No dzīvnieku patversmes uz prezidenta apartamentiem

Piektdienas pavēlākā pēcpusdienā, uzmetot skatu piebraukušajām lielizmēra automašīnām ar bākugunīm, patversmes darbinieces saguma: laikam jau policija atvedusi kādu spīdzinātu, mocītu dzīvnieku. Taču ar vien apaļākas kļuva sieviešu acis, saprotot, ka pa alejiņu viņām tuvojas Valdis un Lilita Zatleri! Viņi bija ieradušies adoptēt kaķēnu. Konkrētu, noskatītu „Mājas” slejās. Un Lilitas acīs tā kā asaras sariesās uzzinot: kaķēns saslima un cīņu ar slimību zaudēja...

Sekoja minstināšanās brīdis, sak, tad jau nav lemts... Bet varbūt tomēr kādu citu... Nu, vismaz paskatīsimies...

Kā jau noprotat, paskatījās tā, ka mājup aizbrauca ar baltmelnu 1,5 mēnesi vecu runčuku. Viss notika bez pompa, izrādīšanās, patosa, ambīciju demonstrēšanas. Prezidenta skatu vairāk tā kā pusaugu melnbalta kaķenīte piesaistīja, viņa kundze ķepojās ar tobrīd visjaunāko patversmes ņauduli - baltmelnu, runčuku, smejot šausminoties: „Un tu man šitā rāpsies pa aizkariem augšā un lejā?!”. Runčuks atbildot te pašapzinīgi, te žēli ņaudēja un ķepas no būrīša te izmisīgi, te rotaļīgi pretim stiepa, kamēr kaķenīte vien bikli sanākušos ļaudis uzlūkoja. Un lēmums tika pieņemts. Par labu aktīvistam. Var pat teikt, ka minka savus saimniekus izvēlējās...

Ak, jā, dokumenti tika noformēti tā, kā tas notiek ar visiem mirstīgajiem, kas patversmē dzīvnieku adoptē un ziedojums pretim saņemts.

Goda vārds, savām acīm visu redzēju un sajutu: Zatleri patversmē ieradās nevis tāpēc, lai pēcāk medijos pagozētos - redz, kādi mēs labiņi. Zatleri pieder tai ļaužu grupai, kas nelaimē nonākušam dzīvniekam garām nepaies. Viņi dzīvnieku patversmē ieradās nevis, lai šo kaķēnu vai patversmi aplaimotu, vienu lieku muti noņemot, bet gan, lai izbaudītu abpusēju beznosacījumu mīlestību ar dzīvo būtni, Dieva doto radībiņu kaķa ādā. Man patiess prieks un arī lepnums par valsts pirmo kaķi!