Žurnālists Kiršblats saņēmis parmetumus, ka ārstējies ārzemēs

Trešo nedēļu De facto ēterā atgriezies žurnālists Ivo Kiršblats. Aprīlī SestDiena rakstīja, ka Ivo kādu dienu neieradās darbā un viņu atrada mājās guļošu bezsamaņā. Ārsti Ivo galvas labajā pusē atklāja asinsvadu kamolu, kas neļauj asinīm brīvi riņķot. Panorāmas sižetā ziņoja, ka Ivo vajadzīga dārga operācija ārzemēs, aicināja ziedot un publiskoja privāto kontu. Ivo kolēģe Aija Kinca, kura ir zinoša medicīnas jomā, ieteica ar sižetu nogaidīt, kamēr nav noskaidrotas ārstēšanās iespējas tepat Latvijā. Piedāvāja Ivo sameklēt ārstus. "Es allaž esmu bijusi pret naudas vākšanu operācijām, ko var veikt Latvijā, ja tajā pašā laikā ir gadījumi, kad tiešām citādi nevar," savu nostāju skaidro Aija.

Savukārt citiem kolēģiem un Ivo draugiem svarīgāk šķita nevis domāt, kā šādās situācijās būtu pareizāk rīkoties, bet kā Ivo konkrēti palīdzēt. Tūlīt. Kā radīt viņam drošības sajūtu — ja nu vajadzēs ārstēties ārzemēs, nauda būs. Ivo draugi, kuri strādā portālā draugiem.lv, atklāja ziedojumu tālruni, bērnības draugs un aktieris Intars Rešetins teicās rīkot labdarības koncertu. Ziedojumu tālruni un kontu publiskoja vairāki mediji. Arī SestDiena, kurai Ivo stāstīja, ka vairākkārt vīlies Latvijas veselības sistēmā un, lai arī operāciju var veikt tepat, Stradiņos, viņš uzticēsies vācu speciālistiem. Tas izraisīja kaismīgu lasītāju diskusiju komentāros: daļa atbalstīja Ivo un vēlēja būt stipram, daļa pauda sašutumu — kāpēc mums ziedot vāciešiem, ja šādas operācijas izdara tepat, turklāt tās mēdz finansēt valsts

Atbalstītāju tomēr bija vairāk nekā nonievātāju. Cilvēki ziedoja, jo gribēja palīdzēt žurnālistam izveseļoties. Neatkarīgi no tā, kur operāciju izdarīs. Viņi izvēlējās Ivo izvēli. "Paklanos visiem, kuri ziedoja. Paldies!" saka Ivo. Saziedoto summu viņš neatklāj, tikai nosaka: "Ja naudu vajadzēs arī otrai operācijai, pietiks. Jūlija beigās Štutgartes klīnikā būs "tehniskā apskate", tad uzzināšu, vai būs vajadzīga vēl kāda operācija." Atlikušo naudu Ivo nolēmis ziedot labdarībai un darīšot to publiski. Pēc ziedot.lv datiem, pa Ivo domāto ziedojumu tālruni saziedots vairāk par 17 000 latu.

ATŠĶIRĪGA PIEEJA

Lai arī pats svarīgākais ir noticis — dzīvības briesmas novērstas, ar Ivo notikušais liek domāt par to, ko ārsti var darīt, lai pacienti šādās situācijās izvēlētos operāciju Latvijā? Ivo uzskata, ka Latvijā ir ļoti labi ārsti, taču šoreiz runa esot par pieeju. Vāciešiem tā bijusi pārliecinoša, iedrošinoša. Viņi teikuši, ka Ivo veselības situācija ir kritiska un viņi spēj to novērst. Nosaukuši operācijas izmaksas. Aprīlī Ivo stāstīja, ka ar vienu operāciju, visticamāk, nepietiks un, lai pilnībā atveseļotos, būs vajadzīgs ap 45 000 eiro. Savukārt Kārlis Kupčs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas institūta virsārsts, piedāvājis trīs ārstēšanas variantus: operējam, atverot galvaskausu; operējam caur asinsvadu un varam pieaicināt viesārstu, neoperējam — paliec ģimenes ārsta uzraudzībā. Ar tādu diagnozi cilvēki mēdzot dzīvot, tikai dzīvesveidam jābūt mierīgam, bez stresa. Pirms operācijas Ivo ar parakstu apliecināšot, ka piekrīt tai un ir informēts par iespējamajiem riskiem. Ivo vajadzēja izvēlēties.

"Dakter, es neko no medicīnas nesaprotu. Nezinu, kurš ir labākais variants," Ivo atceras, ko teicis. Drošāk šķita uzticēties vāciešiem, kuri piedāvājuši novērst draudus dzīvībai, nevis izvēlēties. Nepareizu lēmumu Ivo pieņemt negribēja. Vienīgā galva tomēr. "Tas taču tāpat kā ar automašīnu — ja tā salūst, aizved uz servisu un uztic speciālistam. Neviens neprasa — kā vēlaties, lai mēs remontējam? Viņi taču zina, kā labāk. Un tad, kad kaut kas noies greizi, teiks — bet pats taču teici, ka vajag tā."

Izklausās, ka pacientam ir pārāk liela atbildība ārstniecības lēmuma pieņemšanā. Cilvēkam, kurš nav gudrāks par ārstu. To noliedz Sarmīte Veide, Ivo ģimenes ārste. Tāda esot ārstniecības prakse. "Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Ārsta pienākums ir pastāstīt par visām ārstēšanās iespējām, un pacientam ir tiesības izvēlēties. Ārsts ar pacientu neapspriežas tikai tad, kad tas nav iespējams. Akūtos gadījumos. Tad ejams tikai viens ceļš," skaidro Veide. Protams, pacienti lielākoties izvēlētos labāko ārstēšanas metodi, jo veselība taču viena, tomēr bieži vien to neļauj finansiālais stāvoklis.

"Tad operējas Latvijā un dzīvo laimīgi," komentē Kārlis Kupčs. Laimīgi dzīvo arī tie, kuri var atļauties ārstēties ārzemēs. "Tā ir katra brīva izvēle. Galvenais — lai ar veselību viss kārtībā. Tikai man šķiet nekorekti vākt naudu tam, ko var izdarīt par valsts līdzekļiem. Mūsu operāciju bloks ir viens no labākajiem Eiropā." Kupčs ieved operāciju zālē. Moderna, pat skaista. Gadā izdara ap 20 tāda veida asinsvadu malformācijas operāciju, kāda bija vajadzīga Ivo.

NESAKĀRTOTA SISTĒMA

Dakteris Kupčs ne reizi vien medijos pamanījis, ka tiek vākta nauda operācijām ārzemēs, kuras var veikt arī Latvijā. Joprojām ir stereotipi, ka ārzemēs viss ir labāk. "Tas tāpēc, ka sabiedrībā valda noskaņojums, ka veselības sistēma nav līdz galam sakārtota. Un nav jau arī. Bieži vien ģimenes ārsti nezina, ko var izdarīt Latvijā." Normāla prakse esot, ka ģimenes ārsts piedāvā visas iespējas un Latvijā ārstu konsilijs lemj, kas pacientam būtu labāk: operēt Latvijā pašiem, operēt, pieaicinot viesārstu, vai operēt ārzemēs. Ja vajag operēt ārzemēs, mēdz būt gadījumi, kad valsts sedz visu operāciju. Kupčs apgalvo, ka Ivo operācija Latvijā pilnībā būtu veikta par valsts līdzekļiem. Vienas šādas operācijas izmaksas ārzemēs lēšamas ap 20 00 eiro, Latvijā — vidēji ap 5000—10 000 latiem.

Kāpēc dakterim Kupčam neizdevās Ivo pārliecināt par operāciju Latvijā? "Nevar pārliecināt vai piespiest. Atkārtoju — tā ir katra paša izvēle." Turklāt Ivo gadījumā pārliecināšana neesot bijusi tik svarīga. "Steidzami ir jāoperē ļaundabīgi audzēji. Arī asinsvadu malformācijas mēdz operēt uzreiz, taču šoreiz operācija varēja gaidīt. To varēja ieplānot vēlamā laikā. Un pacients jau saka galavārdu — operēt vai neoperēt." Izvēli par operāciju ārsts gan pieņemot kopā ar pacientu, un, lai tā būtu sekmīga, nepietiek ar labu ārstu un aparatūru. Vajag pacienta līdzdalību. Sadarbību. Sajūtu, ka ir plāns, ko kopā īstenos. Ivo un ārstam tāda sajūta neizveidojās. Dakteris Kupčs teic, ka tā mēdz notikt. Tikpat labi arī pacients varot pārdomāt, ka tieši šodien viņš nevēlas tikt operēts. Tas esot gluži tāpat kā ar iešanu pie zobārsta — ja traki nesāp, atliek uz vēlāku laiku.

"Cik mēs esam skaudīgi," nosaka ģimenes ārste Sarmīte Veide, kad izdzird, ka Ivo jāklausās indīgas piezīmes, ka operācija notikusi Vācijā. Vērtīgāk būtu vēlēt Ivo to pašu, ko pirms mēneša, — būt stipram.