Skandalozais Kaspars Dimiters atkāj patiesību par savu ārlaulību meitu

Meitai Annai šodien 24 • • •

Pirms 24 gadiem viss bija savādāk.
Sniegs bija zaļāks… Vai zilāks - vienalga. Vismaz sniga.
Taču tai tālajā vasaras dienā nesniga. 1984.gada 26.augustā
(Annas dzimšanas dienā) man, pie izlaidīgas un tiem laikiem
radoši ekstrēmas dzīves radušam, gadījās būt neparastā
komandējumā. Lai gan biju jau vairākus gadus precējies,
taču laikam vairāk tomēr mīlēju sevi, nevis “ģimeniskās vērtības”.
Arī tai pievienoto vērtību (bērnu) kaut kā mums ar Līgu nebija.
Dakteri jau pasludināja, ka vispār nebūs.

Nezinu, kāpēc, bet pēc pagarākas badošanās kūres (Pola Brega metode) un Tai Czi nodarbībām, tik ļoti biju sev iepaticies un tik ļoti jutos brīvs, ka ļāvos piedzīvojumam, ko par neauglīgu vairs nu nekādi nenosaukt. Mana sieva Līga taču bija tikai parasta sieviete, turklāt vēl oficianete. Bet es taču biju ārkārtīgi neparasts - tādā ģimenē ienācies, Princesīti un Neveiksminieci sacerējis, Mikrofona aptaujās pagozējies, pat slavenajā Malvīnē līdz bezsamaņai dzēris, es taču… Nu, ja. Un šis “estaču” tad arī kopā ar kādu sev joprojām tuvu draugu devās biš atrauties no ierastās dzīves. Draugs ar aktrisi, es ar topošu gleznotāju (pareizāk - gleznotāji).

Tas viss bija kaut kā tik īsti. Varētu pat teikt, līdz koordinācijas zudumam romantiski. Nu, tā, ka šo rīcību nācās definēt par mīlestību. Lai gan… nekādu lielāku mīlestību par sevis mīlēšanu jau laikam vēl nepazinu. Nu, labi, labi - bij man pirmā lielā, toreiz… tad.. labu laiciņu pēc tam, kad 17 reizes biju noskatījies izrādi Īsa Pamācība Mīlēšanā, kur vienu no čigānietēm spēlēja Mirdza Martinsone. Jā, jā, es biju viņā ļoti ieķēries. Vienreiz ziemā, man zem rokas ejot, viņa pat pie Brīvības pieminekļa nokrita augšpēdu. Es, protams, viņu pat pacēlu. Ā, un vienreiz pie mana drauga no Autoinspekcijas es ar Mirdzu pat bučojos. Tikai vienreiz. Taču tā pirmā lielā nāca ču vēlāk. Padomju manekeņu princese Asnate mani iepazīstināja ar manekeni vārdā Inese. Sekoja pirmā lielā. Viņas vēstulītes vēl tagad, apjoztas ar zilu matu banti, čuč kādā no mana arhīva kārbām.

Līga sekoja pēc tam. Viņa bija lieciniece manai pirmās lielās krīzei. Pat biju gatavs iziet pastaigāties no Sarkanarmijas ielas piektā stāva loga. Vismaz likās, ka esmu tik ļoti satriekts. Pirmā lielā taču pēkšņi pateica, ka atgriezīsies pie vīra. Tātad, tomēr biju nokantējis. Lai gan tikai uz dažiem mēnešiem. Bet finālā sāpēja baigi. Līga bija līdzās, redzēja, juta līdzi, mierināja. Mistiski. Tik ļoti, ka tikai tagad, kādu pēdējo 10 gadu laikā, vispār sāku apjēgt, kāds sargeņģelis man un visiem manējiem viņas personā dāvāts.

Nu, lūk. Tik ilgi dziedāju Leļļu teātrī U.Stabulnieka Dekameronam rakstītās dziesmas, kamēr sekoja renesanses mēģinājums ar pirmo lielo. Oi, cik šķidri tas beidzās. Pēc ar Inesi kopīgas padzeršanās krogā Ščecina, iestājās mana vemjošā bezsamaņa … Nu, baigi sacūkoju jau aizdzīt sākušo pirmo lielo, skaisto. Un tā riktīgi, protams, ievainoju laulību ar Līgu. Sāku klīst jau kā tāds laimei aizkauts. Meklēju izeju visādās jogās-šmogās, no sevis kā trekna kluča cirtu slaido tēlu… Protams, lai patiktu, lai būtu kruts, jo toreiz jau vicināju kājas Z.Liepiņa Филармонияс orķestrī Opuss. Vicinājāmies kopā ar Zīveri un Vanzoviču.

Bet ne jau par to es visu laiku gribu pastāstīt. Vārdu sakot, man likās, ka ir iestājusies otrā lielā. Biju iepazinies ar jau piesaukto gleznotāju ģimenes atvasi un šai ģimenē sāku justies labāk, nekā oficiālajās mājās. Nu, man toreiz tā likās. Kaut ko jau arī sev iestāstīju. Patika arī tas, ka patīku utt. Viss kopā. Taču tas viss būt nieks, ja to varētu nolikt malā kā gleznu, kas nekad nemainīsies. Uzgleznoji un viss. Lai stāv, nokalst, ieput personīgās vēstures muzejā. Man tā nesanāca. Meitene gleznotāja, ar kuru jau gandrīz dzīvoju kopā, pavēstīja, ka gaida bērnu.

Ciniskākais no manas, kā kretīna puses, bija tas, ka jau tūdaļ zināju, ka bēgšu, ka tas nav pa īstam, ka spēlītes beigušās… Baigi apjuku, nezināju, ko un kā, kamēr atkal stabili atgriezos uz korķa. Laikam, lai nenoslīktu, jo glābšanas vestes taču arī darina no korķa. Sievai Līgai, kas bija nomocīta un plosīta no manas puses, nemitīgi teicu: gadi, gaidi, nevaru aiziet, kamēr nepiedzims bērns… Un bērns piedzima. Miera ielā nemierīgs to saņēmu pie Dzemdību nama. Meitenīti, kas jau drīz tika rotāta ar skaisto vārdu Anna.

Viņai šodien ir dzimšanas diena. 24. Pēc pirmās un pēdējās tikšanās pie Dzemdību nama vēl mazliet pagrozījos gleznotāju ģimenes debesu dzīvoklī virs Vecrīgas, bet tad gan bēgu… Bēgu mājās pa īstam. Uh, kādas lomkas nācās piedzīvot, kamēr sabruka un augšāmcēlās iekšpuse. Taču visu pa vietām nolika ne narkologs, ne psihologs, bet Dievs. Kaut kā dīvaini (un jau daudzaprakstīti) tiku kristīts. Pēc šī notikuma Līga pēkšņi kļuva aug-Līga un dzemdēja man pirmo dēlu Jēkabu. Viņa nākšana pasaulē izmainīja manā dzīvē visu. Un maina joprojām. Tā ar Dieva dāvanām ir. Otrais dēls Stefans-Ezra šīs pārmaiņas bagātināja vēl košāk. Nu jau gan kā dzejnieciņš, gan kā geimeris.

Protams, reizēm Annas mammu satiku. Protams, runājāmies. Satiku arī Annas mammas draugus, gleznotājus un kultūras ministrus, kas man dedzīgi stāstīja, cik Anna līdzīga man utt. Visi visu zināja. Taču tikai pirms neilga laika sadūšojos Annai aizrakstīt. Viņa apliecināja, ka viņai tas ir absolūts jaunums. Neticu, tā nevar būt. Aber… nu un tad? Anna IR mana meita. Kāds sirdskambaris visus šos 24 gadus sirsnīgi to ir apzinājies. Un lai kāda arī bijusi Annas mammas pēcgarša pēc piedzīvojumiem ar mani, arī viņu es atceros ar smeldzošu vāti pakrūtē, jo tiešām biju egoistisks, cinisks un… slaids.