Busuļa dziesmu autors Lācis: Eirovīzija tāds vingrošanas konkurss vien ir

Eirovīzija - vingrošanas konkurss

Šis gads komponistam iesācies īpaši labvēlīgi. Līdzās nominācijām Mūzikas ierakstu gada balvai un Lielajai Mūzikas gada balvai, Kārļa Lāča komponētās dziesmas Intara Busuļa izpildījumā guvušas uzvaru arī tādos konkursos kā SEB Muzikālā banka un Eirovīzijas nacionālās atlases finālā. Lai gan Kārlis ir pārliecināts, ka Eirovīzijas dziesmu konkurss sniedz zināmu devu popularitātes, tomēr nekautrējas atzīt, ka Eirovīzija lielā mērā tāds vingrošanas konkurss vien esot. Gan 2002. gadā Kārļa Lāča komponētā dziesma „Stop the war", ko Eirovīzijas nacionālajā atlasē izpildīja Linda Leen un Horens, gan pirms diviem gadiem publikas tik ļoti aprunātā dziesma „Gonki" Intara Busuļa un grupas Sweetwaterz izpildījumā, ierindojās otrajā vietā.

Divas gandrīz uzvaras, līdz īstai uzvarai šogad, kad skatītāji lēma, ka maijā starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Maskavā Latviju pārstāvēs tieši Intars Busulis ar Kārļa Lāča komponēto dziesmu „Sastrēgums". „Ja sākumā šķita, ka būs pašsaprotami uzvarēt, tad, aizbraucot uz Ventspili, šī pārliecība pazuda un līdz pašam pēdējam brīdim nebija skaidrs, kāds būs gala rezultāts. Jāatzīst, ka man ne pārāk patīk šis konkurss, bet zināmu devu publicitātes un iespējas startēt starptautiskā līmenī tas nodrošina. Bet nu kopumā tas tāds vingrošanas konkurss vien ir, kur jādzied un jāvingro - jādejo. Bet tāds nu ir tas šovbizness. Tikai tā biznesa te Latvijā pamaz. Vairāk tas šovs. Pašlaik top arī priekšnesums Maskavas skatuvei - ir piesaistīts režisors, bet uz mani tas jau vairs tik ļoti neattiecas. Dziesma ir uzrakstīta. Protams, atbildība ir, bet Eirovīzija noteikti nav tāds konkurss, kur kaut ko ir iespējams prognozēt. Iespējams, dziesma ir mazliet par sarežģītu Eirovīzijas formātam. Pirms diviem gadiem tās gonkas, manuprāt, bija labākas. Tagad visi ir sašutuši, ka „Sastrēgums" Maskavā skanēs krievu valodā. Ja tā būtu angļu valoda, tad, manuprāt, lielā mērā nevienam nebūtu iebildumi. Bet es varu arī saprast, ka ir cilvēki, kas nevar pārkāpt pāri pagātnes notikumiem un slikto saskata krievu valodā. Es uz šo cilvēku sašutumu raugos pozitīvi - cilvēkiem ir par ko pērties. Viņiem nav jādomā par savām ikdienas problēmām, bet viņi visu savu enerģiju var izlikt, domājot par to, kādā valodā dziedās Busulis. Protams, ir jau riebīgi lasīt interneta komentārus, bet no otras puses - jebkura publicitāte tomēr ir publicitāte. Tā publiskā ķengāšana jau savā ziņā ir arī skaudība - lai cik labs tu arī nebūtu, vienmēr būs kāds, kas pamanīsies pateikt ko sliktu. Intaram vajag jaunus apvāršņus un jaunu skābekli un domāju, viņš ir gatavs Maskavai," saka Kārlis.

Mūzikā svarīgākais, lai man ir interesanti!

„Popularitātei noteikti ir savi plusi un mīnusi. Es zinu, kas es esmu mūzikā, tādēļ man nevajag masu, lai tā man to apliecinātu. Protams, reizēm ir patīkami, ka tevi atpazīst un tas noteikti spēj dot zināmu devu gandarījuma. Bet mūzikā mani vairāk interesē skaņdarba tapšana, pats process. Tas man šķiet svarīgāk kā tā vingrošana pēc tam uz skatuves vai atzinība no apkārtējiem. Mans virziens mūzikā ir - lai man ir interesanti. Es meklēju visu laiku. Ja man būtu jāstrādā tikai vienā virzienā, tas ļoti ātri iztukšotu un pēc kāda laika man vairs nebūtu ko teikt. Kad es nomainu žanrus, stilus vai jebko citu, tad man atkal ir jauna telpa, kurā izpausties," atzīst Kārlis. Un viņš patiešām maina un mainās. 1995. gadā Kārlis kopā ar Gintu Pabērzu nodibināja pirmo funk jazz grupu Latvijā „Time After Time", kas piedzīvoja savus ziedu laikus un izdeva arī vairākus ierakstu albumus. Kārlis Lācis nav svešs arī teātra aprindās - sadarbojies gan ar Latvijas Nacionālo teātri, gan Dailes teātri, veidojot izrāžu muzikālos noformējumus. Jau vairākus gadus pēc kārtas decembris ir tas laiks, kad publiku priecē koncertuzvedums „Cabaret", kur Kārlis ir gan komponists, gan aranžētājs. Tāpat nozīmīgu lomu Kārļa dzīvē ieņem arī akadēmiskā mūzika. Sarakstīti jau vairāki skaņdarbi simfoniskajam orķestrim, kas guvuši lielu publikas atzinību. Un vēl. Un vēl varētu turpināt, ko un kā dara Kārlis mūzikā. Bet Kārlis ir drošs: ikvienā lietā, ko cilvēks dara, jācenšas atrast pašam sevi. Šim meklēšanas procesam gan beigas nepienākot nekad.

Ne visi var būt tādi kā Busulis!

Kārlis ir ieguvis maģistra grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā pianista specialitātē. Tikai 25 gadu vecumā talantīgais mūziķis saprata, ka vēlas būt ne tikai pianists, bet arī komponists. „Protams, pirms tam nedaudz biju komponējis. Vēl tajos laikos, kad pastāvēja Time After Time. Kā popmūzika mana mūzika tiešām ir sarežģīta. Es gan cenšos būt vienkāršāks, reizēm tas sanāk, bet reizēm ne. Tā kā es pats neesmu dziedātājs, tad bieži vien savā galvā izdomāju kādu gabalu, ko patiesībā nemaz nav tik viegli nodziedāt. Albums „Kino" dziedāšanai ir ļoti grūts, praktiski varētu teikt - nenodziedams. Bet Intars ir ģēnijs. Viņš var nodziedāt visu. Kā komponistam man ar viņu ir visvieglāk strādāt no visiem - Intars ļoti uzticas cilvēkiem, ar ko kopā strādā.