Anita DAUKŠTE:"Jaunais vilnis nav nekādi Dziesmu svētki"
Tad, kad pirms diviem gadiem uzrakstīju Neatkarīgajā, ka jauno izpildītāju konkurss Jaunais vilnis nav nekādi Dziesmu svētki, kas būtu jāvērtē no latviskuma pozīcijām, saņēmu niknus lasītāju zvanus, kas man pārmeta patriotisma trūkumu.
Taču joprojām uzskatu, ka Jaunais vilnis nav pasākums, kuram būtu jāizvirza kādi īpaši kritēriji latviskuma nodrošināšanā. Tas ir pasākums, kuru pasūta un apmaksā Krievijas bizness, un tā rīkošana Jūrmalā ir tikai un vienīgi tāpēc, ka daļai postpadomju telpas publikas ir jaukas atmiņas par balto smilšu pludmali. Arī tāpēc, ka Latvijā dzīvo Krievijas publikā joprojām ļoti mīlētie Raimonds Pauls un Laima Vaikule. Un arī tāpēc, ka šī ir iespēja Krievijas popmūzikas zvaigznēm pazīmēties ārzemēs, par kurām Latvija tomēr tiek uzskatīta kaimiņvalstī.
Manuprāt, būtu tikai jāpriecājas, ka Jaunā viļņa laikā Jūrmalā dažāda mēroga un kalibra zvaigznes, to pielūdzēji vai cilvēki, kuriem nav kur naudu likt, atstāj savu naudu Latvijas kūrortā.
Drīzāk jau kremt, ka lielākajā kūrortpilsētā nav alternatīvu tradīciju, kas spētu piesaistīt līdzīgas tūristu masas. Kas neliktu latviešu publikai nīgri raukt degunu par to, ka atbraukušās popzvaigznes īsti nezina, kur ieradušās – Latvijā, Lietuvā, Krievijā vai vēl diez kur. Bet pagaidām arī neredzu, kur tādas tradīcijas varētu rasties – ja runa ir tieši par latviešu mūzikas popularizēšanu – gan Prāta vētra, gan Cosmos, gan Marija Naumova dzied tajā valodā, kādā viņus grib klausīties, un lielākā daļa tūristu Jūrmalā latviski nerunā, un diez vai viņiem tas būtu jādara.
Bet es neticu, ka kādam nebija gandarījuma par to, ka divus iepriekšējos gadus šajā konkursā uzvarēja Latvijas pārstāvji – grupa Cosmos un Intars Busulis. Protams, par to jāpateicas viņiem pašiem, Raimondam Paulam un Laimai Vaikulei. Tāpat kā nevar noliegt faktu, ka dalība šajā konkursā viņiem bija tramplīns uz lielāku atpazīstamību, lai arī tā tika gūta krieviskajā mūzikas festivālā.
Ar mūziku, tāpat kā ar televizora skatīšanos vai koncertu apmeklējumu, ir ļoti vienkārši – negribi – neklausies, neskaties, neej. Tā būtu vienkāršākā atbilde tiem, kuriem griež ausīs krievu valoda vai krīt uz nerviem krievu estrāde. Latvijā šis nav nekāds centrālais mūzikas pasākums, un tā tas būtu arī jāuztver. Būtu tikpat dīvaini, ja šajā sakarībā tiktu meklēti arī kādi politiski piesitieni un izdarīti secinājumi par politiķu uzskatiem atkarībā no tā, vai viņi ierodas vai neierodas uz kādu no koncertiem.
Latvijai, kamēr tā nespēj veidot alternatīvu Jūrmalas tēlu kā vien nostalģisku postpadomju kūrortu, ir jāpieņem realitāte arī šādu konkursu veidā.