Krists Kalniņš: esmu piedevis savam tēvam (Imantam Kalniņam)

Ne velti, vēl kā mācītājam kalpojot Cēsu draudzē, 2001. gadā Krists saņēmis „Cēsu alus" iedibināto ikgadējo balvu Cēsnieks, izpelnoties pilsētnieku cieņu un atzinību par rūpēm ne vien draudzes, bet visas pilsētas un Latvijas labā.

Sarunu biedram runājot, no viņa plūst liels miers, harmonija un pārliecība par pateikto. Tā, it kā viņš jau visu mūžu būtu zinājis šīs pareizās atbildes. Tomēr tā nav. „Jau minēju, ka ģimenē jutos egoistiskā lomā, jo biju vienīgais vīrietis. Dzīvojām četratā - mamma (Nacionālā teātra aktrise Helga Dancberga, aut.), vecākā māsa Dana, Rēzija (Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa ir Krista dvīņu māsa, aut.) un es. Mūsu ģimenes centrs bija mamma - mums nebija vecvecāku un tā kā vecāki bija šķīrušies, tad arī paps (tēvs - komponists Imants Kalniņš, aut.) mūsu dzīvē bija neregulāri. Pagāja ilgs laiks, līdz es lēnām mācījos, kāda ir šo vārdu „vīrs", „tēvs" patiesā nozīme.

„Tomēr, lai cik laba arī būtu mamma un māsas, viņas nespēj aizvietot tēvu. To tēva mīlestību, pēc kuras es visu mūžu biju ilgojies un nebiju saņēmis no cilvēka, no kura to gaidīju, man izdevās atrast Dievā. Pirms daudziem gadiem Viņš mani burtiski vadīja uz dziļu piedošanu un sirds dziedināšanu attiecībā pret savu tēvu. Man pat ir grūti pateikt, ko es viņam piedevu, bet, viņu satiekot, man ilgu laiku sirds tā dīvaini iesāpējās.

Es nepārtraukti no viņa kaut ko gaidīju, bet neko no tā nesaņēmu. Man patika pie viņa ciemoties, bet, ejot projām, vienmēr bija ļoti smagi. Es jau biju pieaudzis cilvēks, man bija ģimene, bet šī sajūta neatstājās. Tad es lūgšanā jautāju, kas tas ir un kā man no tā iegūt brīvību. Es vēl šodien atminos, ko tajā brīdī pilnīgi skaidri apzinājos - ka gaidu no viņa to, kas iespējams viņā nemaz nav. Un to darot es sāpināju pats sevi. Sapratu, ka man tētis ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un tikai tā mēs varētu kļūt vismaz kā tuvi draugi. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, ejot lejā pa trepēm no tēva dzīvokļa, pilnīgi fiziski sajutu, ka smagums, kas mani bija vajājis visu mūžu, pēkšņi atstājās.

Piedošana un izlīdzināšanās bija notikusi. Pats interesantākais bija tas, ka pēc mēneša tēvs man zvanīja. Viņš to mēdza darīt reti, bet tajā reizē viņš uzaicināja mani tikties. Viņš man lūdza piedošanu par to, ka nav par mani kā par zēnu rūpējies tā, kā to tēvam vajadzētu. Tajā brīdī mūsu sirdīs atjaunojās kaut kas tāds, pēc kā dziļākā būtībā mēs katrs visus šos gadus bijām ilgojušies. Un tikai vēlāk es sapratu, ka kaut kam vispirms bija jānotiek manī, lai Dievs spētu aizskart viņa sirdi un mēs spētu izlīdzināties par to, kas nebija noticis starp mums pagātnē. Tā bija liela un dziļa piedošanas pieredze. Tagad droši varu teikt, ka esmu piedevis savam tēvam. Pilnībā.

Pašlaik mums ir dziļas un sirsnīgas attiecības gan ar viņu, gan ar viņa mīļoto ģimeni. Viņam ir arī brīnišķīgas attiecības arī ar mazbērniem par ko esmu priecīgs un pateicīgs. Laimīgs par harmoniju, kas ienākusi mūsu savstarpējās attiecībās," atklāti stāsta Krists.