Pauls:"Es esmu pietiekami bagāts, lai varētu atļauties kādu 18 gadīgu skaistuli"

Vai tas vienmēr ir tik labi, būt atklātam, pieejam, vienkāršam? Vai to dažkārt savtīgos nolūkos neizmanto tie, kam Meistara un viņam līdzīgo talants ir tikai piesegs reitingu gūšanai? Ir taču tik pašsaprotami, ka arī tādiem cilvēkiem kā Meistars, bieži vien mēdz būt godprātīgi plāni, vēlēšanās kaut ko mainīt, izmēģināt, ietekmēt.

Atskatoties uz noieto ceļu politikas laukā, vai nešķirt, ka Jūs ir pamatīgi izmantojuši, manipulējuši ar Jums?

R. P. Dabiski. Es to ļoti labi zinu, mani ne tikai tur vien ir izmantojuši. Nākot partijā, es neesmu ieguvis nekādus amatus, labumus vai īpašumus. Tieši otrādi, esmu saskāries ar to deputāta darba ēnas pusi, kas, iespējams, citiem maniem kolēģiem iet secen aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņi sabiedrībā nav tik atpazīstami kā es. Vairāk nākas nodarboties ar skaidrojumiem par saviem ieņēmumiem, nekustamo īpašumu un ekonomiskās krīzes sekām.

Visa tā žults, kas šobrīd tiek izgāzta, trāpa visvairāk tādiem kā es un Imants Kalniņš, jo mūs sabiedrībā vairāk pazīst. Cik nožēlojamus mūs parādīja Panorāmā! It kā mēs abi ar Imantu būtu atbildīgi par visu pasaules finansu krīzi un tās sekām Latvijā! Tikko pat, nākot uz Radio, pa gabalu jau pamanīju kādu sievieti, kas būtībā ir garīgi slima, bet tas netraucē viņai regulāri izgāzt savas dusmas uz mani par visām pasaules nebūšanām. Man jābēguļo, jāslēpjas , mērojot otru apli apkārt Radio mājai, kamēr viņa aiziet, lai tikai nesastaptos ar viņu atkal vaigu vaigā un lai tas viss nebūtu jāklausās. Jūs domājat, ka pēc tās žults devas no rīta ir tik viegli un patīkami uzsākt radošu darbu te, Radio?

Jā, manipulēšana šodien ir populāra. Tagad daudz raksta par Artmani. Tā ir viena no spilgtākajām un traģiskākajām figūrām Latviešu kultūras vēsturē. Ar viņu ir manipulējuši pilnīgi visi. Visvairāk to darīja paši tuvākie. Un ļoti neglīti. Es negribu vandīties svešā dzīvē. Nebija viņa tāda cietēja, kādu viņu zīmēja tuvākie.Bet viņa pati arī neprotestēja, ļāva. Toreiz vienīgie, kas neatbalstīja viņu, bija aktieri. Jo aktieri pateica ļoti vienkārši - Krievijā, tāpat kā pie Jums, Latvijā, ir tādas pašas traģēdijas. Pazīstami aktieri beiguši dzīvi ar pašnāvībām, nodzērušies.

Nesen, satiekoties ar Haraldu Ritenbergu, atcerējāmies jaunības dienas. Haralds mācījās baletskolā, bet lai nopelnītu priekš savām vajadzībām, pa naktīm gāja likt sliedes!!!!.Tie bija pēckara gadi un neviens nenomira no tā darba. Kāpēc man vajadzēja spēlēt pa ballītēm, lai nopelnītu kādu kapeiku? Šodien daudzi sūkstās - tā par maz , šitā par maz, bet, skat - šika automašīna pašam sētā! Mani un māsu vecāki varēja atļauties atbalstīt ļoti minimāli. Vecāku mērķis bija, lai mēs mācītos Mums nekā nebija. Lai nopelnītu sev žaketītei,spēlēju pa ballītēm. Pirmās savas naudiņas es sāku pelnīt 13 gadu vecumā. Tēvs strādāja tekstilfabrikā, pēc darba mudīgi metās dārzā, lai iestādītu , apravētu dobē kādu gurķi, tomātu, lai būtu vieglāka iztikšana. Kāpēc šie cilvēki toreiz varēja, bet te citi šodien vairs nevar? Vecāki zināja, ko nozīmē melnais darbs. 4-5 no rīta cēlās augšā, darbos pagāja visa diena. . Ko šodien grib cilvēki? Braukā pa pasauli vienā braukāšanā - Alpi! Slēpojam tur, nakamreiz jau citur. Es tur, piemēram, neesmu bijis un īpaši par to nesēroju!

Es zinu, ko nozīmē darbs. Tāpēc es arī nevaru ciest slaistus , kas te sten un vaid.

Iespējams , ka mani uzskati daudziem nepatīk, bet es zinu, ko nozīmē darbs un es cienīšu tikai tos, kas šeit dzīvo un kas šeit strādā. Un ir iespējas arī ko sasniegts arī šādos apstākļos, ja visu dara mērķtiecīgi, neatlaidīgi. Ja ir griba un vēlēšanās.

Es domāju, ka te Latvijā, izejot šim vēsturiskajam krīžu periodam cauri, tie, kas paliks, līdzīgi kā tai duršlakā, tie arī būs Latvijai īstie un vajadzīgie cilvēki.  

Vai izeja var būt diktatūra?

Es esmu par diktatūru. Savā darbā es esmu bijis vienmēr diktators. Es atzīstu , ka simfoniskajā orķestrī diriģents ir diktators, filmas režisors ir diktators un jebkuras firmas direktors ir diktators. Tas ir normāli. Tāpēc, ka izdarīt var kaut ko tikai tad, ja ir diktāts. Citādāk kārtību ievest nevar.

Šodien skolā, ja skolotājs pasaka skolēnam kaut ko izdarīt, tas skolēns atsakās, skrien sūdzēties vecākiem, vecāki nāk uz skolu un kaunina skolotāju: kā Jums nav kauns- jūs bērnam liekat sienu krāsot! Kādi ir vecāki? Kāda ir mājā audzināšana? Skola ir vieta, kur jābūt absolūtai disciplīnai! Par ko mums šodien pārvērtušās skolas? Skolotājam var arī kādreiz nebūt tasinība, bet sistēmai jābūt tādai, ka skolēns redz skolotājā autoritāti, kurai ir jāpakļaujas.

Manā bērnībā mēs baidījāmies no tēta, no mātes, no skolotāja,. Tagad nav jau tam bērnam tās autoritātes, nav bijības. Ja nav bijības, var atļauties visu! Manā bērnībā puikas trīcēja vecāku priekšā, jo varēja dabūt pa pakausi. Šodien man būtu jāskrien uz policiju, ka tēvs man ir iesitis? Mātei žagari vienmēr mājā stāvēja. Te jau sākas tā kārtība vai nekārtība. Piekrtītu Bulgakova radītā profesora Preobraženska tēla teiktajam „Suņa sirdī", ka haoss jeb nekārtība sākas cilvēku galvās, no nepareizas domašanas.Ja reiz es esmu aizgājis uz skolu, ko, starp citu uztur valsts no saviem līdzekļiem!!!!, tad skolēnam ir japakļaujas pilnībā tai disciplīnai un kārtībai, ko nosaka skola. Ja nepatīk - neej uz skolu! Un visa lieta atrisināta ! Skola vairs  sevi neprot nostādīt tā, kā tai vajadzētu būt, tapat arī vecāki vairs nepelna bērnu acīs to autoritāti, kādai tai vajadzētu būt. Un nav ko te meklēt vainīgos. Ir pārāk liela visatļautība un nihilisms, kas tiek nepareizi jaukts ar brīvību. Brīvība nav visatļautība un otrādi. Atsevisķa tēma, protams, ir tā, ka ne jau visi skolotāji mums šodien ir ideāli... bet tas ir citas sarunas jautājums.

Vai „Jaunajam Vilnim" Jūrmalā ir nākotne?

 R.P. Jāsaprot ir tas, ka Latvija nav darījusi neko, lai „Jaunais vilnis" pastāvētu, attīstītos. To iespēj Turienes lielā nauda, kas ir ieinteresēta ,lai remdētu zināmu nostaļģiju. Kad mūsu kultūras ministre atļāvās pateikt frāzi, ka mums te tāds vilnis nemaz nav vajadzīgs. nu tad sekosim šim dižajam uzstādījumam, ņemsim nost to vilni, lai tiek igauņiem vai leišiem, kas ar atplestām rokām to uzņms kā grandiozu dāvanu! Galu galā Kaļiņingrada arī nemaz tik tālu vis nav! Jā, nolikvidējot vilni, problēmu būs mazāk, bet būs arī mazāk tūrsitu, mazāk ieņēmumu visa veida uzņēmējiem šajā periodā. Igauņi vai leiši pratīs novērtēt to, ko mūsējie smādē. Es gribu redzēt, ko mēs liksim tā vietā! Te pierādās tas, ka nav personības, kas atļautos pateikt - nē, kungi! Tomēr viss šogad, kā zināms, tūlīt  notiks, un labi, ka tā...

Kultūrai, māklsai nav robežu, tas nu visbeidzot ir jāsaprot! Tā ir provinciāli mietpilsoniskā un šaurpierainā letiņu daba! Vai Latvietis vispār ir spējīgs kādam pateikt - nē?

Vai ir kāda lieta pasaulē pret ko Jūs mainītu rīta kafiju ar Lanu?

R. P. Uz Lanas jautājumu par rīta kafiju: Vai tu dzersi? es pat neatbildu... Jo mēs abi zinām atbildi... Pēc tam , kad es esmu mājā no rīta padzēris kafiju, es atnāku te uz Radio, kur Martinsones kundze arī man ir sagatavojusi kafiju.

Ir lietas, kas ieguvušas nemainīgu vērtību gadiem ritot. Ir pāri, kas dzīvojot 30, 40, 50 saliedējas, kur ir tā foršā ģimenes sajūta un tajā ir visas lietas, arī strīdi, kā nu bez tiem. Ja man mājā būtu konflikti, es būtu darbnespējīgs. Mēs esam iegājuši savā ritmā. Ja vajag, es arī izlamājos, bet mēs saprotam, ka tāda ir tā lietu kārtība un viss nomierinās, noregulējas un mēs atkal ejam kopā tālāk.

Es arī lasu glancētos žurnālus un ne vienu vien reiz pārliecinos, ka var dzīvot arī savādāk, kā to nereti dara mani sugas brāļi. Es arī esmu pietiekami bagāts, lai varētu atļauties atrast kādu 18 gadīgu skaistuli kā to dara daudzi citi. Pamet ģimenes, šķiras.... Kā tas viss beidzas? Neviens par to nedomā. Nu tie manas sugas pārstāvji jau ir tādi, neko tur nevar darīt. Es laikam tomēr šai ziņā nedaudz atšķiros, jo arvien pierādās, ka ta pie laba gala nekad tas nenoved. Tāpēc es šo rīta kafiju ar Lanu negribu mainīt ne pret ko. Negribas mētāties ar standartfrāzēm, bet es uzskatu, ka ģimenes spēks ir milzīgs. Tas ir pamats visam.