Kambalas mamma grib dibināt «veco ļaužu klubiņu»

«Kad pārvācāmies uz Jelgavu no Rīgas, Kasparam bija trīs gadiņi, un apmēram ap to laiku arī viņš sāka spēlēt basketbolu. Atceros – biju sporta nometnē pie treneres Rutas Šķiliņas, un dēli bija paņemti līdzi. Tad arī trenere sāka mācīt puikām piespēles – viņu uzdevums bija nenomest bumbu dubļos. Bet vispār jau sports Kasparam droši vien ir iedzimts, jo tēvs viņam ir Latvijas čempions basketbolā, arī mēs ar māsu spēlējām basketbolu, lai gan es jau vairāk ākstījos,» smejas Elita.

Tomēr tā ir sanācis, ka gandrīz visa viņas dzīve kādā veidā ir saistīta ar sportu. Arī uz Jelgavu Elitu pirmoreiz atveda tieši sports – spēlējot basketbolu Rīgas sporta skolā, viņa ar komandas biedrenēm brauca kārtot fiziskās pārbaudes Jelgavas 4. vidusskolas ābeļdārzā.

«Tā bija pirmā reize, kad nokļuvu Jelgavā, bet mani pirmie iespaidi bija cukurbiešu smaka, dubļi un tāds kā vienmuļums, kad pārvācāmies uz cukurfabrikas rajonu. Sākumā man tiešām likās diezgan briesmīgi, bet tagad jau Jelgava ir manas mājas – citas es vairs nevaru iedomāties,» stāsta Elita.

Elitas trīs dēli auga paši

«Lai gan mans vecākais dēls ir miris, joprojām saku, ka man ir trīs dēli – Kristaps, Kaspars un Andis. Jaunākais dēls Andis kopā ar tēti devies strādāt uz Vāciju. Lai gan paslinks, Andis ir ļoti apķērīgs. Es nebiju stingra mamma, bet dēli paši kaut kā izauguši par labiem cilvēkiem. Reiz kāda kaimiņiene man sūdzējās par dēla nedarbiem. Es vairs neatceros, ko atbildēju, bet viņa secināja – kāds dēls, tāda māte. Tā jau laikam arī ir,» smejas Elita.

«Kad Kaspars bija maziņš, viņš gribēja būt miljonārs, un re – tas viņam arī izdevies! Jau no agrām dienām Kaspars bija patstāvīgs, un pusaudža gados devās dzīvot uz Rīgu pie vecvecākiem. Man jau negribējās laist bērnu prom no mājām, bet tēvs tomēr gribēja, lai Kaspars mācās Valtera basketbola skolā, un basketbols viņam patika. Man arī bija žēl, kad viņš ieprecējās Amerikā, bet nu jau vairs viņu pie mājām neturu. Vienīgi ļoti žēl, ka neredzu, kā aug mans mazbērns. Viņš piedzima Spānijā, tad braucu un mēnesi viņu auklēju, vēlāk Turcijā viņu redzēju jau divgadīgu, tas ir skumji,» stāsta Elita.

Uz ielas pazīst bijušos audzēkņus

Iespējams, daudzi bijušie bērnudārza «Rotaļa» audzēkņi Elitu pazīst kā savu dārziņa audzinātāju. Viņa itin bieži kādā divmetrīgā puisī sazīmē reiz audzinātu rakari, lai gan pēdējo reizi savus audzēkņus redzējusi vēl mazus. «Kaut kas jau sejā saglabājas, tāpēc tajā lielajā cilvēkā tomēr saskatu kādreizējo audzināmo. Man jau bērni ļoti patīk, tādēļ arī strādāju par audzinātāju. Vēlāk mainījās likumdošana, bet augstskolā stāties vairs negribēju, tāpēc nedaudz avantūristiski pārkvalificējos par masieri – atgriezos pie tā, kas man patika jaunībā, tagad esmu SPA ķermeņa estēte,» priecājas Elita.

Lai gan aktīvi ar sportu vairs nenodarbojas, Elita joprojām dodas izdejoties basketbola veterānu ballēs. «Diezgan ilgi vēl basketbolu spēlēju veterānos, arī ar «lauktehnikas» meitenēm. Spēlēt beidzu, jo jaunībā man gandrīz visi pirksti jau ir «izsisti», bet tās būtu mocības, ja es kādu samaitātu vēl tagad, turklāt masierim jau rokas jāsaudzē! Tagad daudzas komandas biedrenes vēl turpina spēlēt, bet es dodos turēt īkšķus un dejot ballēs. Mums ar meitenēm ir tāds jauks dāmu klubiņš, bet es pus pa jokam apsveru iespēju arī dibināt «veco ļaužu klubiņu», kur varētu izdejoties. Jelgavā ir daži tādi klubiņi, bet vienā tie «vecie ļaudis» man tomēr par vecu, citur vēl kaut kas nav tā, kā gribas – dibināšu savu! Interesentus lūdzu pieteikties,» smejas Elita.