Cilvēkiem ar vāju seksuālo konstitūciju nevajadzētu nodarboties ar seksu trijatā

Jūs pazīst galvenokārt kā eksperti dažādos ar seksu saistītos jautājumos. Brīžiem pat šķiet, ka esat viena no ļoti nedaudzajiem cilvēkiem, kuri nebaidās par seksu un seksualitāti runāt skaļi.
Tā gluži nav. Domāju, ka savās virtuves sarunās šo tēmu apspriež daudzi, un, ja ir kāds, kas klausās, dalās arī ar pieredzi.

Pēdējā laikā seksa tēma tiek intensīvi izmantota pat klasiskajos operas un teātra iestudējumos. Vai tas nav kļuvis par modes kliedzienu?
Es uzskatu, ka viss notiek dabiski, viss ir cēloņu un seku sakarība. Ja jau sekss tiek tik intensīvi pieminēts, izmantots un piesaukts, tas nozīmē, ka to kādam vajag. Bet ir vēl kas – mūsdienās cilvēki ir daudz seksuālāki nekā, piemēram, pirms simt vai divsimt gadiem. Mūsu attieksme pret seksu veidojas evolūcijas rezultātā. Seksuāli aktīvie cilvēki vairāk vairojas, viņiem paliek pēcteči.


Kā uz šīm lietām raudzījās jūsu ģimenē?
Es augu ļoti puritāniskā ģimenē. Mana mamma par šo tēmu nerunāja, sarka un bālēja. Es vispār par to sāku interesēties ļoti vēlu – septiņpadsmit gadu vecumā, un iespējams, ka tāpēc man par šiem jautājumiem vēl joprojām ir interese. Bet man šī attieksme pret sekusalitāti izveidojās tādā kā pretreakcijā. Man šķita, ka kaut kas nav īsti kārtībā, ja pret to tik noliedzoši izturas, kaut gan cilvēkos šī dziņa pastāv. Tie bija septiņdesmities gadi, un  man drīz vien parādījās mīļotais puisis, drīz vien es paliku stāvoklī, drīz vien mēs apprecējāmies un sākām dzīvot kopā. Tiesa gan, tajā laikā nekā savādāk arī kopā nevarēja dzīvot. Katrā ziņā mēs abi bijām pietiekami ziņkārīgi, lai pētītu šo seksa jautājumu.

Ir cilvēki, kuri reliģisku apsvērumu dēļ cenšas saglabāt nevainību līdz kāzām. Vai tas nav milzīgs zaudējums- nenoskaidrot pāra seksuālo saderību?
Tam visam ir vēsturisks pamatojums un pilnīgi loģisks iemesls. Runājot par meiteņu nevainību, tas viss atkal ir saistīts ar reproduktīvo jautājumu, proti, vīrietim, kas apaugļoja sievieti, bija jābūt pilnīgi drošam, ka neviens cits vīrietis pirms viņa šo sievieti nav apguvis, līdz ar to bija garantija, ka bērns, kurš dzima šajā laulībā, bija viņa bērns, un līdz ar to mantu mantos viņa gēni. Savukārt šo noslēpumainības plīvuru tam visam ir uzklājušas sievietes pašas. Jo vīrietis mazāk zina un orentējas šajās lietās, jo vieglāk viņu ir piemānīt un iestāstīt, ka tas patiešām ir viņa bērns.


Pārus kopā saturot arī dažādi seksuālie eksperimenti, kas tiek ieteikti, lai bagātinātu seksuālo dzīvi. Ko jūs par to sakāt?
Patiesībā tā ir seksuālā ziņkārība, tas nav nekas slikts, ja šāda ziņkārība rodas. Cilvēki var izdomāt – paskatīsimies, kas notiek, ja ir tā, un kā būtu, ja citādāk? Protams, tas ir arī risks, mēs nevaram prognozēt iznākumu, kādas emocijas šie eksperimenti mūsos izraisīs. Bet dzīvot vispār ir riskanti.

Varbūt ir cilvēki, kuriem tomēr nevajadzētu mēģināt, piemēram, seksu trijatā?
Es negribētu izrakstīt receptes – jūs nedrīkstat, bet jūs, lūk, drīkstat. Protams, ka seksuāli aktīviem cilvēkiem arī psihe ir elastīgāka. Citam izvirtība var likties sunīša poza. Viņam ir klikšķis uz to un viss – cilvēkam šķiet, ka viņu pazemo. Tās vēlmes un uzskati ir tik dažādi! Cilvēkiem ar vājāku seksuālo konstitūciju nevajadzētu ar to nodarboties, jo viņi tāpat nekādu prieku no tā negūs. Bet ej nu tu nosaki, kāda man patiesībā ir tā konstitūcija. Cilvēkiem receptes ļoti patīk. Var jau teikt – ja jūs ar seksu nodarbojaties katru dienu, tātad jums ir augsta seksualitāte, ja vienu vai divas reizes nedēļā, tad vidēja. Bet var jau gadīties, ka cilvēkam vienkārši ir tādi apstākļi, ka vairāk nesanāk, vai arī kāds ir izdomājis un dara to katru dienu bez patiesas vēlmes to darīt.

Bet ir ne mazums vīriešu un arī sieviešu, kas intensīvi piekopj tā saucamos vienas nakts sakarus. Vai tādā veidā vispār kaut ko var izkopt?
Protams, ka nē. Pastāstīšu kādu gadījumu. Reiz kāds pazīstams puisis man mēdza stāstīt par saviem nakts piedzīvojumiem – vienu nakti viņš ir darījis to, otru šito un ar dažādām partnerēm. Tad es viņam teicu: ”Zini, ko, ja tu gribi baigi foršo un kvalitatīvo seksu, labāk palūkojies pēc pastāvīgas partneres.“ Pēc kāda laika es viņu atkal satiku un tad viņš atzinās: “Es tev gribu pateikt ļoti lielu paldies, tev tiešām bija taisnība.” 


To princi baltā zirgā gaida lielākā daļa. Vai, jūsuprāt, tādi vispār eksistē?
Nav ne tāda baltā zirga, ne baltā prinča. Dabā tāds neeksistē. Tas princis ir mūsu smadzenēs, un tad, kad tas vairāk vai mazāk īstais atnāk, mēs viņam pielāgojam baltā prinča kostīmu un arī zirgu pastumjam apakšā. Bet tad, kad tā bioķīmija beidzas, tas ir visu ilūziju gals. Kur palika princis?

Pilno interviju ar Ritu lasiet espati.lv