Jana KAY: Runas par manu plastisko operāciju ir pilnīgas muļķības

– Jana, kā tagad veicas ar koncertiem, kuros dodaties abi ar Intaru? Jūs bieži aicina?

– Nu vairs ne tik bieži kā pagājušajā rudenī un ziemā. Cilvēkiem maz naudas. Kad bija iespēja, ņēmām līdzi pavadošo grupu, tagad – biežāk braucam ar savu fonogrammu, bet virsū dziedam dzīvajā. Tomēr cilvēki nāk, un man patīkami vērot, ka tās ir dažādas paaudzes – skatos, pirmajā rindā sēž jauna ģimenīte ar mazu bērniņu, blakus – divi padzīvojuši cilvēki, kas atnākuši, saķērušies rokās. Tas ir tik skaisti un sirsnīgi.

– Politiķi tiešām pacentušies, lai cilvēki uzdotu šādu jautājumu arvien biežāk. Vai partiju pārstāvji tevi nekad nav uzrunājuši, sak, palīdzi mums ar savu mūziku?

– Nē, politiskas himnas nekad neesmu rakstījusi un nerakstīšu. Šādu vēsti nest cilvēkiem man nav nekādas vēlēšanās. Tā ka... Šķiet, ka man nav tādas konkrētas pozīcijas – lūk, šādu vēsti es nesu cilvēkiem.

– Zvaigžņu lietus atkārtojumus skatījies?

– Reizēm. Toties mana mamma!... Viņa skatās pilnīgi visu, kur esmu es: mamma burtiski tur pirkstu uz televizora pults pogas. Viņa ieraksta pilnīgi visus raidījumus, kuros esmu uzstājusies, visas manas intervijas...

– Un ko mamma saka par tevi?

– To, ka esmu vislabākā, ka labākas par mani nav. Protams, mamma ir mamma, un šāds vērtējums nav īpaši objektīvs. Viņa ļoti pārdzīvo visu, kas saistīts ar mani: gan panākumus un skatītāju atbalstu, gan netaisnības un neveiksmes. Ja mani kāds kritizē, viņai šķiet, ka tas nav pelnīti. Viņa, protams, pazīst mani labāk par visiem, un viņas atbalsts man ir kā dzīves pamats. Ja manī nav drošības izjūtas, ja es par kaut ko šaubos, ja man ir slikti, tad mamma man ir vislabākās zāles.

– Izklausās, ka jūs abas esat kā māsas.

– Jā, tieši tā! Es viņai varu visu izstāstīt, viņa – man...

– Cik viņai gadu?

– Sešdesmit divi. Viņa brīnišķīgi izskatās savos gados. Ja mēs ar viņu kopā kaut kur braucam, tad... Nesen bijām kopā ar mammu Turcijā – atpūtāmies. Tur iepazināmies ar kādu precētu pāri no Sanktpēterburgas. Vakariņojām pie viena galda, un es iepazīstināju: lūk, tā ir mana mamma. Abi burtiski vienā balsī iesaucās: nesakiet, ka viņa ir jūsu mamma, sakiet, ka viņa ir māsa! Mēs ar mammu vienmēr atceramies šo gadījumu.

 – Kā saprotu, tavs tēvs ir latvietis, bet mamma – krieviete.

– Jā, tieši tā. Esmu jaukts produkts – ļoti raksturīgs Latvijai! (Smejas.)

– Kam esi līdzīga – tēvam vai mātei?

– Tumšie mati un acis – no mammas. Bet tētis man ir blondīns ar zilām acīm. Tumšais gēns manī ir uzvarējis. Tie, kuri pazīst abus manus vecākus, apgalvo, ka raksturs un artistiskums ir no tēva, izskats – no mammas. Tēvs ar māti iepazinās cirka studijā, viņi nodarbojās ar akrobātiku. Viņi man ir tādi sportiski. Tēvs bija, kā mēdz teikt, apakšā – turēja visus uz rokām. Mamma bija maziņa un tieviņa, tēvs – tāds ducīgs un stingrs, ar kultūrismu arī kādreiz nodarbojās. Es sanācu tāda – pa vidu. Ķermeņa stingrums – tēva, smalkums – no mātes.

– Sieviešu žurnāli droši vien neliek mieru, jautādami par taviem noslēpumiem, sak, kā tu spēj tik labi izskatīties?

– Nu nav man nekādu recepšu! Es nemoku sevi ar rīta vingrošanu vai skriešanu, jo esmu pietiekami slinka. Taču kā ikviena sieviete eju pie friziera un apmeklēju skaistumkopšanas salonu.

– Dzeltenā prese apgalvoja, ka esi veikusi plastisko operāciju.

– Pilnīgas muļķības. Es esot mainījusi deguna formu! Nekā tamlīdzīga: kādu man iedeva tēvs un māte, ar tādu arī dzīvoju. Tikai – gēni, gēni! Paldies vecākiem par tiem.

– Kā tik labi iemācījies runāt latviski?

– Vai, paldies par komplimentu! Šķiet, pirms kādiem trim gadiem manī tā kā aizsprosts pārplūda: pirms tam latviešu valodas neprasme manī radīja neērtības izjūtu, es kā suns – visu sapratu, es visu varēju lasīt un runāto saprast, bet pati runāt kautrējos, jo man bija bail citus sasmīdināt ar nepareizām vārdu galotnēm. Pie mums ļaudis tādi nežēlīgi – viņiem patīk pasmieties... Es to iemācījos tāpēc, ka man apkārt bija daudz latviešu draugu, mūziķi bija latvieši, līdz ar to arī saziņa bija latviešu valodā. Jo vairāk es kontaktējos ar muzikantiem – piemēram, ar Lauri Reiniku, ar Mārtiņu Freimani un citiem –, jo ātrāk bagātinājās mana valoda. Tad notika arī Eirovīzijas dziesmu sacensības Rīgā, un es sajutu ārkārtīgi labvēlīgu latviešu attieksmi pret mani: neviens nemēģināja mani bakstīt, sak, tu nepareizi runā. Ja arī pateicu ko ne tā, kā vajag, draugi par mani labsirdīgi pasmējās, un šī mācīšanās bija viegla un patīkama.

– Tas nozīmē, ka tev patiesībā vienalga, kādā valodā dziedāt?

– Īstam māksliniekam vispār nevajadzētu būt nekādām problēmām, kādā valodā dziedāt. Vienreiz kāds krievu žurnāls man jautāja: kā tad jums ar dziedāšanu latviski? Es atbildēju, ka pilnīgi normāli – man nav problēmu. Agrāk es dziedāju vienu vai otru dziesmu latviski, taču tagad ir iznācis albums latviski, un tas jau ir nopietni. Vēl vairāk – esmu pat rakstījusi dziesmām vārdus latviski. Korekcijas, protams, veica Intars. Bet īstenībā mūzika ir pati internacionālākā valoda, tai nevajag tulkojumu, jo tās ir emocijas. Valoda reizēm rada robežas, savukārt mūzika tās izdzēš. Mūziķis ir visbrīvākais cilvēks. Un arī es jūtos brīva.

– Nesen milzu troksnis sacēlās par Intaru Busuli, kurš Maskavā krieviski nodziedāja savu eirodziesmu. Pateicīgie latvieši viņu izlamāja pēdējiem vārdiem.

– Ai, man tik ļoti viņa žēl! Viss internets pilns ar naidu, tas tiešām ir drausmīgi. Kas attiecas uz Eirovīziju, man ir savs viedoklis. Pirmām kārtām es ļoti cienu Intaru kā profesionālu mūziķi, un mana attieksme pret viņu vairs nemainīsies. Taču zaudējumu un izgāšanos nevajag pierakstīt Intaram. Viņš nodziedāja lieliski, viņš izdarīja visu, ko varēja, viņš izvilka no dziesmas ārā būtisko, un līdz ar to galvenais uzdevums tika izpildīts. Zaudējums jāpieraksta visai Latvijas Eirovīzijas sistēmai, sākot jau ar atlasi. Sēž komisija un klausās, teiksim, 100 dziesmas, kuru autorus tā, pieņemsim, nezina. Ir iespējams iesniegt dziesmu demo versijas, taču lai neviens nedomā to darīt! Jo, lai arī kādi profesionāļi sēdētu žūrijā, viņi tomēr vēlēsies dzirdēt gatavu produktu, lai iedomātos, kā tas izskatīsies uz lielās skatuves. Žūrija izvēlējās šo dziesmu un iekļāva sākotnējā divdesmitnieka sastāvā. Pēc tam pieslēdzās klausītāji, kā arī profesionāla žūrija, kas iekļāva dziesmu finālistu trijniekā. Taču pie mums joprojām tiek balsots par izpildītāju, nevis par dziesmu.

– Tad varbūt uz Eirovīziju bija jāizvēlas kāds cits dziedātājs?

– Kad vajadzēja izvēlēties vienu no pretendentiem, nācās vērtēt viņu spēju, tēlaini runājot, stingri stāvēt uz kājām. Un nešauboties varu teikt: Intars bija labākais no visiem. Taču dziesma tiešām neatbilda tā sauktajam Eirovīzijas formātam. Visi gan klaigā: jāmaina iesīkstējušie priekšstati! Un tomēr jārēķinās ar to, ka tas ir konkurss ar izteiktu formātu. Jābūt melodijai, jo cilvēki balso par to, ko viņi dzird. Norvēģijas pārstāvja Aleksandra Ribaka dziesmas melodija man iekrita galvā tā, ka nespēju to no turienes izmest, savukārt Intara izpildīto Kārļa Lāča dziesmu es nespēju atkārtot pat pēc trešās dzirdēšanas reizes. Un ar valodu te nav nekāda sakara, galvenais ir melodija. Ribaks tiešām visus noķēra uz melodijas āķa! (Ribak krieviski nozīmē makšķernieks – aut.) Un tomēr es uz to visu skatos pozitīvi. Kāpēc visa Latvija februārī nobalsoja par Intaru? Tāpēc, ka visi viņu pazīst un mīl, visi no sirds vēlas, lai viņam veiktos, jo Latvijā viņš faktiski ir saņēmis gandrīz visas iespējamās balvas un viņam jau ir laiks izlidot no ligzdas. Bet sarūgtinājums par mūsu pārstāvja neiekļūšanu finālā daudziem, protams, bija liels.

– Kad trijotne FLY, kurā ietilpi tu, Mārtiņš un Lauris, neguva panākumus Eirovīzijas konkursā, droši vien arī bija liels sarūgtinājums.

– Protams. Arī mūs izsmērēja pa sienām gan internetā, gan laikrakstos, gan TV. Jā, ir mums tāda īpašība – nekritiski uznest debesīs, bet pēc tam – nežēlīgi noraut no turienes un piedevām vēl arī samīdīt. Un tas attiecas uz visiem – māksliniekiem, politiķiem, sportistiem, kuri pārstāv mūsu valsti ārpus tās robežām. Saprotiet, mākslinieku apvainot un aizskart ir ļoti viegli, tāpēc gribu cilvēkiem teikt – mīliet savu māksliniekus, mēs esam ļoti ievainojami, mēs esam kā bērni, un mums ļoti sāp, ja mūs nošauj. Dažkārt – pat vairākas reizes pēc kārtas. Varbūt kādam tas ir vienalga, taču mēs gadiem ilgi dziedējam savas rētas, lai pēc tam kā fēniksi paceltos no pelniem. Ja mani aicina piedalīties žūrijas darbā kādā konkursā, es vienmēr mēģinu nostāties tā cilvēka vietā, kurš uzstājas. Viņš taču nervozē, viņš cer uz izdošanos, un tā atzīme, kuru es viņam ielikšu, varbūt mainīs visu viņa dzīvi. Viņam jādod iespēja. Tieši tāpat ir ar katru cilvēku – dodiet viņam vēl vienu iespēju!