apģērbu, apavus, sadzīves tehniku, bet viņiem nebija naudas, par ko šīs preces varētu iegādāties, jo par tām vajadzēja maksāt ar cieto valūtu. Mans uzdevums bija šādas preces atrast par iespējami lētākām cenām. Tolaik, 90. gadu sākumā, Ķīnas ekonomika tikai sāka uzņemt apgriezienus, tāpēc meklēju piegādātājus Rietumeiropā. Izbraukāju Vāciju, Skandināviju, Holandi, Itāliju, un pa mazumiņam lasīju pirmās kolekcijas. Veikalu vajadzēja piepildīt ar precēm, - tāds arī bija mērķis.

Neesmu pārliecināts, vai precīzi atceros, cik veikalu kopumā esmu atvēris, jo daudzi nerentablie sen jau slēgti. Tirdzniecībā daudz ko izšķir vieta, kurā atrodas veikals. Tur ir zināma mistika. Reizēm vieta liekas izcila, bet pircēji nenāk, reizēm - tieši otrādi. Pircēju domāšana un uzvedība arī mainās, tai ir jāpiemērojas un jāizdabā. Krīzes laikā ilgtermiņa preču tirdzniecība cieš viena no pirmajām. Cilvēki vairs spontāni neiepērkas, visi cenšas rēķināt un taupīt. Šā gada jūlijā mazumtirdzniecības apjoms Latvijā ir krities dramatiski, mēs pēc šā rādītāja esam pirmajā vietā Eiropā. Neviens nespēj prognozēt, cik ilgi tas turpināsies. Arī manam uzņēmumam ir jāpiemērojas un jāmeklē jaunas biznesa nišas.

- Kā varat pasargāt savus uzticamos darbiniekus, vai nekad neesat grasījies savu biznesu pārcelt uz kādu citu zemi?

- Esam sākuši nopietni par to domāt. Labāk vēlāk nekā nekad. Šobrīd uzņēmumā strādājam pie atalgojuma stratēģijas. Par spīti krīzei un apgrozījuma kritumam ir jāmeklē kompromiss ar darba ņēmējiem.

Pēc straujas augšupejas gadiem pagājušajā - 2008. gadā - sākās krīze, kas iespaidoja gan uzņēmuma apgrozījumu, gan peļņu. Šā gada sākumā realizējām veselu virkni optimizācijas pasākumu, samazinājām nelietderīgās izmaksas. Nešaubos, ka izdzīvosim arī šogad. Galu galā tā nav pirmā krīze, kuru piedzīvo Latvija.

Lai sāktu biznesu citā valstī, ir jāveic tirgus izpēte, precīzi jāplāno investīcijas un jāatrod uzticami sadarbības partneri. Šobrīd tam visam nav īstais laiks. Reizēm ir sajūta, ka īstais brīdis tuvojas, bet ir jārēķina un jārēķina. Šādi tādi plāni man ir, bet pagaidām ne tik konkrēti, lai par tiem skaļi runātu. Gaisa pilis man būvēt nepatīk.

- Esat daudzu labu akciju aizsācējs. Sadarbībā ar Latvijas Avīzi ierosinājāt sniegt atbalstu trūcīgajām ģimenēm Latvijas laukos No rokas rokā, ar žurnālu Karogs - literāro darbu konkurss, vēl atbalsts Skrundas vidusskolai. Kā izvēlaties, kam palīdzēt?

- Sponsorēšanas projekti rodas dažādi, reizēm spontāni, reizēm tas ir kāds iekšējs emocionāls pamudinājums, kuru ir grūti izskaidrot. Tā tas bija ar žurnāla Karogs literāro darbu konkursu. Tas bija grūts laiks mūsu literātiem, un man šķita, ka jāpalīdz. Kuldīgas rajona Skrundas vidusskolai, arī baznīcai es vienkārši nevarēju atteikt. Morālais pienākums, un viss. (Ar Raimonda Gerkena atbalstu Skrundas luterāņu baznīca 1995.gadā atguva torni - aut.)

- Pie bagātības ātri pierod. Tā ļauj dzīvot ar vērienu, celt ērtu un plašu māju, ceļot, pirkt lepnu auto. Varbūt nauda apgrūtina, rada sarežģījumus?

- Naudai ir vairākas šķautnes. Pirmajā brīdī tā rada brīvības sajūtu, un tāpēc daudzi cilvēki to asociē ar laimi. Varbūt, ka tiešām kādu brīdi vari justies laimīgs, ja nauda atnāk viegli kā negaidīts laimests loterijā. Ja nauda nāk caur darbu un risku, tā drīzāk uzliek pienākumus. Nauda un tās pelnīšana nedrīkst kļūt par dzīves pamatmērķi, jo tā ātri vien iznīcina citus mērķus. Ir jāatrod zelta vidusceļš.

Man pašlaik ir viegli par to runāt, bet šīs atziņas nāk ar gadiem. Es noteikti neesmu pirmais, kas pie tām ir nonācis. Sliktākais ir tas, ka šīs banālās lietas var atkārtot tūkstošiem reižu, bet neviens, kas sapņo palikt bagāts, tām netic. (Pērn Latvijas lielāko pelnītāju sarakstā Raimonds Gerkens ierindojies 91. vietā ar 0,73 miljoniem latu - aut.)

- Vai ir gadījies piedzīvot vilšanos, nodevību? Kā pēc tam veidojas attiecības ar šiem cilvēkiem?

- Esmu piedzīvojis un pārdzīvojis gan nodevības, gan vardarbību. Visbiežāk - tās pašas naudas dēļ. Pie nodevības nevar pierast. Vienīgā iespēja ir nomierināties un mēģināt saprast, kādi motīvi likuši vienam vai otram tevi nodot. Tas ļauj uzbūvēt tādu kā psiholoģisku distanci ar cilvēku, kas tevi ir nodevis. Reizēm nodevējs ir jāizsvītro no savas dzīves, reizēm viņam ir jādod vēl viena iespēja. Kļūdīties taču ir cilvēcīgi, jo īpaši - sīkumos.

- Jūsu garderobe ir pietiekami plaša. Kuri zīmoli tajā dominē?

- Es noteikti neesmu dārgo zīmolu pielūdzējs. Man patīk apstaigāt veikalus, bet atrast tādu apģērbu, kas man der kā uzliets, nav viegli. Ziniet, beigās iznāk, kā tajā Ēzopa fabulā par lapsu un vīnogām. Ja netiek klāt, tad labāk pateikt, ka tās vēl nav gatavas. Pērku to, kas der un patīk. Pie manām ķermeņa formām tas nav viegli izdarāms.

- Nav noslēpums, ka jūs mīlat un protat novērtēt skaistumu. Vai ir kāda lieta, kas sagādā vislielāko prieku?

- Vispatīkamākie brīži ir tad, ja varu laiski pasēdēt mājās un kaut ko palasīt, vai pārskatīt savu gleznu kolekciju. (Vērts piebilst, ka uzņēmējs pa visu Latviju meklē vecmeistaru gleznas. Iecienītākie mākslinieki - Janis Rozentāls, Vilhelms Purviņš, Jānis Pauļuks un Ludolfs Liberts - aut.) Vienīgās luksusa lietas uz šīs pasaules ir brīvs laiks un laba veselība. Tās diemžēl nav nopērkamas.

Lieta, kas mani pārsteidz un reizē rada grūtsirdību, ir tie milzīgi kontrasti, ar kuriem visbiežāk var sastapties Dienvidaustrumāzijas zemēs. Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā dzīvo vairāk nekā 15 miljoni cilvēku, bet tajā joprojām nav slēgtas kanalizācijas sistēmas. Līdzās ultramodernu debesskrāpju pudurim stāv kartona būdiņas bez ūdensapgādes, elektrības, kanalizācijas, un tajās mājo miljoniem cilvēku. Es to nespēju saprast.

Lai kā mēs sūkstītos par nabadzību Latvijā, mēs tomēr dzīvojam labāk un pārticīgāk. Ar prātu es saprotu tos cilvēkus, kas labākas dzīves meklējumos pamet Latviju, bet nevaru pieņemt to, ka daži projām braucot nolād savu dzimteni.

- Pazīstami politiķi, uzņēmēji, juristi un mūziķi piedalās jūsu zolīšu turnīrā. Pēc kāda principa izvēlaties dalībniekus, kurus uz to aicināt?

- Ideja par zoles turnīra rīkošanu radās it kā pati no sevis. Nav jau noslēpums, ka daudzi sabiedrībā labi zināmi kungi un arī dāmas brīvajos brīžos mēdz pamētāt lapiņu. (Raimonds Gerkens ir Melnā kaķa zoles kluba biedrs - aut.) Man radās ideja visus viņus sapulcināt kopā un paskatīties, kam tad labāk veicas kāršu spēlē - politiķiem, ierēdņiem, uzņēmējiem, māksliniekiem, zinātniekiem, juristiem vai dakteriem?

Datuma izvēle bija skaidra jau no paša sākuma. Zoles turnīram vajadzēja skaistu nosaukumu, un kas var būt latviskāks par Līgo turnīru! Veiksmes formulu zolē vēl neviens nav atklājis, jo eksprezidents Guntis Ulmanis pirms pāris gadiem palika pēdējā vietā, bet šogad bija par mata tiesu no uzvaras. Nu, kā jau prezidentam pieklājas - vienmēr pirmais, neatkarīgi no kura gala. Ļoti priecājos, ka man jau ir kupls pulks sekotāju, jo ne viens vien no zolīšu turnīra veterāniem organizē paši savus zoles mačus.

- Ko jūs, uzņēmējs ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, varat ieteikt jaunajiem censoņiem, kuri tikai pašlaik sāk izlauzt ceļu dzīvē?

- Mans padoms būs kā kārtainā sviestmaize. Pirmkārt, uzticieties sev un savām idejām, nebaidieties formulēt šķietami neiespējamus mērķus! Otrkārt, uzklausiet gudrus padomus, bet neticiet skeptiķiem, kuri visbiežāk ir skauģi! Visbeidzot, - uzsākto vienmēr izdariet līdz galam, kaut arī gals nešķiet tik rožains, kā sākotnēji tika cerēts. Pēc tam varēs sākt vēlreiz.