"Prāta Vētra" : "Eirovīzija mūsu dzīvi izmainīja kardināli"

Grupa Prāta vētra ieguva 3. vietu, un kopš liktenīgā 2000. gada 13. maija vakara viņu dzīve gājusi tikai uz augšu.

"Nevar noliegt, ka Eirovīzija izmainīja mūsu dzīves, jo kopš 2000. gada sākām nodarboties tikai ar mūziku. Pirms tam mēģinājām sisties šur un tur, braucām uz klubiem, taču tam īsti nebija rezultāta. Pēc Eirovīzijas viss notika – bija tūre Skandināvijā, piedalījāmies dažādu valstu televīzijas raidījumos," atceras Renārs Kaupers. Ar smaidu par piedzīvoto stāsta arī Māris Mihelsons: "Tā bija ļoti silta un jautra nedēļa Stokholmā. Vienīgais, kuram bija jāpiedomā pie uzstāšanās, bija Renārs, jo pavadījumā skanēja fonogramma, tāpēc pārējie varēja apmeklēt balles. Pēc uzstāšanās nākamajā rītā ar Renāru staigājām pa Stokholmu, uz acīm mums bija saulesbrilles, taču cilvēki pazina, nāca klāt un teica labus vārdus. Televīzijai ir spēks!"

Eirovīzija šogad notiek Krievijā, un arī Prāta vētrai (PV) gads paies Krievijas zīmē. Tikko kaimiņzemē izdots albums Šag (Solis), kas ir albuma Tur kaut kam ir jābūt krieviskā versija. "Bija prezentācija, nospēlējām divus koncertus, viens notika Pēterburgā, savukārt otrs Lužņikos, sporta namā, kur nesen Alla Pugačova svinēja dzimšanas dienu. Aizvedām tur Mežaparka mazo variantu – bumbu un gaismas, nospēlējām divarpus stundas un bijām laimīgi. Krievijas prese par albumu raksta labas atsauksmes – atzīst to par drosmīgu un daudzveidīgu," par Krievzemē piedzīvoto saka

R. Kaupers. Jūnijā PV uzstāsies lielajā kaimiņzemē, savukārt 17. jūlijā būs redzama Latvijā, Positivus festivālā Salacgrīvā. "Bijām plānojuši Krievijā spēlēt aptuveni trīsdesmit koncertus no vietas, taču arī viņi nav izņēmums – ne visi klubi šobrīd var samaksāt mūziķiem honorāru, ir bailes, ja nu rublis pēkšņi noslīd uz leju. Tāpēc koncerttūri izstiepām visa gada garumā," stāsta Jānis Jubalts. Eiropas virzienā mūziķi šogad neraugās – vēl nav pielikts punkts albuma angliskajai versijai. To puiši pabeigs pēc šīs vasaras otra lielā PV notikuma –

atklātā minifutbola čempionāta Mītava Open 2009, kam grupa uzņēmusies patrona lomu. Sešos posmos, kas notiks Rīgā, Kurzemē, Zemgalē, Latgalē, Vidzemē un Ziemeļaustrumlatvijā, tiks noskaidroti labākie kājbumbas speciālisti, kuri cīnīsies par 3000 latu vērto balvu fondu. No

20. maija adresē mitavaopen.lv būs iespējams gan reģistrēties, gan iegūt sīkāku informāciju par gaidāmo turnīru. PV atlases kārtās sola piedalīties kā skatītāji (ja vien tajā dienā nebūs koncerts), bet finālā gatavi iziet laukumā un priecēt ar paraugdemonstrējumiem. "Piedalīties turnīrā mēs nevaram, pretējā gadījumā visus uzvarēsim un balvu fonds paliks mums pašiem," jokojas

M. Mihelsons. Mūzika prātniekiem ir pirmajā vietā, taču šīs vasaras brīvajos brīžos viņi nolēmuši sevi palutināt. Piemēram, J. Jubalts apņēmies nokārtot tiesības, lai varētu stūrēt jahtu: "Nesen biju Grieķijā un sapratu, ka tā ir kolosāla lieta! Kad nāks pensijas gadi, varēšu pasaukt Renāru, Kasparu un Māri un teikt – veči, aizlaižam uz Sardīniju paburāt! Otra lieta, ko mācos – caur youtube apgūstu ģitārspēli." Savukārt Kaspars Roga līdz ausīm iegrimis filmas Lielībnieku akadēmija jeb Mītavnieku neticamie piedzīvojumi radošajā procesā: "Es dzīvoju Engurē un plānoju filmas sižetu, lai varētu to nodot profesionālu scenāristu rokās. Ja līdz gada beigām scenārijs būs gatavs, tad viss ies pēc plāna. Ja vien nebūs koncerti, būšu klāt arī visos minifutbola posmos – vai nu kā skatītājs, vai tehniskais darbinieks." M. Mihelsons tuvākās nedēļas nolēmis atpūsties un pakaifot. Drīzumā viņš dosies uz Monako, lai pirmo reizi mūžā klātienē vērotu 1. formulas sacensības.

Vērtējot deviņos gados piedzīvoto, Renārs stāsta, ka PV sākotnējais ideālisms nav pazudis, mainījušies tikai akcenti: "Sākumā tu vienkārši mauc, ir forši, un īpaši nedomā, kas notiek apkārt. Ar laiku parādās problēmas, jo kļūstam pieauguši, ir ģimene, bērni, atbildība. Var jau sākumā uzstādīt mērķi – spēlēt pilnā Vemblija stadionā – un uz to nemitīgi iet. Ambīcijas mums droši vien kļuvušas pat lielākas, nekā bija sākumā. Taču gadu gaitā esam sapratuši, ka, protams, būtu jauki, ja beigās tas Vemblija stadions būtu, taču viss sāls patiesībā ir ceļā, kuru ejam. Dažkārt, kad neesam ar Vētru ilgāk tikušies, rodas sajūta, ka varbūt esam nedaudz atsvešinājušies, taču brīdī, kad uzkāpjam uz skatuves, tā ir liela laime!"