Andrejs Ēķis plāno rādīt " Rīgas sargus" Amerikā un kaļ jaunus kino plānus

Skatītāji dzīves saldināšanai krīzes laikos vēl nav sagaidījuši Jāņa Streiča Rūdolfa mantojumu, bet Ēķis jau sola nākamos lielprojektus. Neskatoties ne uz ko, viņš joprojām ir patoloģisks un nelabojams optimists, par 200 procentiem aizrāvies ar savu lietu. Par to arī ir filma.

Latvija – čempione toreiz un tagad

Ko darījāt Amerikā?

– Ar Graubu (režisoru Aigaru Graubu) braucām pētīt tirgu. Esam atraduši skaņu studiju, kur Rīgas sargus iedublēs amerikāņu angļu valodā. Ļoti daudz cilvēku, sekojot skandināvu paraugam, domā, ka visa pasaule klausīsies latviešu filmu ar angļu subtitriem. Šī prakse pārsvarā ir tikai Skandināvijā, bet, ja ir vēlēšanās DVD diskus izplatīt lielākos tirgos, filmai jābūt angļu valodā. Tas ir tāpat kā ar dziesmām. Šajā ziņā nav nekādas atšķirības. Līdzīgi kā padomju laikos, kad filmas uzreiz taisīja divās valodās. Pasaulē vispār kūtri pieņem filmas no mazpazīstamām valstīm. Franču filmas pašas par sevi ir brends. Jebkura franču filma vienmēr tiks uzskatīta par labāku nekā kāda bulgāru filma. Amerikāņu filmas, protams, ir pirmajā vietā. Šādā situācijā nav prātīgi apgrūtināt skatītāju vēl ar to, ka filma ir oriģinālvalodā. Reizēm tas, protams, ir labi un skaitās inteliģenti, taču cilvēks patiesībā grib mazāku piepūli, uztverot tekstu.

Kā šobrīd iet ar Rūdolfa mantojumu?

– Labi. Šogad gribam pabeigt, lai 2010. gada janvārī varētu sākt rādīt. Es pat gribētu šā gada decembrī. Tā būtu vēl viena uzvara laikā, kad kino budžetam tiek nogriezti 40 procenti. Filmas var iedalīt vairākos veidos, kas nekādā ziņā nav sliktāki cits par citu. Ir filmas, kas, kā, piemēram, Rūdolfa mantojums, domātas ļoti plašai auditorijai. Un ir festivālu filmas, kuras vispār nav paredzētas vietējam tirgum, bet tiek finansētas, lai latviešu kinomākslu popularizētu pasaulē. Festivāli, izkopjot savu programmu, meklē kaut ko īpašu, īpatnu un agrāk neredzētu – jaunu skatījumu uz dzīvi.

Tas jūs galīgi neinteresē?

– Mani nē. Esmu orientēts uz skatītāju. Man ir svarīgs pārdoto biļešu skaits, tas, cik daudz cilvēku noskatīsies filmu. Tās ir divas dažādas lietas. Ir vajadzīga ārprātīga ģenialitāte, lai izpatiktu abām šīm vēlmēm. Bet festivāli parasti nemaz neņem filmas, kas ir orientētas uz plašu auditoriju.

– Cilvēkiem bieži vien, ejot uz kino, ir vienalga, ko skatīties. Svarīgāks ir laiks, ko viņi šādā veidā pavada atpūšoties.

– Problēma ir tāda, ka, piemēram, Normunds Naumanis un Dita Rietuma, avīzē liekot zvaigznītes filmām, nepasaka, ko viņi pārstāv. Uz filmām, kurām ieliktas piecas zvaigznītes, nav jāiet cilvēkam, kurš grib izklaidēties. Tās ir filmas, ar kurām kritiķi apmierina savas estētiskās jūtas. Ja cilvēks grib vienkārši izklaidēties, viņam jāiet uz filmām, kuras tiek novērtētas ar vienu un divām acīm vai zvaigznītēm. Salīdzinājumam – mūzikā klasiskā mūzika, popmūzika, kantrimūzika tiek vērtētas atsevišķi. Bet šajā gadījumā neviens nepasaka, vai konkrētais vērtējums ir kā par populāro vai art house kino. Reāli tas ir art house vērtējums. Mēs ar Graubu pārstāvam tā saucamo populāro kino. Protams, ļoti gribētos, lai mūsu filmas ņemtu festivāli, bet ir jāsaprot, ka var būt vai nu festivāli, vai auditorija. Tajā es nesaskatu neko sliktu. Tādi ir spēles noteikumi. Vienīgais, ko es pārmetu, – ka tos neviens nedefinē.

Viens no jūsu nākotnes projektiem ir iecere taisīt filmu par Minhauzenu.

(Specefektiem bagātajai filmai Savaldīt Minhauzenu A. Ēķis producentu studijas Platforma vārdā lūdza Rīgas domi piešķirt pusmiljonu latu lielu finansējumu, bet vēlāk, ņemot vērā ekonomisko situāciju, to atsauca – Z. M.). Šis stāsts labi sasaucas ar mūsdienām, mums pašiem kā Minhauzena mantiniekiem, to laiku beigām, kad dzīvojām kā pa mākoņiem...

– Jūs pareizi uztvērāt. Katrai filmai ir kāds virsējais notikums, kam apakšā ir garā doma, tas, ko tu ar šo filmu gribi pateikt. Bet nav arī nekas slikts, ja cilvēks grib vienkārši aiziet uz kinoteātri un noskatīties kādu filmu. Kas tad ir kino? Tu par 3,50 latiem vari nopirkt glāzi kokteiļa vai biļeti uz filmu un divas stundas padzīvot svešu dzīvi. Jautājums ir par to kādu kokteili tu izvēlies – drūmo vai jautro? Kad vairs negribas domāt par kredītiem, kas ir jāatmaksā, var aiziet uz kino un noskatīties kādu komēdiju. Sievietēm un reizēm arī vīriešiem uznāk, ka gribas paraudāt. Tāpēc ir jātaisa filmas, kurās ir gan vieglums, gan arī šī tā saucamā garā doma. Protams, šajā ekonomiskajā situācijā šis projekts ir pārāk dārgs. Filmā gribam parādīt Rīgu, kāda tā bija Minhauzena laikā, ar vecajiem vaļņiem, kas vēlākos gados tika nojaukti. Tie joprojām ir saglabājušies, piemēram, ģerbonī, kas atrodas virs Latvijas Nacionālā teātra skatuves, un Melnā balzama etiķetē. Mēs to visu gribam uzbūvēt. Vai tas nebūtu interesanti? Bijām domājuši to piedāvāt Rīgas pilsētai, jo Minhauzens šeit ir dzīvojis 20 gadus. Īsts Minhauzens! Kad krievi taisīja savu versiju par Minhauzenu, viņš dzīvoja kaut kur Vācijā. Bet mūsu piedāvājums Rīgas pilsētai būtu bijis privatizēt Minhauzenu, padarīt viņu par rīdzinieku. Galu galā šeit viņš ir iepazinies un apprecējis savu iedvesmas avotu Jakobīni fon Duntenu no Duntes. Šeit viņš ir saticies ar Krievijas ķeizarieni Katrīnu II. Viņš ir bijis klāt, kad aptiekārs Abrahams Kunce izgudroja melno balzamu un, kā vēsta leģenda, izārstēja carieni. Līdz ar to mēs šo stāstu varam izstāstīt nevis par viņa pasakām, bet par viņu pašu. Pienāks laiks, un mēs šo projektu realizēsim.

Neatkarīgi no tā, kad projekts tiks realizēts, atkal jārēķinās ar pārmetumiem un noēšanu par to, ka kāds ir kaut ko ir dabūjis...

– Protams, un redzot, kā apgriež naudu bērnu pabalstiem un skolotājiem, mēs ar savu lielo projektu nevaram iet un prasīt sev. Tāpēc paši to atsaucām. Bet tas nav jautājums par noēšanu. Jebkurai nācijai ir jādzīvo no savas vēstures. Ja būtu kaut mazākās cerības dabūt līdzekļus, mēs nebaidītos prasīt. Bet šā projekta vietā būs cits, vēl nebijis projekts. Filma par to, kā 1935. gadā latvieši kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā. Šis stāsts padomju varai nebija vajadzīgs. Tas ir patiess stāsts par to, kā treneris Voldemārs Baumanis savāca kopā puišus un par spīti tam, ka neviens neticēja un nedomāja, ka vispār ir vērts cīnīties, aizbrauca uz Eiropas čempionātu Ženēvā un uzvarēja. Viņi kļuva par pirmajiem, un to no vēstures vairs nevar izkārpīt ārā. Mēs gribam to izstāstīt tāpēc, ka tas laiks ļoti sasaucas ar šodienu. Runa ir par vienotību, kuras mums pašlaik trūkst, bet kāda ir komandā; par spēku, kāds ir, kad piecus pirkstus savelk dūrē. Voldemārs Baumanis spēja šīs atsevišķās individualitātes savākt un apvienot komandā tā, lai tā uzvarētu. Tas bija 1935. gads, kad Ulmanis jau bija uztaisījis savu apvērsumu. Bet pagaidām prioritāte ir Jāņa Streiča Rūdolfa mantojums pēc Rūdolfa Blaumaņa stāsta Undupa četrjūgs motīviem – kā latviešu zemnieks pārnāk mājās no krievu–turku kara. Par laiku, kad latviešu zemnieki sāka strādāt efektīvāk un veiksmīgāk, nekā savās muižās saimniekoja baroni. Šis zemnieks sāka konkurēt ar baronu. Bet tā laika likumi neļāva zemniekam braukt ar karieti. Iedomājieties, ka mūsdienās kādam neļautu braukt ar piecsimto mersedesu tikai tāpēc, ka viņš ir latvietis, un tā vietā viņš drīkstētu braukt tikai ar zapiņu. Stāsts, protams, ir arī par mīlestību, par to, kādi un kāpēc mēs bijām.

Kāpēc jūsu filmas ir par vēsturi, pagātnes notikumiem?

– Tāpēc, ka Latvijas vēsture nav izstāstīta. Tas ir neapgūts lauks.

Sāk likties, ka mēs to vien darām kā nodarbojamies ar vēstures pārcilāšanu...

– Es arī tāpat domāju. Bet tad parunāju ar vienu gudru, interesantu cilvēku, vācieti. Uzdevu viņam tieši tādu pašu jautājumu, bet viņš man nepiekrita, sakot, ka mēs, latvieši, faktiski esam izredzēta tauta. Tur es viņam piekrītu. Mūs ir čakarējuši zviedri, poļi, krievi, vācieši, bet mēs joprojām runājam latviski. Kā tas ir iespējams, ņemot vērā, cik daudzas tautas pasaulē ir izzudušas? Un šis kapu kults, sveču dedzināšana. Viņš šajā tradīcijā saskata ticību saviem senčiem, kas palīdz izturēt un dzīvot uz priekšu. Un tas tā ir. Man ir uz ko atbalstīties, pie kā turēties. Mūsu galvenā problēma ir mūžīgā atruna, ka 700 gadu esam bijuši vergu tauta. Tā nav, šis uzskats ir jāmaina. Kurš tajā laikā rakstīja mūsu vēsturi? Toreiz nevarēja kā tagad kāds žurnālists aiziet un nointervēt vienu latviešu zemnieku. To darīja vācu ordeņa apmaksāts hroniķis, un ir skaidrs, kam par labu viņš rakstīja. Tas ir tāpat kā tagad. Pietiek paskatīties, ko raksta latviešu, krievu vai angļu avīzes. Nav vienas patiesības. Katram tā ir sava, arī katram laikam. Monopols uz patiesību ir kā luksusa prece. Tāpēc mēs ar Aigaru strādājam pie mūsu tautas vēstures pārrakstīšanas. Pie tā, lai tā būtu latviska patiesība, nevis kāda cita sarakstīta. Pietiek paskatīties padomju laiku kino stāstus – nauda un bagātība ir slikta. Bet kur mēs ar to nonākam? Visiem liekas, ka nauda aug kokos. Visu laiku kāds rāda ar pirkstu un saka – re, kur tas miljonārs, viņš jau visu nozadzis! Vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet viņš jau ir tas, kas maksā nodokļus, no kā maksā algu skolotājam. Amerikā par miljonāriem saka – es arī tā varu! Bet pie mums – cūka! (Smejas.)

Kad citi vairs nečakarē, mēs paši sevi...

– Protams. Paši esam ievēlējuši tādu Saeimu un pēc tam bļaujam, ka ir slikta, jāatlaiž. Nav loģikas! 1934. gadā notika tieši tas pats. Kopš neatkarības iegūšanas bija pagājuši gandrīz tikpat gadu, cik tagad. Mums neder parlamentāra republika – lūk, kur tā problēma. Mums vajadzīga prezidentāla valsts. Ir vajadzīgs viens cilvēks, kurš ir atbildīgs. Pēc Satversmes, pie mums prezidents neatbild ne par ko, tikai parakstās. Parlamentam ir politiskā atbildība. Bet kā Ministru prezidents var pieņemt lēmumu kaut kur samazināt izdevumus? Piemēram, zaļie zemnieki saka – nē, mēs iesim prom, ja jūs zemniekiem kaut ko samazināsiet. OK, nesamazinām. Samazināt citiem? Bet tad atkal kāds teiks, ka nepiedalās. Ne no viena netiek prasīts rezultāts, visi iet tikai uz procesu, uz nebeidzamu riņķa danci.

Bet, ja nācijai ir vajadzīgs kāds, kurš vada un diktē, tā atkal ir diagnoze.

– Piekrītu. Bet tajā pašā laikā, piemēram, Amerikai, kur ir spēcīgas komūnas, arī ir vajadzīgs līderis. Tā ir ieprogrammēts dabā. Jebkurā nācijā ir noteikts daudzums darbīgo skudru un noteikts skaits pasīvo skudru, kas veido pamatmasu.