Artūrs Irbe hokeja vietā izvēlas dēlu

Vai var teikt, ka jūsu prioritāte šobrīd ir dēls Atis?

Principā tā tas ir izvērties. Brīžiem gan rodas jautājums, cik ir pietiekami un cik ir par daudz, jo solis no rūpēm līdz lutināšanai nemaz nav tik plats. Arī es šajā ziņā grēkoju, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai bērna prāts būtu nodarbināts vēl kaut kur – treniņos vai kādos interešu centros.

Ar lutināšanu dažkārt tiek kompensēti kādi zaudējumi.

Ja tā notiek, tas nav apzināti. Protams, kad spēlēju NHL, mājās biju maz. Pārsvarā tikai vasarās, lai cik tas skarbi neizklausītos, bet arī tad domāju par nākamo sezonu. Turklāt, kad sezonas laikā biju mājās, arī tad visa mūsu dzīve lielā mērā bija pakārtota manam režīmam. Bieži nācās teikt vārdus – šodien mēs tur neiesim, jo rīt man ir spēle. To varat darīt, bet bez manis.
Taču šobrīd mana prioritāte ir dēls. Sākumā it kā mēģināju uzspēlēt “Rīgas U20” komandā. Taču uz lielāko daļu treniņu nevarēju paspēt, jo tie sakrita ar laiku, kad bija jāizņem Atis no skolas. Protams, komandas vadība teica – bērnam var aizbraukt pakaļ kāds cits. Taču viņš tikko bija sācis dzīvot pie manis, bija pieņēmis ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē, un es tagad diendienā nebūšu ar viņu kopā! Man bija jāizvērtē – kas man ir svarīgāks – dēls vai hokejs? Mēģināju apvienot abus, bet pēc tam izrādījās, ka tas nav iespējams. Savukārt hokeju noliekot otrajā vietā, nevarēju sasniegt savus labākos rezultātus. Tādējādi galu galā savu enerģiju nolēmu veltīt tikai dēlam. Vedu viņu uz skolu, uz futbola treniņiem, lai viņš šeit iejustos, lai bez skolas viņam būtu vēl citas nodarbības.

Pierastāks ir modelis, ka bērni pēc šķiršanās paliek dzīvot pie mammas.

Atis pats nolēma, ka dzīvos pie manis. Bija paredzēts, ka augustā pēc vasaras brīvdienām viņš kopā ar māsu atgriezīsies Amerikā, bet dēls visu laiku tikai par to vien runāja, ka vēlētos palikt Latvijā. Es teicu: “Ati, to var izdarīt, bet tev pašam jārunā ar mammu, jābūt stipram un jāizstāsta, ko jūti.” Viņš, protams: “Nē, pasaki tu mammai.” Bet man gribējās, lai viņš to izdara. Tā saruna tika atlikta. Kad līdz izlidošanai uz Ameriku bija palikušas dažas dienas, Atis tomēr piezvanīja Ilzei un to pateica. Protams, tas mammai bija ļoti smagi– varu viņu saprast, un tas bija grūts lēmums arī deviņgadīgam bērnam, jo sirds ir pie viena un pie otra, bet bija jāizdara izvēle. Tā Atis palika šeit. Iekārtoju viņu starptautiskajā skolā, kur apmācības notiek angļu valodā. Skolā iedams, iemācījās rakstīt un lasīt latviski.


Ko Atis saka par jūsu jaunajām attiecībām, vai nav greizsirdīgs?

Viņam ir grūti pieņemt, ka ar tēta uzmanību ir jādalās vēl ar kādu. Bet, kas attiecas uz Ilzi, viņa ir otrreiz apprecējusies – viņai ir fantastisks vīrs. Es to cilvēku ļoti labi pazīstu un par viņu varu pateikt tikai labas lietas. No egoistiskā viedokļa, esmu, protams, priecīgs, ka Ilzes prātu vairs nekas cits nenodarbina un viņas dzīve ir nokārtojusies. Ja pirms tam man būtu bažas, sūtot Ati pie mammas, tad tagad, kopš viņa ir precējusies, man nav nekādu uztraukumu. Es zinu, ka tur viss būs kārtībā – viņiem būs interesanti, būs ko darīt un tas cilvēks parūpēsies par Ati kā par savu bērnu. Manuprāt, tajās attiecībās Atim nevajadzētu būt greizsirdībam.
Tā kā šeit Atim esmu viens, tad esmu viņam divtik vajadzīgs. Un tēvs māti nekad nevar aizstāt. Tas nav iespējams. Tur ir īpaša saikne. Manuprāt, bērni tikai zemapziņā apjauš, ka viņi ir greizsirdīgi. Droši vien psihologi to labāk zina, bet mans izskaidrojums ir, ka bērns, vecākiem šķiroties, jebkurā gadījumā ir piedzīvojis zaudējumu un viņam varētu būt bailes, ka arī viņš var kādu no viņiem zaudēt.


Būt sportista sievai nemaz nav tik viegli. Treniņi, izbraukumi...

Tajā laikā, kad spēlēju NHL un biju arodbiedrībā, tika veikts pētījums, cik NHL spēlētāju ģimeņu izirst karjeras laikā, un cik – divus gadus pēc karjeras beigām. Skaitlis šokējošs – 80%.
Skaidrs, ka visām sportistu ģimenēm bija jādzīvo it kā divas dzīves – sezonas un nesezonas. Šīs nemitīgās tikšanās un šķiršanās, tikšanās un atkal šķiršanās – cilvēki vairs nemāk būt kopā. To var iemācīties, bet ne visiem tas izdodas.
Turklāt jums ir savas pielūdzējas – fanes, līdzīgi kā mūziķiem, aktieriem...
Jā, hokejā kaut kādā ziņā ir mačo tipa veči, un meitenēm patīk sliktie zēni. Tajā pašā laikā daudzi no mums tiek idealizēti, jo izveidojies priekšstats par mums, lasot intervijas, redzot mūs televīzijā...
Sākumā viss ir vienkārši un viegli, jo nenoliegsim, ka NHL spēlētājs ir elitāras profesijas pārstāvis, kas saņem labus ienākumus. Kopā ar viņu – tā ir nodrošināta dzīve. Pie mums NHL runāja, ka hokejistu sievas ir īpaša suga.

Diemžēl arī jūsu laulība pēc 15 gadu kopdzīves izira.

Mes apprecējāmies Latvijā. Laulība izira un Latvija arī izšķīrāmies. Mēs abi skaidri sapratām, ka šī lieta civilizēti jānoved līdz galam, lai neciestu bērni, lai nebūtu savstarpēja naida un vēlāk arī nevajadzīgas pasaules dalīšanas, kura grauztu mūs pašus un lieki sāpinātu bērnus.


Sapelnītā nauda dod lielāku iespēju daudz laika veltīt dēlam – nav jāstrādā vairākos darbos, lai nopelnītu ģimenei iztiku.

Nu, protams, bet cilvēka daba ir iekārtota tā, ka to var darīt kādu gadu, divus, bet iekšā jau enerģija kūsā. Gribas savas zināšanas kaut kur pielietot – būt noderīgam. Nav tā, ka viss ir sasniegts un dzīvē vairs neko nevajag. Labi, bērna dēļ to visu var darīt, bet cik ilgi? Viņš izaugs, aizies, bet pašam ir jādzīvo. Ir jāatrod ļoti līdzsvarots laika un savu nodarbību pielietojums.


Kas šobrīd vēl nodarbina jūsu prātu – ko bez dēla audzināšanas vēl darāt?

Sezonas sākumā, pagājušās vasaras vidū, sāku vadīt treniņus “Dinamo Rīga” vārtsargiem, diemžēl oktobrī viens celis neizturēja. Jau agrāk, spēlējot futbolu, biju sarāvis krustenisko saiti un vienreiz jau tā tika operēta. Šoreiz atkal bija trauma, acīmredzot tādēļ, ka par agru atsāku slidot. Tā no oktobra vidus vairs nestrādāju. Taču tagad esmu iesaistījies tādā avantūrā kā skolas valdē starptautiskajā skolā, kur mācās mans dēls – risinām dažādus aktuālus jautājumus. Tas aizņem visvairāk laika, nav algots un man ir diezgan svešs. Esmu iesaistījies arī projektā “Pēdas” – rīkojam talkas, sakopjam vidi.
Jau divus gadus man kopā ar kompanjonu pieder neliela viesnīciņa Austrijā, kur diendienā dzīvo un strādā kompanjons ar sievu, kurai ir pieredze viesnīcu menedžmentā. Sākums nebija viegls, bet tagad viss notiek. Apmeklētāju skaits aug.

Vai jūs būtu gatavs tagad atkal uz ilgāku laiku atstāt Latviju?

Kad spēlēju NHL, sapņoju par brīdi, kad atgriezīšos mājās. Nu jau Latvijā esmu pavadījis trīs gadus. Ja būtu kāda interesanta iespēja, nebaidītos braukt prom, jo man ir, kur atgriezties. Šobrīd man galvenais ir tikt vaļā no kruķiem un smelšos pacietību – kādi trīs mēneši būs nopietni jāpastrādā sporta zālē, jo gada laikā bez pietiekamas fiziskas slodzes muskuļi ir atrofējušies. Pēc tam skatīšos, ko darīt. Puikam jādabū laba skola, jo šogad viņš beidz skolu, kurā ir tikai 6. klašu apmācība.

Jūs minējāt, ka Ilze ir veiksmīgi apprecējusies. Vai jūs pats arī būtu gatavs apprecēties otrreiz?

Pēc būtības esmu ģimenes cilvēks un man principā ļoti patika ģimenes dzīve, tāpēc pavisam droši varu teikt, ka neizslēdzu tādu iespēju. Protams, ka tagad es septiņreiz nomērītu. Lai gan nekad jau nevar skaidri zināt. Cilvēki ir dažādi un katras attiecības citādākas.

Visu interviju ar Artūru Irbi lasi žurnāla UNA maija numurā, http://www.una.lv/