Jolanta GULBE: "Es biju mirusi. Ilgu laiku – mirusi,"

"Mani nosodīja daudzi cilvēki. Ļoti daudzi," siltās riekstu krāsas acis uz mirkli satumst. Bet tikai uz mirkli. Nākamajā tajās iebirst saules atspulgs no pretējās mājas loga, un Jolanta atkal ir gaiša kā tikko nomazgātas pavasara debesis. "Es, protams, varēju sevi ziedot, taču tad es pazustu, un tas nebūtu godīgi ne pret vienu," Jolanta mirdz tuva un tāla kā zvaigzne, ienesta istabā. Viņa mirdz, un viņa zina, kam un kāpēc to dara – skaistā sieviete ir pamodusies savai otrajai, svarīgākajai, dzīvei. "Es biju mirusi. Ilgu laiku – mirusi," viņa bez patosa, pavisam ikdienišķi teic, un acīmredzot šis atdzimšanas laiks ir nosvītrojis izjūtu negācijas, kuras radīja smagais, taču attīrošais šķiršanās periods. Jolanta neviļus noglāsta gredzena akmens gludenās šķautnes. Tas ir siltas un saudzīgas mīlestības pieskāriens.

Dzirdēju, ka esi sākusi sacerēt mūziku. Tādām darbībām gan nepieciešamas sevišķas izjūtas.

– Mūzikas sacerēšanai vajadzīgs īpašs dvēseles stāvoklis. Bet man galva pilna ar ikdienu: tikos un tikos bērnus vajag vest uz skolu, tikos ir mēģinājums, tad nāk skolēni, tad jāiemācās kāda jauna dziesma... Pagājušās nedēļas trīs pēdējās dienas beidzot bija tādas, ka es nedarīju pilnīgi NE-KO. Jā, esmu kaut ko mazliet sacerējusi, bet man jau šķiet, ka tās ir tikai tādas meiteņu dziesmas, nu, tas nav nopietni, mani kritēriji pašai pret sevi ir pārāk dzelžaini, tāpēc lai tās dziesmas kaut kur pūralādē mētājas.

Zinu, ka ir tā: lai kaut ko sacerētu, vajag būt vai nu ļoti labām emocijām, vai nu ļoti bēdīgām. Kā ir ar tevi?

– Ir jābūt tādai izjūtai, ka tev ļoti gribas citiem kaut ko pateikt. Tu nevari paturēt sevī šīs emocijas, tev tās jāatklāj pasaulei. Taču manējās ir tādas amatierkompozīcijas, profesionāļi jau daudz negaida no emocijām, viņi vienkārši dara savu darbu.

Dzeju arī esi sacerējusi?

– Jā! Man pat ir saglabājušies daži dzejoļi. Nesen tos atradu un biju pārsteigta: no kurienes man tādas domas?! Septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu man toreiz bija... Turklāt ne par mīlestību es rakstīju, bet gan kaut ko filozofēju. Toreiz daudz lasīju Aleksandra Čaka dzeju, jo aktiermeistarībā mums to vajadzēja deklamēt. Manī radās variācijas par tēmu: meitene iet pa bulvāri, papēdīšiem klaudzot, mati plīvo, visapkārt viss notiek... Protams, šī meitene biju es.

– Kurš tad to neatceras! Kad biju piektajā klasē, mani Jaungada ballē uzlūdza dejot puisis, kurš man ļoti patika. Pēc balles viņš mani aiz rociņas pavadīja mājās. Viņu sauca Māris, viņš bija pāris gadu vecāks par mani, un mūsu draudzība ilga līdz brīdim, kad viņš pabeidza 8. klasi un pārgāja uz citu skolu. Tāda skaista un platoniska mīlestība mums bija. Ar dažām bučām. Tā bija vairāk tāda koķetērija. Viņš reiz man dzinās pakaļ ar moci, es pa krūmiem bēgu... Nu zinu, ka viņš ir prom no Latvijas. Īrijā. Skolas laikā domāju, ka viņš kļūs par manu vīru, taču vēlāk sapratu, ka tas nebija iespējams, jo mēs bijām ļoti dažādi cilvēki.

Kas tad jums spēlēja tajās skolas ballēs?

– Alsungas vietējais ansamblis. Tajā, starp citu, dziedāja Ances Krauzes mamma.

Ak, tad tu esi alsundzniece? Īstā suitu sieva?

– Jā, tikai es ar to neafišējos. Mana mamma tur ieprecējās un pēc tam arī izprecējās. Es, tāpat kā citi suitu bērni, savulaik izgāju cauri suitu muzicēšanas manierei, un mēs pat braucām uz Rīgu piedalīties folkloras olimpiādē. Žūrijā sēdēja Imants Ziedonis, un mums šķita, ka žūrijai ļoti patika tas, ko mēs rādījām: trīs garas meitas apdziedājās ar trīs maziem puisīšiem.

Vai tu pati jūties laimīga?

– Jā. Jā! Laimīgu mani dara apziņa, ka es esmu kādam palīdzējusi. Bet man nevajag, lai šī apziņa mani izgreznotu kā ordenis, man svarīgi, lai būtu laimīgs cilvēks, kuram esmu ko palīdzējusi. Esmu daudz runājusi ar saviem skolēniem, esam pat kopā lūguši Dievu. Pēc tam gadījies, ka nākamajā rītā man piezvana kāds bērns un saka: es pat nezinu, kā tas noticis, bet manā dzīvē viss ir mainījies uz labo pusi! Tā pati māte Terēza: viņa taču jutās laimīga tāpēc, ka spēja palīdzēt citiem. Ja viņa to nedarītu, viņa būtu nelaimīga. Un faktiski mēs jau nezinām, kas īsti ir laime. Varbūt kāds domā, ka laime ir apkrauties ar laicīgām mantām, bet šis cilvēks reāli sevi ved zudībā un postā, jo šāda pārliecība izputina viņa dvēseli.

Kam vēl jābūt, lai cilvēks būtu laimīgs?

– Viņam ir jādzīvo harmonijā. Harmonijā ar sevi un Dievu. Tikai tad viņš sapratīs savu sūtību uz zemes. Ja cilvēkam nav ģimenes, viņam vajag vismaz līdzīgi domājošus cilvēkus apkārt. Manuprāt, ļoti svarīgas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Reiz klausījos, ko stāstīja kāds mācītājs. Viņš esot bijis pie daudzu mirēju gultas, kad cilvēki nožēlo grēkus un saka pēdējos dzīves vārdus. "Zināt," viņš stāstīja, "neviens cilvēks, kuru esmu pavadījis uz viņsauli, nekad nav teicis, ka viņam žēl, ka garāžā palikusi jauna mašīna vai ka viņam palikusi jaunuzcelta māja. Visi – visi! – cilvēki nožēlojuši tikai vienu lietu: ka viņi nav bijuši pietiekami cilvēcīgi pret apkārtējiem." Tā ir galvenā vērtība – cilvēciskās attiecības. Viss pārējais... pelni vien. Pliks tu esi ienācis šajā pasaulē, pliks tu aizej. Paliks tikai tavas attiecības ar cilvēkiem. Paliks tikai tavs cilvēciskums. Vai otrādi – necilvēcība.

Vai sevī esi izjutusi nožēlu par kaut ko padarītu vai nepadarītu?

– Protams, jā. Taču ar šīm nožēlām negribu dzīvot. Es nožēloju, bet esmu tikai cilvēks – es gribu atbrīvoties no smaguma, ko rada nožēla. Es nožēloju, piedodu sev un eju tālāk.

– Kāds mērķu izpratnē ir Deniss, salīdzinot ar Raimondu?

– Visus šos gadus, kopš muzicējām kopā, mēs bijām blakus... Bet to es nesaku, lai viņus salīdzinātu kā vīriešus. Tik daudzus gadus mēs bijām kopā arī kā ģimenes draugi, taču nezinājām viens par otra sapņiem un mērķiem. Taču visu laiku bija sajūta, ka man jāskatās, ko Deniss dara... Es visu laiku sekoju tam, ko viņš dara. Man, protams, nebija pret viņu nekādu jūtu, tikai liela pietāte un cieņa. Redzēju, ar kādu sparu un spēku viņš iet uz priekšu. Kad reiz ar Denisu apsēdāmies un sākām runāt par dzīvi, es pēkšņi sapratu, ka manā priekšā sēž cilvēks, kas ir tieši tāds pats kā es – ar tiem pašiem ideāliem un sapņiem! Es Denisam stāstīju, ka gribu ar mūziku aizsniegt cilvēku sirdis, ka gribu kalpot Dievam un cilvēkiem, ka savu dzīvi gribu veltīt kaut kam lielam... Tajā mirklī Deniss pēkšņi apturēja manu atklāsmi... Un tad mēs abi sapratām, ka esam viens veselums. Nu kaut kāda mistika – tieši tas pats visus šos gadus bija glabājies arī viņā. Tieši to pašu gribēja realizēt arī viņš, bet nespēja izdarīt zināmu iemeslu dēļ