"Prāta vētra" piektdien sniegs vienīgo šāgada koncertu Latvijā

Viens lifts ceļ augšup, otrs ved atpakaļ lejā, jo pusceļā mums, kā izrādās, nav īsto caurlaižu, pēc tam atkal augšā, un tur jau viņi mūs arī gaida! Mārim Mihelsonam, Jānim Jubaltam un Kasparam Rogam pēc mirkļa pievienojas arī Renārs Kaupers, kurš, kā vēstī ziņu aģentūras, augustā sāks filmēties igauņu filmā par Georgu Otsu, bet es tieku aicināts nesteigties notikumiem pa priekšu, jo tas vēl neesot nekas noteikts.

***

Renārs Kaupers. Uldi, tu krāso acis?

Uldis Rudaks. Kā tu pamani? Es taču to daru tik profesionāli!

R.K. Bet mūsu ilgo gadu pieredze? No mums neko nenoslēpsi!

U.R. Varbūt jums arī jāsāk?

Kaspars Roga. Jančuks šad tad uzkrāso. Liepājā arī uzkrāsos.

U.R. Varbūt matus? Kāpēc ne, ja acu ēnas un uzacis krāso uz ādas?

Jānis Jubalts. Matus uzzīmēt ne, bet acis uzkrāsot un kādu briljantu ausī ielikt — to gan varētu (visi smejas un izsaka citas versijas). Varbūt tā kā pilītes, tādas melnas, lai pēc cietēja izskatās (Hansabankas mēbeles grīļojas no prātinieku smiekliem un tēja līst pāri malām).

U.R.Nupat http://www.youtube.com/ redzēju jūsu Londonas koncerta videofragmentu. Tas bija mazs koncertiņš, kādus Latvijā sen nespēlējat.

J.J. Žēl, ka tu tai Barfly klubā nebiji. Tik tuvu publikai sen nebijām stāvējuši.

R.K. Tā bija mūsu atgriešanās Kamdentaunā. Pirms desmit gadiem tur spēlējām citā klubā Dingwalls, un toreiz ar savām ģitārītēm aizgājām apskatīt MTV lielo ēku. Kā vienmēr, bija ideja kaut kur iespraukties — varbūt kaut kas notiek? Ieejam priekštelpā, mums pieskrien kundzīte un prasa — vai esat Kula Shaker?

J.J. Mēs apmulsām.

K.R. Un mums saka — jūs kavējat, tūlīt jāfilmē video. Toreiz izdarījām lielu kļūdu — pateicām, nē, mēs esam Brainstorm.

R.K. Iedomājies, kā būtu, ja džeki atnāk un puse jau nofilmēta?

Varbūt viņi būtu priecīgi?

K.R. Zini, cik smieklīgi viņiem būtu? Kula Shaker vietā es teiktu — lai iet!

R.K. Tas bija laiks, kad Kula Shaker neviens vēl nezināja, un vēlāk skatāmies televīzijā — re, kur tie, ar ko mūs sajauca (Renārs paceļ telefonu un atvainojas, jo viņam esot ļoti svarīgs zvans — Cēsīm šodien 800).

U.R. Drusku vēlāk jūs jau iesildījāt citas topošās britu zvaigznes — Supergrass.

K.R. Kad attaisījās viņu grimētavas durvis, izgāzās tāds supergrass mutulis! Viņi tik ļoti atbilst savam nosaukumam pirms un pēc koncerta kā neviens.

U.R. Pastāstiet par savu šīgada vienīgo koncertu Latvijā!

J.J. Jāstāsta par to koncertu vairāk, jo daudzi pat mums tuvu pazīstami cilvēki domā, ka spēlēsim tikai vienu divas dziesmas. Mēs raus riktīgi — pusotru stundu garu koncertu.

K.R. Sāksim pusdivpadsmitos.

Māris Mihelsons. Tas jau ir agri no rīta gandrīz vai.

U.R.Tev, Māri, skatos, jauna frizūra. Kasparam arī.

K.R. Gustavo nogrieza. Mēs tā labi pasēdējām, gadījās mašīnīte — Gustavo ņēma un piepalīdzēja.

J.J. Bet Kasītis ir trāpījis uz modes viļņa. Pilnīgi nejauši. Tagad ir modē šitie mazie… Kā sauca to griezumu?

U.R. Igors!

M.M. Igors?… Bet Londonas koncertiņš ļoti iesēdies atmiņā — man tie mazie patīk.

K.R. Liepājas koncertā mums būs arī tāds vizuālais papildinājums, ar ko pašlaik braucam Eiropas turnejā. Izņemot Londonu, kur fiziski nebija kur uzlikt. Māris pat stāvēja ārā uz ielas. Nu labi, tas joks, bet apmēram tā. Kaut Māris tagad saka, ka mazie koncerti nenormāli patīkot, parasti klubos viņš ir nikns, ka koncerta laikā cilvēki, kas vistuvāk skatuvei, lēnā garā sāk ķibināt kājas, siet šņores, goda vārds. Londonā cilvēki jau bija tajā augstumā, lai varētu pārslēgt tembrus vai uzlikt glāzi uz sintezatora.

U.R. Šogad daudz spēlējat Krievijā. Kā jums tur iet?

J.J. Būsim visus Krievijas lielos rokfestivālus izbraukājuši. Maxidrom, Našestvije, Kriļja…

M.M. Forši tur iet, bet viņi tādi dulli tīri organizatoriski. Apmeklējuma ziņā tas ir — wow!

J.J. Viņi roku mīl, kā saka.

U.R. Arī albumus pērk?

M.M. Bijām pirmajā piecniekā. Kaļiņingradas lielākajā veikalā, kur tirgo diskus, mums teica, ka esam Zveriem garām tikuši.

R.K. Tagad Zveri kopā ar Pugačovu Jaunajā vilnī būs.

U.R. Jūs tur neaicina?

K.R. Nē, mums ar Jauno vilni nav nekāda sakara.

R.K. Mums ir sens nesakars.

K.R. Vienkārši bezsakars.

U.R. Renār, tu turpināšot Vecās pagastmājas mistērijās iesāktās kino gaitas Igaunijas filmā par operas leģendu Georgu Otsu. Kāpēc latvieši netaisa filmu par Jāni Zāberu?

K.R. Dīvaini.

R.K. (Ar patiesu cieņu intonācijā) Otss bija ikonisks. Lasot scenāriju, sapratu, ka viņš bija vairāk nekā vienkāršs dziedātājs. Kad viņš ienāca telpā, tā bija piepildīta un katrs juta viņa klātbūtni. Viņa starojums bija īpašs. Tēvs, starp citu, negribēja, lai viņš dzied. Tagad Igaunijā ir tāda situācija, ka visi it kā ir dzirdējuši vārdu "Georgs Otss", bet jaunākā paaudze zina tikai, ka ir spa Georgs Otss, sviests Georgs Otss, vēl kaut kas Georgs Otss… Tie, kam ir divdesmit, zina no saviem vecākiem, ka ir bijis tāds Georgs Otss. Tie, kam ir trīsdesmit, atceras Otsa bēres, bet tie, kam četrdesmit un vairāk, viņu zina un dievina.

K.R. Ir interesants stāsts — klausieties! Pēterburgā spēlējām pie Ermitāžas milzīgā festivālā Deņ vipuskņika ar narodnoje guļaņije, kad visi izlaidumnieki iziet ielās. No mūsu viesnīcas Morskaja aizmugures varēja iziet tieši uz prāmju piestātni un aizbraukt prom. Kas notiek? Mans bērnības draugs stāsta, ka viņam ir atsūtīts scenārijs par Georgu Otsu. Renāram liekas, ka scenārijs ir labs, un viņš domā, ka varētu piedalīties. Es saku — kolosāli! Vēlāk brīvā brīdī es izeju ārā piestātnē paskatīties, kā jūras pusē izskatās, un redzu… tur stāv liels kuģis ar uzrakstu Georgs Otss. Aizskrienu atpakaļ, ņemu savu bērnības draugu aiz rokas un saku — Renār, nāc! Aizvedu un rādu. Un viņš saka — nu… es domāju, ka tā ir zīme.

R.K. Zini (ietur pauzi)? Tā bija laba zīme. Es to uzzināju aizvakar.

K.R. Āāāā! Apsveicu! Hāāā! Lūk, viņš filmēsies šajā filmā (Kaspara gaviļu saucieni ir pārāk neviltoti, lai rastos šaubas, ka viņš to jau zināja)!

R.K. Es esmu apstiprināts (sejā prieks, jo lepnums vēl jānopelna). Man ir ļoti interesanta loma. Tas ir cilvēks…

K.R. Tas jau ir labi! Tas jau ir labi (priecājas kā bērns un deg nepacietībā dzirdēt turpinājumu)!

R.K. Viņa filmas vārds ir Cēzars, bet īstenībā šo kungu sauc Garibaldi. Otss mira piecdesmit piecu gadu vecumā 1975.gadā, un Garibaldi bija viņa… Kā lai to pasaka? Cilvēks, kurš viņam vienmēr bija blakus. Mākslinieciskais redaktors, bet arī ļoti cieši saistīts ar viņa ģimenes dzīvi — faktiski mūza. Šo Garibaldi es arī satiku pirms nedēļas. Viņam ir astoņdesmit seši gadi, viņš ir tāds kalsns vīrs, kurš staigā panamā, ļoti dzīvelīgs, daudz ar rokām žestikulē. Viņš arī pēc savas atmiņas palīdzēs filmu veidot, lai tā būtu ticama…

Šajā brīdī sprāgst šampanieša pudeļu korķi. Prāta vētra gavilē. Priekškars krīt. Šogad tas pacelsies tikai Liepājā. Nenokavējiet!