Zigmars Liepiņš radījis skaņdarbu veltītu Vadonim

Kāda bija tava personiskā attieksme pret Kārli Ulmani pirms šīs idejas rašanās?

– Esmu nācis no ģimenes, kurā mans vecaistēvs bija represēts. Beigu beigās viņu tomēr neizsūtīja, jo viņš bija tik slims, ka vairs nebija, ko izsūtīt. Viņš, saproti, bija budzis. Savukārt tēvam mājas tika atņemtas 1947. gadā, un tās viņš atguva tikai 1994. gadā. Visu pārējo laiku viņš tām gāja apkārt ar līkumu. Mani vecāki un vecvecāki vienmēr atcerējās Kārli Ulmani, un viņu skats uz vadoni bija divējāds. No vienas puses, neapšaubāmi bija ironija par personības kultu, kas, protams, bija krasi redzams, un to mēs varam vēsturiski izpētīt un izsvērt, kam tas bija vajadzīgs. Nevar noliegt, ka Ulmanim patika, ka viņam glaimo. No tā visa radās slavināšana, ziedu kaisīšana, goda vārti... Bet to visu veidoja cilvēku grupa, kam tas bija izdevīgi. No otras puses – Ulmanis bija kārtīgs saimnieks, to nevar noliegt. Atceros, mana radiniece stāstīja, kā bija tad, Ulmaņa laikos, cik bija labi! Viņai bija veikaliņš Liepājā, piparbodīte, bet tomēr!

Bet tad, kad tu mācījies skolā, Ulmaņa vārds taču bija tabu.

– Absolūti. Kāda gan skolā man varēja būt attieksme, ja es biju oktobrēns? Par tādām lietām mājās runāja klusiņām un aiz aizkariem. Es neesmu no tiem, kas bļaustās, ka jau kopš bērnu dienām tikai to vien ir sapņojis, ka sacerēs operu par Kārli Ulmani. Es to Ļeņina baļķi neesmu nesis, atzīstos!

Tagad gan simtiem ļautiņu stāsta, ka piedalījušies 1991. gada barikādēs.

– Nē, to nu es esmu darījis. Ko nu esmu darījis, to esmu, un tas ir dokumentēts.

Kaut arī to leģendāro baļķi neesi nesis, tu tomēr esi sacerējis ļoti daudz ārkārtīgi patriotisku skaņdarbu – rokoperu Lāčplēsis, dažādas oratorijas valsts svētkiem, dziesmas, muzikālo drāmu Kapteiņa stāsti un daudz, daudz ko citu.

– Jā, jo es esmu patriots. Beigu beigās – kur tad es šos gabalus spēlēšu? Zimbabvē?

Esmu izbrīnīta, ka drāma Vadonis tapusi tik ātri: ideja dzima janvārī, un nu septembrī mēs jau varēsim to lūkot un klausīties uz Nacionālā teātra skatuves.

– Varēja jau būt ātrāk, 15.maijā.

Zigmars nestāsta to, kas nepieder viņam. Taču Kaspars pats jau šopavasar deva ziņu par savu sānskrējienu no ģimenes. Tie bija pāris mēneši, kurus viņš nestrādāja, radot tekstus muzikālajai drāmai. Viņš ģimenē atgriezās aprīļa beigās, rūgti un patiesi nožēlojot izdarīto. Un tad ķērās pie darba. Kāda bija piedošana un kāda nožēla – to zina tikai Kaspars un viņa sieva Līga. Cik daudz Kasparā dzima nojautu par to, kādai jābūt muzikālajai drāmai Vadonis, viņš noteikti tajā brīdī nezināja, un, iespējams, to nezināja arī Līga. Taču viņu abu fotogrāfijas šā gada aprīlī, kuras publicējām arī mūsu žurnālā, izstāstīja visu: acīs ir mīlestība, un Kaspars gatavs domāt tos īstos vārdus, kas piederas mīlestībai – pret Latviju vai pret sievieti, tur jau vairs nav atšķirības.

– Par Kaspara privāto dzīvi es nerunāju, tā ir viņa darīšana, bet tagad varu pateikt – teksti ir fantastiski. Diez vai tur vajadzēja gaidīt kādu iedvesmu: cilvēki, kas ir profesionāļi, negaida nekādus brīnumainus pegasus, viņi vienkārši strādā. Man nav laika gaidīt nekādas iedvesmas; pieņemu, ka ar Kasparu ir tāpat.

Ko par tavu Ulmaņa mūziku teic tava sieva Mirdza?

– O, tās jājautā viņai pašai! Bet, ja dienā sešpadsmit stundas jāklausās, kā es spēlēju klavieres, tas var pat apnikt... 21. maijā es piesēdos pie klavierēm, jūnija beigās beidzu melno materiālu, tagad jāturpina slīpēt un aranžēt.

Dieviņš jau nav mazais bērns: domāju, tieši tagad ir ļoti svarīgi mūsu vidū ieraudzīt harismātisku personību, teiksim, vadoni, kurš pateiktu, uz kurieni mums jāiet un kādi ir mūsu galvenie uzdevumi. Šim uzdevumam piederas arī tavs un Kaspara kopdarbs – Vadonis.

– Un tagad es tev pajautāšu: vai tu redzi to harismātisko personību?

To jau es gribēju vaicāt tev!

– Atklāti sakot, neredzu... Iespējams, daži tādi tomēr ir, taču aiz viņiem nestāv nekādi spēki.