Katrīna Valtere: "Es kā tāds zaķītis no vienas ligzdiņas uz citu"

“Dzīve sastāv no atmiņām!” – Katrīna to pasaka tā, it kā viņai būtu 60 gadu, lai gan šobrīd viņa ir tikai 25 gadus veca. Katrīna ilgi nepiekrita intervijai – veselu pusgadu! Jo, pēc pašas vārdiem, viņa neesot nekas īpašs, viņas bijušais vīrs un draugs ir zināmi basketbolisti, ne viņa. “Kam interesē lasīt par mani? Ne es esmu aktrise, ne mūziķe. Man tā nepatīk uzmanība!"

Katrīnas šķiršanās lietām sekojusi līdzi teju puse Latvijas – vispirms no vīra basketbolista Sanda Valtera, pēc diviem gadiem no cita basketbolista – miljonāra Andra Biedriņa. Interneta vidē un dzīvē aprunāta, zākāta un ķengāta. Turklāt tam visam pa vidu bija viņas mazā meitiņa Luīze....

Pilnu interviju ar Katrīnu Valteri lasi žurnāla "Una" jūnija numurā, bet te piedāvājam iepazīties ar Katrīnas būtiskākajām dzīves atzinām:

* Es, tāpat kā citi, eju uz teātriem, koncertiem. Kā man viena žurnāliste teica – tu biji teātrī... Bet tur bija arī Žagars un Vaira Vīķe-Freiberga. Es viņai saku – bet kāpēc jūs par to nerakstāt, bet mani ķengājat? Kāpēc? Ko es jums esmu nodarījusi? Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu ko nodarījusi. Es parasti saku, ka zemeslode ir apaļa un neviens nepaliek nesodīts. Ne jau man citus nosodīt, ne jau man citiem taisnoties vai pārmest. Dzīve visu noliek savās vietās...

*Kaut kā viss notika pats par sevi. Paliku stāvoklī, pateicu Sandim, un viņam pat nebija divu jautājumu – nu, forši, mums būs mazais! Tagad katrā Luīzes dzimšanas dienā es no rīta uzrakstu īsziņā Sandim “paldies”. Viņš zina, par ko... Par to, ka mums ir mazā!

*Es esmu ģimenes cilvēks, nevaru būt viena. Labi, tagad esmu viena, bet man ir mazā. Protams, gribas otru pusīti, cilvēku, kas samīļo, un visu sākt no jauna. Bet es zinu, ka tas brīdis pienāks, droši vien nav īstais laiks. Laikam neesmu vēl īsti gatava, vai arī nav nācis cilvēks, kas mani mīl. Šobrīd es baudu dzīvi. Kad būs, tad būs! Es drīzāk vēl gribu pabūt viena. Vienmēr esmu ar kādu dzīvojusi kopā. No vecāku ligzdiņas aizgāju pie Sanda. No sākuma dzīvojām ar Sanda mammu, pēc tam ar Sanda tēti, tad – atsevišķi no vecākiem. Pēc tam no Sanda pie Andra... Sanāk, ka es kā tāds zaķītis no vienas mājiņas uz otru, no vienas ligzdiņas uz citu...

*Dzīvot ar sportistu nozīmē dzīvot viņa dzīvi. Tādēļ braucu arī līdzi Andrim uz Ameriku. Pat šeit, Latvijā, dzīvojot ar Sandi, dzīves ritms bija savādāks nekā citiem. No rīta viņš pamostas, aiziet uz treniņu, guļ pusdienas laiku. Un, ja man būtu darbs, es vakarā būtu nākusi mājās, bet viņš atkal brauktu projām. Tādā gadījumā tu otru cilvēku neredzi vispār. Sportistam brīvdienas ir spēļu starplaikos, bet es taču darbā nevarētu izvēlēties brīvdienas, kad man ienāk prātā.

*Pēc šķiršanās no Andra bija tik smagi. Likās, nu kā es bez viņa?! Ko es darīšu? Ja tev ir darbs, tev sāp, tu ej uz darbu un turpini savu dzīvi. Bet es biju pilnībā izsista no līdzsvara, dzīve beigusies! Tikai vēlāk tu saproti, ka īstenībā taču dzīve nav beigusies, ka tā turpinās un viss sākas atkal no jauna. Ir tik daudz iespēju! Līdz tam man tikpat kā nebija draudzeņu, bet tagad esmu kļuvusi sabiedriska, vairāk atvērta. Agrāk es no daudz kā baidījos, visu laiku biju maliņā. Domāju, ka jāsēž mājās, jābūt kārtīgai sievai vai draudzenei. Tagad domāju – ārprāts, es taču būtu varējusi iet un darīt kaut ko! Bet es baidījos, ka iziešu un pēc tam teiks, ka redzējuši mani ar to un to. Gribējās būt labai... Tā sanāk, ka visu laiku dzīvoju līdzās.

*Jo vairāk tu esi atdevīga, jo mazāk esi otram vajadzīga! Jā, to es esmu sapratusi, bet diemžēl tikai tagad. Bet principā es nevaru piespiest sevi būt nemīļai, darīt kaut ko tāpēc, ka tā būtu pareizāk. Es vienmēr daru tā, kā jūtos.

* (Par Sandi) Mums droši vien ir mīlestība, un mēs viens otru vilksim visu mūžu. Dažreiz domāju, ka man bijuši paši labākie vīrieši. Viss kaut kas pa vidu piedzīvots, bet pa lielam – skaista dzīve.

*Es esmu gan piedevusi, gan uzsmaidījusi tiem, kas mani aizmirsuši. Es neturu ļaunu prātu un nekad neatceros slikto. Es dažkārt domāju – kāpēc es vispār ar Sandi izšķīros? Es vienkārši esmu aizmirsusi slikto, esmu to nogriezusi kā ar nazi un izmetusi no galvas... Izdzēsusi no atmiņām. Slikto es vienkārši neatceros. Un tad rodas loģisks jautājums – bet kāpēc es vispār šķīros?!