Šomase Ērgļa sievu neizkonkurēs

Patiešām — mums sāk izskatīties, ka Lienes Šomases dižkoncerta noslēgums viņas dzīvoklī kopā ar «siltiņo» Andri Ērgli un milzīgā ažiotāža, kas presē ap šo vienkāršo lietu ir uzpūsta, nav nekas cits kā valdības pasūtījums, lai kaut uz brīdi novērstu cilvēku prātus no drūmajām domām par krīzi. Un kāpēc gan ne — savulaik šāda versija izskanēja arī tad, kad TV skatītāju miljonu priekšā dziesmas laikā Dženetai Džeksonei atgadījās «misēklis» ar kailo krūti!

Par sievu neraizējas

«Jā, jā, tieši tā,» versiju dedzīgi atbalsta mūsu vietējais Džeksons, tas ir, Ērglis. «Žēl tikai, ka par to nemaksā!» viņš pasūrojas. Bet ko par šo «gājienu» domā Andra otrā puse? Vai greizsirdība šajā ģimenē ir pavisam sveša?

«Nē, sveša nav,» saka Andris. «Es uzskatu, ka ikviens cilvēks, kas noliedz to, ka viņš ir greizsirdīgs, nav patiess — katrs savā ziņā ir greizsirdīgs. Tikai greizsirdības procents katram atšķiras. Domāju, tas ir normāli, taču cilvēkam jābūt greizsirdīgam tikai līdz zināmai robežai — nav jāšauj pār strīpu un jādara muļķības. Ja viens otram uzticas, tad greizsirdībai nav pamata. Man, piemēram, nav tādu baiļu par to, ka sieva varētu tur nez ko ar saviem draugiem... Es zinu, ka viņai ir ļoti labi draugi, ar kuriem viņa arī labprāt un sirsnīgi kontaktējas, bet man absolūti nav nekāda pamata domāt ko sliktu šajā sakarā. Pazīstu arī daudz vīriešu, kuriem mana sieva ļoti patīk, un domāju, ka tas ir tikai apsveicami! Tas, manuprāt, ir daudz labāk nekā tāds variants, ka tava sieviete nevienu citu, izņemot tevi, neinteresē. Tad jau jāsāk aizdomāties — vai tā bija pareizā izvēle...»

Preses atriebība

«Godīgi sakot, manī visa šī ambrāža izraisīja tikai platu smaidu — man tik aktīvi zvanīja visi un intervēja... Es jau saprotu, katram jādara savs darbs, bet arī žurnālistiem tas jādara ar tīru sirdsapziņu. Es nezinu, varbūt visur citur pasaulē arī ir tāpat, bet mēs Latvijā gan dzīvojam tādā dzeltenā sabiedrībā — netiek publicēts gandrīz nekas labs. Bet tā jau tas izraisa patiesu jautrību.

Protams, sieva par notiekošo pārāk nepriecājas, bet tajā pašā laikā tā jau ir viņas pašas brīva izvēle, vai viņa uz mani grib dusmoties vai ne. Es te nevaru jaukties. Bet reāli — nu ko tad es tādu esmu nodarījis?! Vai man tagad jāskrien un jācīnās ar presi? Aizbāzt mutes visiem nav iespējams un arī nevajag, galvenais, lai mums ģimenē būtu miers un saticība, un tā arī ir. Bet rakstiet, ko gribat! Īstenībā man pēdējā gada laikā ir tik daudz kas gāzies pāri, ka esmu jau uzaudzējis biezu ādu un spēju to visu laist pār galvu. Ne vienu reizi vien esmu apdedzinājies ar presi, atsakot kādu komentāru vai pasakot kaut ko pretī, un tad saņēmis mazu atriebību — tādu, kas ir žurnālistu varā un kas varētu lasītāju acīs mani parādīt sliktākā gaismā. Bet lai jau tā notiek! Es apzinos, ka tuvākie cilvēki no tā cieš, bet tādas tās lietas ir,» pārdomās dalās Ērglis.