LTV laika ziņu ESTERE zaudējusi darbu televīzijā

„Es nesēdēšu, rokas klēpī salikusi, un neraudāšu spilvenā. Man ir motivācija darboties tālāk. Nejūtos kā lielākā nabadzīte šajā valstī. Pārmaiņas nav pozitīvas, jo arī televīzijā tāpat kā citur ir iestājusies krīze un esmu palikusi bez darba. Neesmu vienīgā, kas ir atbrīvota no saviem pienākumiem un atvadījās no televīzijas. Tas man bija liels pārsteigums, nekas neliecināja, ka tā notiks. No šā darba vēlos paņemt tikai pozitīvas atmiņas, bet lai attiecīgās institūcijas izvērtē, cik tas bija likumīgi," saka Estere Šēnberga - Mironoviča.

- Esmu izdomājusi, ka tagad savu enerģiju vairāk varēšu veltīt ģimenei, meklēšu jaunas iespējas, nevis dusmām, kāpēc tā ir noticis. Neesmu arī tāds cilvēks, kurš visu laiku var nosēdēt mājās, man vajag kaut ko darīt. Pirmais darbs man bija 13 gadu vecumā, par nopelnīto nopirku sev suni. Saka, ka Dievs ar vienu roku kaut ko cilvēkam dod, bet ar otru ņem nost. Varbūt tam tā bija jānotiek, lai gan darbs televīzijā man ir sirdslieta. Kaimiņi, arī cilvēki uz ielas man nāk klāt un jautā, kur esmu pazudusi.

Belzieni ir bijuši, bet īstenībā šobrīd ir tas lielākais. Neredzu notikušajam pamatojumu. Godīgi sakot, to īsti neesmu aptvērusi. Pašlaik ir ieslēgusies organisma aizsargreakcija. Es uz šāda viļņa vēl turos. Pārējie lielākie pārdzīvojumi bijuši saistīti ar personiskām lietām, ar ģimeni.

Tas nozīmē, ka laika ziņas vairs negribēsi skatīties?

- Meitiņa Rafaela bija pieradusi un priecājās, ka mammu rāda televīzijā. Domāju, ka viņa varēs doties līdzi uz darbu. Viņa neredzēs arī, kā tētis slido un spēlē hokeju, jo vīrs Aigars arī šogad plāno beigt hokejista karjeru.

Meitiņa vairāk vada tevi, vai tu tomēr viņu?

- Es maz ko spēju ietekmēt! Viņa diktē visus noteikumus. Varu apģērbt, pabarot un samīļot. Rafaela ir ļoti patstāvīga, lai gan, protams, viņai vajag arī mammu. Ļoti mērķtiecīga, zinātkāra, kustīga kā ūdenszāle. Es tāda nebiju. Mamma stāstīja, ka bērnībā esmu ar visiem draudzējusies, bet vienā brīdī ļoti ilgi man uznācis kautrības periods.

Kas tik ļoti labā nozīmē saslimdināja ar televīziju, ja nāc no mākslinieku ģimenes?

- Tētis ir arhitekts, bet mamma - mākslas zinātniece, restauratore. Vienā brīdī pēc vidusskolas man arī uznāca vēlēšanās ar mākslu saistīt savu ikdienu, jo kopš bērnības apmeklēju muzejus, operu, baletu un citas kultūras iestādes. Sāku mācīties Lietišķās mākslas koledžas rokdarbu nodaļā, jo patika ņemties ar tādām lietām. Vecmāmiņa man samācīja adīt un tamborēt. Bet tad vienā brīdī sapratu, ka tomēr nespēju iekļauties konkrētos rāmjos un tik liela māksliniece nespēju būt, lai naktīs varētu gleznot vai kaut ko izšūt. Slodze bija liela, jo paralēli strādāju arī televīzijā. Domāju, ka jebkurā darbavietā ļoti svarīgs ir kolektīvs. Televīzijā man bija divi burvīgi kolektīvi. Viņiem paldies par manu audzināšanu! Patīk radošs process, darbs ar cilvēkiem, tajā procesā vienkārši ievelk, ja pirmo gadu iztur. Patiesībā to nevar tik viegli definēt, ar ko saista televīzija.

Televīzijā nokļuvi nevis nejauši, bet ar konkrētu mērķi - „gribu tur strādāt"?

- Ar televīziju biju saistīta deviņus gadus. Man nekad nebija apzināts mērķis tur strādāt. Sāku, kad man bija 17 gadu, tūlīt maijā jau būs 26. Tolaik mācījos Lietišķās mākslas koledžā un brīvdienās veidoju kārtējos darbiņus. Televīzijā reklamēja, ka meklē vadītājus raidījumam Troksnis, kurus tolaik vadīja Samija Šerifa un Lauris Reiniks. Konkurss bija milzīgs - notika vairākās kārtās, 200 līdz 300 cilvēku uz vienu vietu. Paņēma mani un divus puišus. Arvien vairāk iedzīvojos televīzijā, bija vairāk pienākumu, bija jāierunā teksti, notika intervijas, dažādi izbraukumi. Ar lielām lietām man ir tā, ka es jūtu - „tas ir mans", iztiekot bez šaubām. Atceros, tēvs man teica, lai es baigi nesaceros. Pašai šķita, ka šāds darbs pienākas man. Tā nav iedomība, bet iekšējā pārliecība. 2006.gadā man piedāvāja lasīt laika ziņas, paralēli vadīju arī Eirodziesmas ievadraidījumu un dažādu pilsētu svētkus. No sākuma negribēju, bija arī bailes. Likās, ka neesmu tam gatava, biju pieradusi strādāt ar jauniešiem, bet finālā ļoti iepatikās. Mūs sagatavoja - divus gadus mācīja runas kultūru, aktiermeistarību, dažādus trikus, kā kontaktēties ar cilvēkiem. Mums bija jauka pasniedzēja Nora Edīte Jermaka, kurai esmu ļoti pateicīga. Patīk no cilvēkiem saņemt pozitīvas emocijas, un ja es vēl varu sniegt arī citiem informāciju. Tad ir super! Vīrs sākumā teica, ka ir jāmeklē kaut kas līdzvērtīgs, taču zinu, ka arī citi tagad šajā jomā meklē darbu.