Jolanda Suvorova. Kas te notiek, jedritvaikociņ!

Mazas veselības problēmas kā jau katram, bet īsi pirms Jāņiem komiķe Jolanda Suvorova gatava darīt visu, lai 23.jūnija naktī Siguldā pie lielā panorāmas rata varētu dziedāt, dejot un plēst jokus svinētājiem par lielu prieku. Jolanda nebēdā, ka viņas priekšnesuma laikā viens tukšos alus kausu, otrs iekodīsies šašlikā, bet cits pilnā kaklā smiesies. "Pareizi! Cilvēkiem vajag izpriecāties no sirds!" viņa saka.

Jokus turpināt plēst, bet dzīvē krīzes laikā neesat kļuvusi skumīgāka?

Ko tur daudz jokot krīzes laikā. Esmu taču nopietna meitene. Mājās gan daudz jokoju, lai uzmundrinātu savējos — mammu, māsu. Jā šīs sēž skumīgas, ko citu darīt!

Latviešu publika jums patīk?

(Mīlīgi.) Jā. Ļoti! Asprātīga tauta. Braukājot pa Latviju ar izrādēm, es to redzu. Brīvdabas pasākumi latviešiem patīk. Pareizi! Vajag līgot, iedzert alu, apēst šašliciņu, izpriecāties. Izlamāt valdību. Kad cilvēks tur dusmas sevī, ir galīgi slikti.

Par politiku interesējaties?

Kā gan jūs domājat! Latvijas politiķi man atgādina Zvaigžņu fabrikas "māksliniekus" — dzied visi, kam nav slinkums! Skatījos šogad Eirovīzijas atlasi. Nav ko izvēlēties! Tāpat kā politikā.

Uz vēlēšanām gājāt?

Protams! Man tikai liekas, ka viņu tur  ir šausmīgi daudz. Turklāt viņiem nav sirdsapziņas. Ja man, piemēram, teiktu: Landa, nāc politikā, es taču neietu!

Jums partijas nav piedāvājušas?

Piedāvāja. Padomju laikos. Man teica, Landa, tu esi tik taisnīga, godīga un kā tanks — nāc kompartijā! Negribēju es komuniste būt. Kam man tas? Esmu godīgs cilvēks, vēlu visiem labu un vienmēr esmu gatava palīdzēt, bet politikā iet — nē. Savai meitai vienmēr saku, Marika, kāpēc man nekad nav grūti pacelt savu pēcpusi un izdarīt? Kad es viņai kaut ko palūdzu, parasti dzirdu — vēlāk! Tādu cilvēku tagad daudz.

Meita vēl jauns cilvēks, gan mainīsies.

Nē, ziniet, tas ir raksturs. Atceros, jaunībā, kad biju precējusies, ziemā vējš svilpoja pa visiem pakšiem. Vecāki man saka, meitiņ, atbrauksim tev palīgā logus aizlīmēt, ja reiz tavs Jurka tik neizdarīgs. Viņi atbrauca, trijatā visu izdarījām. Man nekad nav bijis grūti strādāt. Bet citiem — grūti.


Vai cilvēki Latvijā kļuvuši nervozāki?

Nu, protams! Es to pasākumos redzu. Viņiem nav naudas. Viņi mazāk apmeklē koncertus, teātrus. Mazāk svin. Skumjākos jau nemaz neredzu, tie jau nevar atļauties nopirkt biļetes uz pasākumu.

Pašai ir bijis, ka asaras jānoslauka no vaigiem un jākāpj uz skatuves, lai uzjautrinātu citus?

Viss kas manā dzīvē bijis. Kad tētis nomira, nākamajā dienā man bija koncerts. Novadīju koncertu, bet, ko uz skatuves darīju, neatceros. Vispār ir tā: sāp mugura, kājas, paiet nevaru, bet, kad esmu uz skatuves, viss aizmirstas! Savu darbu ļoti mīlu.

Meita bija nolēmusi ielikt internetā sludinājumu, ka vadu vakarus. Mamma, viņa saka, paskaties — sludinājumu daudz, un visi prasa par stundu 25 latus. Jedritvaikociņ! Viņu darbs pat trīs latus nemaksā, bet prasa, lūk, desmitreiz vairāk. Es, piemēram, ja vadu vakaru, dziedu, dejoju, jokoju. Un vienmēr ņemu vērā, cik cilvēkiem naudas. Neprasu to, ko nevar samaksāt. Lai visiem labi un dvēsele priecājas.

Šīs vasaras brīvdabas izrādei Septītās debesis esat saposta kā geiša. Jums mūždien traki tērpi un grims. Nav kādreiz tā, ka negribas izskatīties smieklīgi?

Komiķu pasaulē ir ļoti maz. Ja man Dievs šo talantu devis, tas jāizmanto. Kas tur ko kaunēties! Tēli, ko spēlēju, ir ļoti dažādi. Ja man kaut kas nepatīk, es protestēju. Pat raudu. Ja režisors grib ar manu izskatu darīt ko tādu, kas pašai nepatīk, lai viņš man pierāda, ka lomai tas vajadzīgs! Ja pārliecinās, būšu ar mieru.

Jāņos Siguldā kopā ar Jāni Skani dziedāsiet dziesmu Ugunskurs. Atkal atpūta iet gar degunu!

Esmu satraukta, jo man Jāni neizdodas noķert. Viņš aizņemts teātrī. Mums vēl numurs kārtīgi jāizmēģina!

Kā īsti ir ar latviešiem: sēž pasākumā kautrīgi maliņā un neuzdrošinās no sirds izpriecāties vai tomēr smejas un lec jums līdzi ka prieks?

Nu ko jūs runājat, latvieši ir temperamentīgi! Kad vadu vakarus latviešu publikai — ir man tāds čigānu šovs —, skatītāji tādus brīnumus vāra! Es saku savam partnerim, ar ko uzstājos, — Serjožam — vai redzēji to meitenīti priekšējā rindā? Tieviņa, maziņa, ar brillītēm. Nu īsta pelēkā pelīte! Kā aizrāvām publiku, viņa izskrēja, dejoja, lēca. 

Vai jums ir gadījies kādreiz uz skatuves izgāzties?

Protams! Reiz skatītāji koncertā bļauj: Bulciņu, Bulciņu! Viņiem šī dziesma ļoti patīk, bet es pirms tam nebiju vārdus pārlasījusi. Pantiņu daudz. Kaut kā izgāju no situācijas, skatītāji dziedāja līdzi.

Bulciņa no lielveikala Mola taču ir jūsu hits!

Jā, skatītāji to grib dzirdēt kā traki. Reiz kāda sieviete mani uz ielas apstādināja, lika noņemt saulesbrilles un rāda savam divpadsmitgadīgajam dēlam — re, tā ir Suvorovas kundze, kura tavu mīļo buločku dzied!

Vai sevi uzskatāt par gudru, dzīvē pieredzējušu sievieti?

Nedomāju. Ja es būtu gudra, man būtu savs bizness un daudz naudas. Uz skatuves es esmu Dievs Tas Kungs, bet citām lietām prāta man nepietiek.

Ko jums vēl dzīvē gribētos?

Nebūt vientuļai sievietei. Vīrieši baidās no manis. Cik priecīga es būtu, ja kāds pienāktu, teiktu: Landusja, kā jūs man patīkat! Ļaujiet jums uzdāvināt franču smaržas un aizvest jūs uz teātri vai kino! Sievietei tomēr jābūt kopā ar vīrieti, nevis vienai. Jāņos visiem Latvijā gribu novēlēt mīlestību. Lai nebūtu vientuļu un skumju cilvēku. Lai katrs atrod, ko mīlēt. Ticiet, būs vēl svētki mūsu ielā, mūsu mīļajā Latvijā! Viss nokārtosies, un būs labi!