Latvijas meitene Tumšēvica uz pasaules šovbiznesa skatuvēm

Saprotams, ka gribējās būt pirmajiem, bet manī nav ne mazākās skaudības, ka Latviju šogad pārstāvēja Intars Busulis. Viņam teicu, ja būs vajadzīgs, Eirovīzijas finālā labprāt palīdzēšu, jo pati esmu uzstājusies Maskavas Olimpiskajā centrā," saka jaunā dziedātāja Natālija Tumševica.

Sprādziens uz skatuves

Tas patiesi bija sprādziens, kad uz skatuves Ventspils Olimpiskajā hallē savu priekšnesumu sāka gaišmatainā, neapšaubāmi talantīgā un pievilcīgā Natālija Tumševica. Dziedātājas uzstāšanās uz skatuves ir spoža, stilīga, dinamiska un tajā pašā laikā ļoti jutekliska. Daudzi pirms tam prognozēja, ka tieši viņai, Krievijas šovbiznesā visvairāk panākumus sasniegušajai rīdziniecei Natālijai Tumševicai, ir reālas iespējas pārstāvēt Latviju.

Patiesībā latviešu publikai viņa līdz šim ir mazāk zināma, kaut Natālijai aplaudējuši skatītāju tūkstoši Amerikā, Kanādā, Grieķijā, Izraēlā, Vācijā, Krievijā, pat tālajā Čukotkā. Apbrīnas vērts ir fakts, ka 15000 pretendentu lielajā konkurencē viņa 2007. gadā iekļuva Krievijas muzikālās realitātes šova Zvaigžņu fabrika 7 sešpadsmitniekā.

Pirmoreiz talantīgos jauniešus mūsu skatītāji iepazina krāšņā koncertā Arēnā Rīga, kas notika pagājušā gada janvārī. Vasarā viņi koncertēja Dzintaru koncertzālē. Realitātes šovs noslēdzās jau 2007.gada decembrī, un to atzina par visinternacionālāko. Natālijas veiksmīgā dalība ir viens no iemesliem, kādēļ šim kaimiņvalsts projektam tik lielu uzmanību pievērsa vietējie masu mediji un skatītāji.

Man visu laiku ir gribējies būt uz skatuves. Skolas gados piedalījos koncertos, svētku uzvedumos, dziedāju arī korī. Kad man bija 10 gadu, mūzikas skolotāja mammai ieteica, ka vajadzētu nopietni nodarboties ar mūziku. Jā, esot daudz artistisku un talantīgu bērnu, kuri dzied, bet man tas padodieties sevišķi labi. Mamma centās iebilst: „Ko jūs, parasta meitene, kura dzied, dejo, tādu jau daudz." Tā tas palika, bet sagadījās, ka itin drīz uz Latviju bija atbraukuši Krievijas TV raidījuma Rīta zvaigzne veidotāji. Viņi man ieteica pamēģināt, tiku finālā. Man toreiz bija 11 gadi. Pēc tam sekoja Dzintarzvaigzne, kur piedalījos kā viesis - dziedāju duetā. Tolaik šeit uz vietas nebija iespēju tikt kaut kur tālāk. Mamma teica: „Viss, pietiek ar dziedāšanu, mācies skolā un spēlē tenisu." Toties man pašai visu laiku ir gribējies kaut ko darīt - kā nu pratu, sacerēju vienkāršas dziesmiņas.

- Esi mērķtiecīga. Vai uz to virzīja vecāki, vai pašai gribējās iesākto paveikt perfekti?

- Visi domā, ka tas ir vajadzīgs maniem vecākiem, īpaši mammai. Gluži pretēji - viņa vēlētos, lai es izdomātu kādu mierīgāku nodarbošanos. Tā tas ir bijis kopš pašas bērnības - mērķtiecīgi esmu virzījusies soli pa solim uz iecerēto. Tajā mirklī, kad izeju uz skatuves, apzinos, ka man viss ir jāizdara par 100 procentiem - perfekti. Ja cilvēks sev neizvirzīs noteiktu mērķi, nekā nebūs. Var sākt mācīties dziedāt 11 vai 15 gadu vecumā. Dotumi, talants ir svarīgs, taču domāju, ka pats svarīgākais ir nopietns darbs, apmēram 50:50. Pazīstu daudzus talantīgus cilvēkus, bet viņi negrib sevi piepūlēt, nevēlas vairāk un nopietnāk strādāt. „Ai, es to varu izdarīt, iziešu, nodziedāšu." Viss. Tā neizdosies, pat ja kādam ir milzīgs talants. Katram cilvēkam ir dažādi dotumi: vienam varbūt mazāk, bet viņš strādā, un talants attīstās. Sevi piespiežot strādāt, var sasniegt lielākus panākumus. Skolā mācībās man parasti bija desmitnieki, devītnieki, arī astotnieki. Ja gadījās nopelnīt septiņnieku, pati sev pārmetu: „Nu, kā tā, Natālij? Tā taču nevar!" Ja es kaut ko daru, tad gribu to paveikt vislabāk, vai vispār nedaru, tāda esmu.

- Izejot uz skatuves ir svarīgi, lai tevi pamanītu un ievērotu. Kas palīdzēja veidot skatuvisko tēlu - tādu, kādu jūs iepazina Eirovīzijas nacionālās atlases finālā?

- Mana mamma Jeļena ir stiliste, vizāžiste, viņai pašai sava salonfrizētava. Mamma man ļoti palīdz. Mēs vienmēr visu kopā izdomājam, mums ir līdzīgas gaumes. Nekad nav tā, ka man patiktu, bet mammai - ne. Tas viss tā kopīgi veidojās. Pašlaik mammai ir 42 gadi, bet viņa izskatās jaunāka par saviem gadiem. Fotogrāfijās, kur esam redzamas abas kopā, daudzi mūs uztver par māsām - jaunākā un vecākā. Man tas ir ļoti patīkami.

- Mājas, skola, draugi un vecāki Latvijā, bet izlēmi braukt uz Ameriku. Kāpēc?

- Ārsti man ieteica pārtraukt nodarboties ar tenisu profesionālā līmenī, pasaudzēt veselību. Izdomāju, ka tenisam veltīšu mazāk spēka, bet vienlaikus vēlējos studēt. Amerikā ir atšķirīga sistēma salīdzinājumā ar mūsu augstskolām. Ja spēlē tenisu pirmajā divizionā, studentam maksā pilnu stipendiju, viņam par brīvu dzīvošana un uzturs. Pirms tam gan jānoliek desmitiem eksāmenu, atbilstoši jānoformē dokumenti, jānokārto vīza (toreiz vēl starp Latviju un ASV bija vīzu režīms - aut.), veselības apdrošināšana, jāiegādājas lidmašīnas biļete.

Pirmoreiz aizbraucot uz Ņujorku, man bija tikai 18. Toreiz neizjutu ne mazāko baiļu, kaut nekad iepriekš Amerikā nebiju bijusi, nevienu tur nepazinu. Lidostā mani sagaidīja vienīgi trenere, ļoti jauka un saprotoša. Trenere zināja, cik spējīga esmu, jo iepriekš aizsūtīju disku ar sacensību ierakstiem. Mums izveidojās labs kontakts, viņa bija tikai nedaudz - par sešiem gadiem vecāka. Katru nedēļu mēs piedalījāmies sacensībās, braucām uz citām augstskolām. Amerikā savā universitātē biju pirmā rakete, otrajā gadā saņēmu balvu.

Ņujorka nav milzīga, bet man tā ir mīļākā pilsēta pasaulē - protams, aiz Rīgas. Tur ir tāda aura, tik fantastiski cilvēki, kuri jūtas laimīgi. Mentalitāte gan cita, viņiem arī atšķirīgs viedoklis, bet man pašai ir savs, es jau uzreiz nevaru pārmainīties, ir jāpierod. Ņujorkā ieguvu pirmo vietu konkursā The Talant Show, tur arī pabeidzu divus aktiermeistarības kursus universitātē. Man bija iespēja piedalīties Ņujorkas Modes nedēļā, pat filmēties reklāmās un vienā kinofilmā kopā ar slaveniem Austrālijas aktieriem - Hjū Džekmenu un Evanu Makgregoru. Ļoti gribētu atgriezties Ņujorkā, labprāt noīrētu apartamentus Manhetenā. Septembrī domāju atsākt studijas, tikai neesmu izlēmusi, kur - Londonā, Maskavā, vai kādā citā Eiropas augstskolā. Dokumentus esmu iesniegusi vairākās mācību iestādēs.