Kaspars Dimiters aicina valsti glābt viņu no parādiem

Interneta adresē "www.blogs.krustaskola.lv" Dimiters uzrakstījis atklātu vēstuli finanšu ministram Einaram Repšem (JL), lūdzot valsts palīdzību, lai viņa nekustamais īpašums "nekļūst par eksporta preci tālākā Latvijas izpārdošanā ārzemju finanšu struktūrām".

Grūti atrast pareizo uzrunas formu ievadam, jo pieklājības klišeja “kungs” galīgi neiet kopā ar kopš Atmodas laikiem atmiņā iemūžināto Jūsu tēlu, kas joprojām asociējas ar Latvijas toreiz mums visiem vēl kopējiem ideāliem un vienotību visos līmeņos, kas nu, protams, tajos pašos līmeņos ir zaudēta.

Bet sākšu ar galveno šī teksta teikumu.

Lūdzu Latvijas valsti pārņemt mana kredīta jau tiesā nonākušo lietu, lai mēs kā ģimene nekļūstam par bezpajumtniekiem un mans kā latvieša un Latvijas pilsoņa nekustamais īpašums nekļūst par eksporta preci tālākā Latvijas izpārdošanā ārzemju finanšu struktūrām!

Jums Atmodas laikā bija sava lieta, man – sava. Jūs cēlāt jauno valsti, es – Latvijas senāko dievnamu Krimuldā un nevienam nevajadzīgu jauniešu nodzīto miesu tempļus, izveidojot komūnu “Krusta Skola”. Krimuldas oāzē, jauniešu rehabilitācijā, senā dievnama un citu ēku atjaunošanā 90-tajos gados ieguldījām ap simts tūkstošu latu. Toreiz paveikto arī šodien iespējams novērtēt, apciemojot Krimuldu.

Nākamais mūsu dzīves posms, sākot no 1995. gada, bija Cēsu rajona Skujenes pagasta “Uplejās”, kur iegādājāmies senas skolotāju dzimtas oāzes īpašuma daļu, lai koptu un pagodinātu nomaļo provinces kultūras saliņu. Līdzās tam kalnā jorpojām stāv vecās koka skolas ēka, kas ir vecāka par netālajām brāļu Kaudzīšu mājām. Unikāli arī tas, ka šīs skolotāju dzimtas kapu kalniņš ir turpat netālu mežā.

“Uplejām” piederēja vien 0,8ha. Vecā skola un 46ha piederēja citam saimniekam. Pirms pāris gadiem ar SEB bankas palīdzību šo veco “Upciema” skolu un zemi nopirkām. Banka kredītu piešķīra tikai tāpēc, ka bija noruna nodalīt oāzes atmosfērai un ainavai nepieciešamo daļu (kādus 10ha), bet lieko zemi pārdot, atmaksājot aizdevumu. Banka zināja, ka esmu brīvmākslinieks.

“Upleju” un “Upciema” oāzi biju nodomājis veidot kā “Krusta Skolas” turpinājumu. Katram dzīves posmam man pamatā bijusi kāda misijas motivācija, nevis biznesa apsvērumi.

Sākumā kredītu bankai ar grūtībām maksāju. Pirms pusotra gada nāvīgi saslima mana māta aktrise Vija Artmane. Mēģinājums turpināt kredīta maksāšanu kļuva neiespējams.

Samierinājies ar zaudējumu, ievietoju sludinājumu, ka savas ģimenes vienīgo dzīves vietu “Uplejas” un skolas īpašumu “Upciemu” pārdodu, taču izdarīju to jau par vēlu, kad cenas un interese strauji kritās. Līdzīgi desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, krīzes dēļ kļuvu par bankas ķīlnieku.

Kā bankai, tā valstij, kas neuzskatīja par pienākumu laikus informēt kredītņēmējus par gaidāmo ekonomisko katastrofu, par šo nolaidību ir jāuzņemas atbildība. Kad bankas kārdināja sabiedrību ar “pērc šodien – maksā rīt”, Latvijas valdība svinīgi klusēja.

Lai cik bankās arī nebūtu ieķīlāti Latvijas pilsoņu īpašumi, mēs esam latvieši un šī ir Latvijas zeme. Ja pastāvošo varu vēl iespējams kaut nedaudz uzskatīt par saistītu ar šo valsti – ar NEKUSTAMO Latviju, lūdzu Jūs glābt ne tikai manu, bet visu pilsoņu īpašumus, kas tos nav iegādājušies ar aprēķinu uz nabadzīgāko un vientiesīgāko tautiešu rēķina “uzvārīties”.

Atcerieties, Einar, barikādes, uz kurām stāvējāt, un vārdus, kādus barikāžu laikā apliecinājāt tautai. Barikādes nebija bankas jumts vai Saeimas 100 krēsli. Barikādes nebija arī tautai paģērētais honorārs par “valsts sakārtošanu”. Barikādes bija bruģis, betons, traktori, ieroči, dzīva tautas miesa un… dziesma. Uz barikādēm tauta to dziedāja par baltu velti. Šis baltums nu pārvērsts uz tautas rēķina sarausto bagātību melnumā, kas aizvien smagāk savelkas pār Latviju.

Gaidu drīzu atbildi.

GODS KALPOT NEKUSTAMAI LATVIJAI!

Dziesminieks Kaspars Dimiters