Kaspars Roga labi jūtas, kā Prāta Vētras pelēkais kardināls

Viņam ir pāri 30, un tāpēc gribas pajautāt, vai Kaspars neplāno jauno maiņu. Grupas biedri jau sen parādījuši priekšzīmi, piemēram, Renārs bumbu dzenā ne tikai ar draugiem, bet arī ar saviem dēliem. "Šveikā bija teiciens, ka neko nevajag sasteigt, neko nevajag sapiparot, un man ir līdzīgi. Domāju, ka pienāks brīdis, kad daba sauks, kad dieviņš būs devis un būs man bērni. Pašreiz interesantāks šķiet amatieru čempionāts," gardi smejot, saka turnīra patrons.

Kaspars nereti dēvēts par Prāta vētras smadzenēm, taču koncertu laikā un arī no mediju puses lielāka uzmanība tiek pievērsta Renāram. Bundzinieks un daudzu vētras klipu režisors nejūtas pabērna lomā, un viņā nav ne piles aizvainojuma. Gluži pretēji, viņš metas aizstāvēt grupas biedru: "Saprotiet, katrā grupā ir frontmenis. Renārs ir diriģents, kurš vada ansambli un lielā mērā ir atbildīgs par to, kā ievirzīsies koncerts. Mums vētrā nav tā, ka atnāk direktors un pasaka, ko darīt. Idejas kopīgi izspriežam, tas ir normāls radošs process. Vai es gribētu būt kā Napoleons? Goda vārds, negribētu! Ļoti labi jūtos kā pelēkais kardināls. Ja man, nedod, dievs, kara laikā būtu jāizvēlas profesija, es būtu snaiperis, jo man patīk kontrolēt situāciju no distances. Tuvcīņā droši vien nebūtu tik labs."

Pelēkā kardināla matos jau iezadzies sirmums, tāpēc kritiķi nekaunās izteikt piezīmes, ka pieaugušiem vīriešiem – Prāta vētrai – būtu jābeidz māžoties un tēlot mazu meiteņu elkus. Esot tā lieta jāņem nopietnāk! Kaspars šādas piezīmes neuztver nopietni: "Latvijā mūs uzskata par galēju popgrupu, bet Krievijā mēs skaitāmies ļoti smalks, intelektuāls ansamblis. Ar to gribu teikt – cik cilvēku, tik viedokļu, un mani apmierina visi. Manuprāt, Prāta vētra ir ģimenes ansamblis. Proti, mūsu mūziku klausās meita, un arī vecāki ar to aplīp; viņiem nav nekas pretī, ja mūsu dziesmas skan mašīnā. Tālāk meitai piedzimst bērns, ķēdīte turpinās, un beigās uz mūsu koncertu atnāk visa ģimene. Nekad neesmu apgalvojis, ka vētras mūzika ir ģeniāls stūrakmens šajā subkultūras nozarē. Tā ir cilvēku enerģija, kas strāvo no skatuves un piesaista cilvēku uzmanību."

Krievijā Prāta vētru mīl arī krīzes laikā. Par to puiši nesen pārliecinājušies izpārdotajos koncertos Sanktpēterburgā, Maskavā un Kaļiņingradā. Tomēr organizatoru maciņos dižķibele iecirtusi prāvāku robu, un vairāki plānotie festivāli ir atcelti, tāpēc klusuma periods gaidāms arī vētrai. Koncertturnejas turpinājums būs tikai rudenī. "Mūsu finansiālā situācija šobrīd nespiež koncertēt, taču grupai spēlētprieks nav zudis, un mēs piekāpjamies noteikumos, ar kādiem braucam uzstāties. Tomēr, ja ikreiz redzi, ka zāle ir pilna, rodas jautājums: kas tad tā ir par krīzi un kāpēc gan mums būtu jāsaņem mazāk?"

Draudzība ar austrumu kaimiņu ne reizi vien bijusi iegansts sašutuma pilnām diskusijām. Pēdējais piemērs ir Intars Busulis, kurš Eirovīzijas konkursā uzstājās ar dziesmu krievu valodā. Arī Prāta vētra par dziedāšanu slāvu mēlē saņēmusi ne vienu vien zibeni. Kaspars, runājot par šo tematu, gardi smejas. Pēc viņa domām, Busulim veltītā kritika nav vērā ņemama. "Katru dienu uz Latvijas radio zvana pārdesmit cilvēku, kuri kritizē krievvalodīgos par kaut kādām muļķībām. Pēc manām domām, tiem laikiem, kad dalīja "es esmu latvietis, bet tu – krievs", vajadzētu būt aiz muguras. Mēs jau uz Krieviju speciāli nerāvāmies. Atnāca Bi2 un teica: davai iedziedam kopā dziesmu! Renārs teica – kāpēc ne? Jo pirmām kārtām tā ir dziesma, viss cits ir pakārtots. Nacionālismam vajadzētu būt pagātnei, citādi šķiet, ka dzīvojam viduslaikos, kur dedzināja raganas," saka bundzinieks.