Aivars Hermanis: «Nevajag radīt tēlu, vajag radīt produktu»

"Lai arī šis laiks arvien pieprasa ko jaunu, aktuālajā līmenī tomēr ir arī kaut kas no vēstures. Patīkami apzināties, ka kaut kas no mums arī tiek pieprasīts joprojām," saka Aivars Hermanis. Tieši viņa izvēle uz Remix aicināt konkrētus mūziķus izrādījās kā laimīga loze, "jo savākt kopā – ir menedžments, bet tas automātiski negarantē panākumus un to, vai šai cilvēku kopai būs saikne ar to tur, augšā... Smalkās lietas nav izmērāmas".

Neplānotās svinības

Koncerts, kas notiks Dzintaru koncertzālē, netika iepriekš plānots – tā apgalvo Aivars Hermanis. Tā vienkārši esot sanācis... Tieši tāpat kā grupas pastāvēšanas

18. jubileja, jo tolaik kopā sakritušas divas lietas – tika izdots Remix DVD un klubam Četri balti krekli gribējies uz savu jubileju uzaicināt koncertēt tādu latviešu grupu, kas tur vēl nebija spēlējusi. Tikai pēc tam izrēķinājuši, ka varētu svinēt grupas 18. dzimšanas dienu. Pilngadību. "Ideja par šo koncertu arī nav mūsu, bet Ojāra Grasmaņa. Mēs teicām, ka jubileja nesanāk... Un tomēr – 21 gads. Pēc loģikas nākamais skaitlis ir 33, Jēzus vecums. Bet tas būs ļoti tālā nākotnē, un kas var prognozēt, vai mēs maz varēsim paspēlēt?" ironiski vaicā Aivars Hermanis.

Arī šoreiz Remix spēlēs savu tā saukto zelta repertuāru, "jo nekādus dižos koncerta konceptus izdomāt nevaram – neesam aktīva grupa. Protams, mums ir repertuārs, no kā izvēlēties, bet koncertā jāliek tās dziesmas, ko cilvēki grib dzirdēt, proti, tās, kas joprojām ir apritē, skan radio rotācijās...".

Virsotne un finišs

"Deviņdesmito gadu sākumā līdzīgus līgumus ar amerikāņiem noslēdza Gorkija parks, Laima Vaikule, Grebenščikovs un Remix. Bet, tā teikt, sekmīgi viss beidzās tikai Gorkija parkam," tā Aivars Hermanis rezumē to laiku, ko Remix pavadīja Amerikā (1990.–1991.). "Dzīvojot Padomju Savienībā, katra muzikanta sapnis bija nokļūt aiz dzelzs priekškara. Mēs mērķtiecīgi uz to gājām – meklējām iespējas, un rezultātā noslēdzām līgumu par miljonu dolāru. Dzīvojām Amerikā vairāk nekā gadu un ierakstījām plati (gan kā projekts Rīga), ko tā arī neviens, respektīvi, ļoti maz cilvēku ir dzirdējuši... Jā, ierakstīts nevainojami, bet, no otras puses, – tajā arī nav nekā vairāk... Jo amerikāņu menedžeri mainīja grupas dalībniekus, un rezultātā tā bija profesionāļu kompānija, tā vairs nebija grupa," atceras Aivars Hermanis.

Protams, ka jautājums par tēmu "kas būtu, ja būtu" ir spekulatīvs, un tomēr – kāpēc šis Amerikas projekts, uz ko Remix tik mērķtiecīgi gāja, izrādījās arī pēdējais grupai? "Remix izvēlējās producents Jangs Berijs, bet tad kompānija nomainīja producentu. Manuprāt, tā arī bija lielākā kļūda... Nezinām, kā būtu, ja būtu, bet pieļauju, ka ar pirmo producentu rezultāts būtu tālākejošs..." jau gana senas vēstures notikumus vērtē Hermanis. "Pragmatiski skatoties – Remix ieguva vairāk, nekā varējām cerēt. No vienas puses – mums bija jau par daudz gadu un tā bija tīri fiziska problēma, bet otras – mēs bijām jau noformējušās personības, turklāt – pašas sevi uztaisījušas. Mēs sapratām, ka tas, ko viņi mums māca, ir O.K., jo viņi zina, kā, tomēr mūsos bija iekšēja pretestība, jo mums katram bija sava vīzija par lietu kārtību. Ja mums būtu gadu 20, varētu mīcīt mūsu uzskatus un domāšanu... Pēc albuma ierakstīšanas divi no mums psiholoģiski bija salūzuši... Mūs skaisti iepakojot, pazaudēja galveno," saka Aivars Hermanis.

Pēc atgriešanās nolēmuši katrs iet savu ceļu, jo, pragmatiski skatoties uz lietām, Remix bija "sasnieguši tos mērķus, kādus sev izvirzījām. Attīstībai nepieciešams mērķis jeb zvaigznīte priekšā, bet mums tāda nebija. Pēc Amerikas, lai vai ko būtu darījuši, būtu solis atpakaļ. Finansiāli mēs kā grupa bijām plusos, sadalījām un gājām katrs savu ceļu..."

Par grupu liecinot arī tas, ka remiksieši joprojām ir labi draugi un īpašas satikšanās noorganizē tad, kad uz Latviju atbrauc Jevgēņijs Ščapovs. "Dzenam velnu, nekādas gudrās runas nerunājam..."

Mērķzvaigzne

"Nē, es negribētu vairs regulāri spēlēt Remix, piemēram, mēnesī reizi. Jo tas nav nekas jauns. Man ir interesanti dzīvē iet uz priekšu, kaut ko jaunu izdarīt. Tolaik, kad Raimonds Pauls man piedāvāja nokomplektēt Remix, tas bija baigais izaicinājums un skola. Savukārt Remix fināla laikā Amerikā es iemācījos tik daudz, ko man citādā veidā nebūtu iespēja apgūt. Amerikā remiksiešiem, pielika profesionāļus – skolotājus, bet man bija divi – kā mūziķim un kā grupas menedžerim. Par ekonomiku un menedžmentu man īsā laikā ieborēja tik daudz informācijas, kādu es savā dzīvē nekad nevarētu nopirkt! Šīs zināšanas es izmantoju savā turpmākajā biznesā," profesionāli projekta kopējo bilanci savelk Hermanis.

Amerikas periodā viņam nācies arī saprast un atzīt, ka zināms posms dzīvē ir beidzies un jāpieņem lēmums par turpmāko... "Man Remix kā mūziķim beidzās, starp citu, jau agrāk nekā citiem, jo Amerikā man lika izvēlēties – vai nu būsi ģitārists un tikai, vai arī būsi menedžeris – un tikai. Izvēlējos pēdējo. Man pietika prāta paskatīties uz sevi kritiski..."

Kas tad ir tas, ko Hermanis šobrīd sev klasificē kā "mērķi jeb zvaigznīti priekšā"? Kultūrekonomika. Jo pēdējos gados daudzas lietas šajā valstī esot attīstījušās, balstoties uz tirgu un demokrātiju, bet kultūrā cilvēku prātos dominējot sociālisma princips. "Tas savukārt rada problēmu – daudzi kultūrprodukti neiegūst augstu kvalitāti, nevar tos pārdot... Vienkārši sakot – valda uzskats, ka kultūra un māksla ir kaut kas TĀDS un ka valstij tā ir jāfinansē. Aplams priekšstats, jo tēla radīšana un uzturēšana ir autoritāra režīma, nevis demokrātiskas valsts instruments. Nevajag radīt tēlu, vajag radīt produktu. Kultūrai ir jābūt vajadzīgai. Protams, jābūt valsts zīmoliem, teiksim, Nacionālajai operai, teātrim vai simfoniskajam orķestrim..., tomēr tie ir tēla sastāvdaļa, un tēls – tā ir propaganda. Mēs tēlojam, ka esam labāki, un tas piederas pie procesa... Bet mākslas produktiem ir jābūt pieprasītiem – tas ir vienīgais objektīvais kritērijs, tikai tādā gadījumā nauda, kas ieguldīta, ir radījusi virsvērtību."

***

Grupa Remix