AISHA: "Es neesmu stulba blondīne. Nevarētu piedalīties "Latvijas Princesē""

Visu šo notikumu epicentrā bija un ir arī Aija Andrejeva jeb Aisha – mazais, enerģiskais velnēns, kā viņu bieži vien labdabīgi dēvē mūziķu un žurnālistu aprindās.

– Pagājušajā nedēļā Ventspilī risinājās Muzikālā banka, taču parasti uz šo pilsētu mūziķiem gada sākumā nācās ieplānot braukt divas reizes – arī uz Eirovīziju… Šogad tiki atlases pusfinālā, turklāt vismaz oficiāli esi pieteikta ar dīvainu trio – kopā arī ar Ellu un Olgu Rajecku.

– Jā, es gan tev pagājušogad teicu, ka Eirovīzijā nekad vairs nepiedalīšos, atceries?! (Smejas.) Taču tie paši zviedri, kas iedeva dziesmu Eirovīzijai pērn, atkal uzrakstīja dziesmu, un man tā iepatikās. Dīvains trio? Vai projekts aizies vai neaizies, kas to lai tagad zina!

– Ko tu būtu darījusi Maskavā, vai iedomājies? Tev jau pērn Belgradas bubulis likās briesmīgs!

– Neko, nodotu riktīgi pa Maskavu! (Smejas.) Es tur nekad neesmu bijusi, gribētos aizbraukt.

Mjā, tādi nu mums ir tie jaunie: droši vien esi bijusi entās reizes Amerikā, bet neesi apciemojusi tepat netālu esošo Maskavu…

Jā, esmu bijusi Amerikā! Vienu reizi! (Smejas.) Tiešām ne reizes neesmu bijusi Krievijā, gribētos uz turieni aizbraukt. Mans uzvārds ir krievisks? Man liekas, ka tas vairāk ir baltkrievisks – mans vectēvs, tēva tēvs, ir no tās puses. Arī Baltkrievijā neesmu bijusi. Mans vectēvs jau vairāk tomēr dzīvojas pa Latviju, tur mitinājās tikai viņa senči.

– Vai jūti sevī slāvu asinis?

– Laikam temperaments mazliet citāds ir gan. (Smejas.) Taču – kurš gan te vairs ir tas tīrais latvietis? Lielākajai daļai asinis jau samaisījušās. Nu jā, ir latvieši tādi kūtrāki, īgnāki.

– Pagājušais gads tev bija diezgan noslogots, to vainagoja arī jauns albums. Atminos, kad ar tevi runājām pēc debijas albuma ar Harija Zariņa rakstītajām dziesmām izdošanas, tu apņēmīgi noteici: nākamais būs mans albums! Vai var teikt, ka "mincītis" tiešām ir tavs albums?

– Jā! Lai gan tas tika uzcepts baigā steigā, un man jau vienubrīd likās, ka nebūs labi, tomēr – ir! Turklāt albumā iekļauto dziesmu teksti diezgan precīzi atspoguļo to situāciju, kāda tobrīd bija manā dzīvē. Jā, bija daudz darba, arī manā personīgajā dzīvē bija lūzums. Bet nu viss ir kārtībā!

Ir visādas idejas, kādam vajadzētu būt nākamajam albumam... (Aizdomājas.) Patiesībā – jāsāk to jau palēnām taisīt, lai nav šoreiz tik lielas steigas. Noteikti tas nenāks klajā šogad, drīzāk jau nākamā gada sākumā. Pat nezinu – varbūt vajadzētu kaut ko mierīgāku…

– Mierīgāku?! Tava enerģija un balss spēks prasās pēc kaut kā vēl trakulīgāka, piemēram, tādām Pinkas tipa dziesmām!

– Starp citu, tieši Pinkai pēdējais albums ir mierīgāks! Neesi dzirdējis? Tas ir tāds mierīgāks un tēmas vairāk a la pro ļubovj, taču tajā pašā laikā mūzika ir kļuvusi arī smagnējāka. Pinka man patiesībā ir viena no topa māksliniecēm. Kādreiz no viņas biju dzirdējusi tikai dažus hitus, taču, kad mani aizvien biežāk sāka ar viņu salīdzināt, paklausījos rūpīgāk. Konstatēju – jā, man patīk šis stiliņš! Ir pat doma iedziedāt kādu Pinkas dziesmu, jo Mikrofona ierakstiem ir sadarbība ar Pinku pārstāvošo kompāniju, tātad tas nav neiespējami.

– Tu domā kādu Pinkas dziesmas kaverversiju?

– Nē, viņa raksta dziesmas, ko pati neizpilda, un domāju, ka varētu tikt pie kādas no šīm dziesmām. Taču jāizdomā, kā to izdarīt tā, lai būtu forši. Turklāt man jau liekas, ka Latvijā ir jādzied latviešu valodā.

– Pagājušais gads tev bija ļoti interesants, turklāt galējībās: no uzstāšanās Eirovīzijā līdz braucienam dziedāt karavīriem Afganistānā. Kā tu pati vērtē šo aizvadīto gadu?

– Tas pagāja pamatīgā skrējienā. Par Afganistānu man ir milzīgs gandarījums: līdz pat brīdim, kad tur nolaidāmies, neticēju, ka tiešām nokļūšu šajā zemē. Uz turieni lidojām no Norvēģijas, tad nolaidāmies Turcijā uzpildīties, un es aizmigu. Kad pamodos un paskatījos lejā, ieraudzīju, ka visapkārt ir tuksneši. Tad gan pārņēma drusciņ jocīga sajūta: mēs taču laižamies lejā, Afganistānā, kaut kādā karabāzē! Izkāpām ārā, milzīgs karstums, nezināma zeme… Taču mūs sagaidīja mans skolasbiedrs, kurš pēc dienesta pakāpes ir kapteinis un tieši tobrīd bija misijā Afganistānā. Un viss uzreiz bija kārtībā!

– Kādas atsauksmes par šiem koncertiem?

– Man joprojām pienāk epasts, raksta draugos, arī Mikrofona ieraksti saņem dažādas vēstulītes, turklāt raksta ne tikai latvieši, bet arī amerikāņi. Bija interesants gadījums. Kādā no pēdējiem koncertiem Kabulā angārā sanāca karavīri, visi stāv kājās, klausās, bet tad ienāk kaut kādi divi amerikāņi, kas bija iedomājušies, ka ir VIP viesi. Paņem krēslus, apsēžas pirmajā rindā, smēķē cigārus un skatās. Ļoti nesmuki. Tad es viņiem no skatuves uzsaucu: hei, ko jūs sēžat, te nav nekādu VIP vietu! Pārējie karavīri bija sajūsmā. Pēc tam viens no šiem amerikāņiem atrada mani vai nu caur myspace vai Mic-Rec, atsūtīja meilu ar "paldies par koncertu" un atvainošanos, ka viņi tur toreiz tā sēdējuši.

– Laikam vispār esi diezgan drosmīga meitene. Arī nesen presē publicētie tavi kailfoto... Tur vajag dūšu!

– Tas man bija traki! Nekad dzīvē nepiekristu, ja projekts nebūtu labdarībai. Nesen piedāvāja līdzīgā veidā fočēties arī kādam kalendāram, un es atteicos. Man nav motivācijas to darīt: kāpēc man sevi izrādīt kaut kam, kas ir VIP, bet patiesībā nav nekas?! Nē, nē! Bet [fotogrāfam] Jānim Gleizdam – tā bija pavisam cita lieta. Pēc tam zvanīja viņa sieva un stāstīja, cik esot laimīga: beidzot pa ilgiem gadiem Jānis pat esot aiz aizkustinājuma [par šo akciju] pasmaidījis; tā viņš ir uz gultas un pat nerunā. Tas rada prieku.

Mani ilgi vajadzēja pierunāt. Vispār – bija jau diezgan traki plikai pa mežu skraidīt. (Smejas.) Esmu diezgan kautrīga, tā ārēji tikai esmu baigi varonīga. Taču, ja ir "tādas lietas", tad esmu ļoti kautrīga.

– Kas vispār ir trakākais, ko esi savā dzīvē darījusi?

– Septītajā vai astotajā klasē izlēcu ar gumiju no gaisa tramvajiņa Siguldā! Stāvēju tramvajiņā 40 minūtes, un mani nevarēja dabūt ārā. Tie džeki, kas tur strādā, viņi ir profiņi un ļoti labi zina, kā cilvēku izgrūst vai kā citādi dabūt ārā, bet mani nevarēja. Viņi mēģināja visādi izlīferēties, bet es – ni, ni! Beigās kaut kā saņēmos un izkritu pati. Nevis izlēcu, bet izkritu. Pēc tam karājos gumijā un pamatīgi bļāvu – jā, es to izdarīju, es esmu malacis! Forši bija! Taču otrreiz es to vairs nespēju izdarīt: jau biju piesieta gumijā, pagaidīju, līdz visi izlec, palika jau tumšs – bija rudens – skatījos bezdibenī un neko neredzēju, tikai kokus, Siguldu no augšas un Turaidas pili. Tā arī neizlēcu.

– Vai ir kaut kas tāds, ko tu gribētu izdarīt? Un ko tu nevarētu izdarīt? Vai tev ir kaut kas fobisks?

– Zini, ko es mierīgi varētu izdarīt? Kad skatos visas tās ekstremālās ekspedīcijas, ceļojumus uz Urālu kalniem un sazin kur vēl, man liekas, ka to gan es varētu izdarīt! Paceļot pa Krieviju ar bezceļnieku džipiem – mierīgi, tas būtu interesanti! Nez, kāpēc viņi dāmas šajos ceļojumos neaicina... Es labprāt aizbrauktu!

Savukārt nekad nevarētu ielīst kaut kādā kastē ar tārpiem kā Baiļu faktorā. Oi, nē, brrrr, to es nevarētu nekad! Man riebjas pat prusaki, par citām tamlīdzīgām radībām pat nerunājot. Iespējams, ka pat no peles salēktos… Lai gan – kādreiz, dzīvojot pie senčiem Lielvārdē, mēs pat audzinājām trīslitru burkā peli. Parastu lauku peli – tēvs bija noķēris. No burkas viņa tikt ārā nevarēja, bet reiz es sadomāju to izvest laukā pastaigāties, un pele, dabīgi, aizmuka prom. (Smejas.)

– Ja atskatāmies netālā pagātnē, tad ir skaidrs, ka toreiz pilnīgi pareizi izdarīji, kad pateici, ka ar Opus Pro kopā vairāk nedziedāsi. Harijs Zariņš gan toreiz teica, ka tu nesaprotot, ko darot. Taču izrādās, ka tev tomēr bijusi taisnība?!

– Jā. Es zināju, ka kādu brīdi ies grūti, taču pēc tam būs labāk un vēl labāk. Nekad nevajag nožēlot to, kas izdarīts, lai arī varbūt sākumā iet sūdīgi, jo pa lielam viss notiek tā, kā tam jānotiek.

– Kurā brīdī vispār notika lūzums un sākās tavas karjeras augšupeja? Labi, bija uzvara fabrikā, tad sekoja relatīvs klusums un visai neveiksmīgs debijas albums... Un pēc tam vienā brīdī Aisha pēkšņi atkal kļuva aktuāla!

– Pēc albuma izdošanas sākās grūtākais posms: bija jāmeklē jauns menedžeris, jādarbojas pašai. Satiku [Kristapu] Krievkalnu, un sākām lēnām kaut ko čibināties. Kad noslēdzu līgumu ar Mikrofona ierakstiem, viss arī uzreiz aizgāja.

– Eirovīzija vispār bija trāpījums desmitniekā!

– Jā, visiem bija manis žēl, taču man bija ļoti laba vieta! (Smejas.) Varbūt stulbi skan, bet tā bija: liela daļa klausītāju pēc tam teica, ka tieši man vajadzējis braukt uz Eirovīzijas finālu Belgradā, bet otrā vieta bija tieši tas, ko vēlējos, lai arī necerēju, ka varu būt tik augstu. Gribēju aizbraukt padauzīties un atkal sevi parādīt cilvēkiem. Tas arī izdevās.

– Kādi tavi tālākie un tuvākie plāni?

– Atsāksies Pifa sezona, spēlēšu suni, bet pēc tam… Zini, man kaut kā nepatīk runāt par plāniem, kamēr neesmu kaut ko reāli izdarījusi. Tā pat nav māņticība, bet… (Aizdomājas.) Vienkārši tā ir. Man ir kaut kādi sapņi, domas par to, kas ir jādara, taču idejas nav līdz galam izstrādātas, tāpēc par to pagaidām vēl nestāstīšu. Pagaidām Latvijā, lai gan, protams, vajadzētu mēģināt kaut kur virzīties arī tālāk. Es taču neko nezaudēšu, ja mēģināšu, vai ne? Tāpēc ir jāmēģina.

– Pagājušā gada nogalē piedalījies projektā Dziesma manai Latvijai. Vai esi patriotiski noskaņota?

– Pēc pabūšanas Afganistānā esmu kļuvusi vēl patriotiskāka: ne jau pret mūsu politisko situāciju, bet par valsti un tautu. Par cilvēkiem. Bērniem ir jāmāca vēsture. Kad gatavojām strēlnieku dziesmu projektu, es daudz vairāk uzzināju par strēlnieku cīņām, tas bija interesanti! Kā šie cilvēki cīnījušies par to, lai mums tagad būtu labi! Šausmas! Kaut vai Nāves salā – tur uz katra kvadrātmetra izliets puslitrs asiņu, saproti?! Cilvēki krituši tāpēc, lai Latvija būtu brīva, un mēs tagad varētu dzīvot tā, kā tagad dzīvojam. Tas manī rada cieņu pret šo zemi.

– Vai sekstūristi tevi netraucē?

Man kaut kā personīgi viņi nav gadījušies, varbūt tik bieži nestaigāju pa Vecrīgu, nedodos uz klubiem. Bet tā viņu čurāšana pie Brīvības pieminekļa gan mani tracina. Iedomājies, es aizbrauktu uz Londonu un apčurātu viņiem Bigbenu... Tas gan būtu baigi gudri, ne?!

– Kādi ir tavi kritēriji, pēc kuriem tu izvēlies: teikt savu jāvārdu dalībai kādā projektā vai arī atteikties?

– Skatos, vai tas nav pilnīgā pretrunā ar manu būtību. Piemēram, nevarētu tēlot bagātnieci laukos, jo esmu tur dzīvojusi visu savu bērnību, taču kā bagātniece gan nejūtos. Es neesmu stulba blondīne! Man patīk viss, kas saistīts ar aktivitātēm. Es nevarētu, piemēram, piedalīties Latvijas princesē, pasarg", Die"s!

– Kā tu domā, kāda būsi vecumdienās? Veca rokdīva ar nopīpētu balsi vai ballītēs šlāgerus dziedoša kundzīte, kas moralizē par slikto jaunatni?

– Nu, tad jau labāk pirmais variants, lai gan ar nopīpētu balsi es arī negribētu būt. (Smejas.) Taču veca rokdīva – tas skan labi!