AMBER dzīvo viena ar Roni
"Intervijās es jūtos kā eksāmenā," sevi iedrošinādama, smejas Aija. Šī eksāmena sajūta droši vien ir tāpēc, ka jaunā un skaistā meitene nekad nav par varītēm mēģinājusi nokļūt aprindu hronikās, kurās bieži vien dižojas ļautiņi, kuru vienīgais nopelns ir sabiedriska atpazīstamība.
Aija to nekad nav vēlējusies, viņai šāda dižošanās nav nepieciešama, kaut gan nule savu muzikālo ceļu sākušai dziedātājai ikviena reklāma varētu būt noderīga. Taču Aija ir patīkami atturīga, un viņas izpildījumā šķiet pozitīvi pat tas, ka viņa patur ikvienu cilvēku intriģējošā distancē, kā mēdz teikt – izstieptas rokas attālumā. Viņa ir Aija Vītoliņa, vienlaikus silta un vēsa kā dzintars, vienlaikus mirdzoša un matēta kā zelta caurausts samts. Viņas vārds ir Amber.
Nesen mūs sasniedza jauns Kārļa Lāča komponēts un Aijas iedziedāts singls Manis nav. Tā ir Lācim tik ļoti raksturīgajā manierē radīta dziesma – jūtīga, niansēta un neaizmirstama. Citāda. Bez šlāgerisma vai popsa pazīmēm. Šķiet, dziesma ir tieši par Aiju, par Amber: tā ir par sievieti, kas slēpjas. Viņa stāv aiz aizkariem, mēģinādama visus pārliecināt, ka viņas nav mājās. Un tajā pašā laikā viņa alkst parādīties. Bet – tikai Viņam. Kurš ir šis Viņš? To sieviete vēl nezina...
Kuras ir Latvijā dziedātājas, no kurām tu smelies ierosmi?
– Dziedātājas? Drīzāk jau dziedātāji! Piemēram, Intars Busulis. Daudz ko esmu mācījusies arī no Jāņa Stībeļa. Ja runājam par leģendām, tā ir Nora Bumbiere.
Kas ir tavs bargais, bet labvēlīgais kritiķis, kuru tu respektē?
– Es respektēju ļoti daudzus cilvēkus. Jānis Lūsēns. Maestro Raimonds Pauls. Pret viņiem izturos ar milzīgu cieņu. Un ja man vēl jāuzstājas vienā koncertā ar manas bērnības elkiem, piemēram, ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad vispār... Tāds pārdzīvojums! Dievs dod kādam no maniem vienaudžiem kļūt par tādiem izciliem mūziķiem, kādi ir šie cilvēki.
Kopā ar mums ir dzīvā leģenda – Raimonds Pauls.
– Pauls... Viņš ir apbrīnojams. Man šķiet, viņam ir jāstaigā līdzi ar kladi un jāpieraksta viss, ko viņš saka. Bet, kad es reizēm palasu kādus komentārus par Raimondu Paulu, man vienkārši kļūst slikti. Nezinu, varbūt šie negantie komentāri ir saistīti ar to, ka Pauls ir politikā, nezinu... Bet kā cilvēki vispār var atļauties kaut ko tādu rakstīt?! Kas tas ir? Latviešu iedzimtā skaudība? Ja iet slikti, tad gribas, lai arī vēl kādam citam ietu slikti, un paliek labi no tā, ka viņam iet slikti... Kaut kāds absurds! Cilvēki internetā kurinās un vārās, negatīvā enerģija plūst straumēm. Tā vietā, lai apzinātos, ka mums ir šis apbrīnojamais mākslinieks, mēs viņu zākājam. Tas ir ārprāts.
Kas vairo tavu laimes sajūtu?
– Notiek dažādi. Piemēram, vakar es kopā ar draugiem aizbraucu pie saviem radiniekiem, mēs sēdējām ārā, bija jauks laiks, cepām gaļu, spēlējām mēmo šovu... Tas bija brīnišķīgi. Es jūtos laimīga arī tāpēc, ka man viss ir: acis, rokas, kājas.
Kas tevi skumdina?
– Ir lietas, kas manī vienlaikus izraisa gan skumjas, gan niknumu. Tās lielākās skumjas ir par to, ka, piemēram, TV ziņās 99 procenti ir negatīvā informācija. Labāk būtu neskatīties, bet jāskatās: kāda jēga no tā, ja iebāž galvu smiltīs? Niknums arī reizēm uznāk. Piemēram, vienu vakaru skatījos filmu par sekstūrismu Latvijā, un man diemžēl ir tieša saskare ar šo problēmu...
Kā tā?!
– Dzīvoju rajonā, ko var uzskatīt par Rīgas prostitūcijas karstāko punktu: mans dzīvoklis ir Ziedoņdārza tuvumā. Es redzu, kas notiek. Esmu gan lamājusies, gan mēģinājusi meklēt palīdzību un taisnību...
Tu mēģināji lamāties ar prostitūtām?
– Nē. Dzīvoju sētas mājā, pa vidu ir pagalms ar bērnu laukumu, bet ielas pusē ir vēl viena māja, kurai nelikumīgi izbūvēts pirmais stāvs – tas veidots kā viesnīca. Nu, lūk. Katru nedēļas nogali uz turieni brauc busiņi ar tūristiem, lai apmeklētu šo "viesnīcu", vienvārdsakot, bordeli. Esam mēģinājuši ar šo parādību cīnīties arī ar preses un ar pašvaldības policijas palīdzību, bet ir bijušas visādas atrunāšanās – nav jau jēgas, tur visiem visādi gali, neko nevarot pierādīt un tamlīdzīgi. Bet mums, pastāvīgajiem iemītniekiem, atliek gaidīt vasaras tūristu sezonu, lai atkal sāktos tas bardaks.
Tas viss mums katru nedēļas nogali ir jāredz, kā tā saucamie viesi nāk un zvana pie nepareizajām durvīm; sētas mājā dzīvo bērni, viņi iet ārā spēlēties un arī redz, kā tie bordeļa viesi puspliki skraida pa pagalmu, dauza pudeles, met pa logu ārā drēbes... Tā ir nedrošības sajūta pašu mājā. Drausmīgi mums tur iet, esmu gājusi lamāties, izmantojot tos piecus krievu lamuvārdus, kurus es zinu, bet "viesnīcas administrācija" jau nevienu nelaiž iekšā, tikai atver lodziņu. Kāpēc krieviski? Tāpēc, ka "administrācija" saprot tikai krievu un angļu valodu. Bet angliski lamāties es neprotu. Daudz esmu domājusi par šo situāciju. Manuprāt, tās sievietes, kas tur strādā, apkalpojot ārzemju tūristus, arī pašas ir vainīgas. Varbūt tā ir viegla nauda, bet varbūt tā ir bezizeja. Nekas jau nav tikai balts vai tikai melns: ir grūti spriest par šādām sievietēm, jo pati neesmu bijusi šādā situācijā.
Vai tu savā dzīvoklī dzīvo viena?
– Nē. Man ir kaķis.
Kā sauc tavu kaķi?
– Ronis.
Kāpēc Ronis?
– Un kāpēc ne?
Vai tāpēc, ka pelēks?
– Nē, viņš izskatās pēc skumbrijas. Un viņš ir dzīvokļa saimnieks, jo visu laiku liek man saprast, ka es dzīvoju pie viņa, nevis viņš pie manis.
Tu esi skaista meitene. Kāpēc, ja neskaita kaķi, esi viena?
– Labs jautājums. Laikam tāpēc, ka pārāk esmu pieradusi dzīvot viena. Nav jēgas attiecībām tikai tāpēc vien, lai tās būtu. Esmu ļoti uzmanīga: vairos sev klāt pielaist cilvēkus. Jānotiek kaut kam ļoti būtiskam, nozīmīgam, lai es cilvēkam ļautu sev pietuvināties. Es noteikti sajutīšu to, ka cilvēks būs mans īstais.
Tev tāda sajūta nav bijusi?
– Ir bijusi, ir. Bet... Attiecības tomēr neizveidojās līdz galam. Tādās lietās neko nevar izplānot. Turklāt man negribas tērēt sevi paviršās attiecībās vai tusiņos, lai tur parādītos ar kaut kādu jaunu simpātiju. Katrā ziņā es nepūlēšos sabiedrībai atrādīt savu draugu, kad man tāds būs. Šāda publicitāte man nav vajadzīga. Ir, protams, cilvēki, kuriem tāda izrādīšanās patīk, tikai ne man.
Vai tevī ir izveidojies priekšstats, kādam ir jābūt īstam vīrietim? Vai tev ir kāds ideāls?
– Agrāk man bija tāds vizuālais priekšstats, kādam viņam jābūt. Tie noteikti bija filmu varoņi. Piemēram, man ļoti patika un vēl tagad patīk Džonijs Deps. Taču, laikam ejot, priekšstati mainās. Bet ideāls... Tās īpašības, kuras gribu nosaukt, var izklausīties banālas.
Bet tu nosauc, un tad jau skatīsimies.
– Nu, piemēram, stabilitāte lēmumos un darbībā. Labsirdība. Humora izjūta. Muzikalitāte.
Jā, apmēram kā Raimonds Pauls.
– Raimonds un Lana, šis pāris ir tuvu ideālam. Man gribas, lai mans vīrietis ir tāds, kurš mani papildina, es gribu, lai mēs esam vienots veselums, bet tajā pašā laikā – lai katrā no mums ir kaut kas tāds, kas piemīt tikai vienam. Tas ļautu otram cilvēkam augt un attīstīties – psiholoģiski, morāli, karjeras ziņā.
– Kad aizbrauci uz Soču festivālu Piecas zvaigznes, vai nebaidījies, ka tautieši tev pārmetīs, sak, ko tu tur meklē, tajā Krievijā, turklāt vēl, latviete būdama, dziedi krieviski?
– Bija arī pārmetumi, jā. Bet tad, kad mēs dziedam angliski – vai tas ir labāk? Mēs taču pat īsti nesaprotam un neizjūtam to valodu. Protams, Latvijā nedrīkst būt divvalodība: ja te dzīvo, jāprot latviešu valoda. Bet tajā pašā laikā krievu valoda ir ļoti skaista un bagāta valoda, turklāt es dziedu vēl arī franču un spāņu valodā, tad kāpēc es nedrīkstētu dziedāt krieviski? Ja Krievijā notiek kāds muzikālais konkurss, kāpēc lai es tajā nepiedalītos? Tas man kā dziedātājai ir izaicinājums. Tā ir lieliska iespēja ne tikai parādīt sevi, bet arī iegūt jaunu informāciju. Protams, ja konkurss notiktu Amerikā, visi aplaudētu. Ja Krievijā – nu, tad slikti. Tomēr jāteic, ka konkursa rezultātu sadalījumā liela loma ir tieši politikai. Bet par to jāprasa aktierim Ivaram Kalniņam, jo viņš bija konkursa žūrijā. Piedalīšanās konkursos ir vajadzīga man kā dziedātājai, un ar to, man šķiet, es neizdaru nekādu noziegumu pret savu valsti.
– Vai tev ir mērķis?
– Ir. Gan personīgais, gan profesionālais. Taču skaļi par tiem nestāstīšu, jo tad es riskēju tos nesasniegt.
Visu interviju lasiet žurnālā "Mēs"