Intars Rešetins: "Ieva Pļavniece ir mana māsa "

– Vai jūties kā galvaspilsētas dendijs, Rīgā būdams jau gadus vienpadsmit? Vai arī – joprojām lauku puisis?

– Joprojām lauku puisis. Taču Rūjienā es nedzīvoju lauku mājā, kaut gan tēvam bija visādi lauku darbi – kā jau agronomam. Mamma pēc vidusskolas sāka strādāt par bērnudārza audzinātāju, pirms dažiem gadiem ieguva bakalaura grādu, pēc tam arī par maģistri kļuva. Bet galvenais, ko viņa darījusi – audzinājusi bērnus. Man brālis ir trīsarpus gadus vecāks, māsa septiņus gadus jaunāka.

– Kādu atšķirību sajuti, atnākdams no Rūjienas uz Rīgu?

– Rīgā meiteņu bija pulka! Mājas augstākas. Cilvēku daudz vairāk. Protams, cita komunikācija un cits ritms. Taču nevar teikt, ka cilvēki būtu krasi citādāki. Galvenais bija – iekļauties šajā ritmā un parametros, lai spētu lielpilsētā eksistēt. Patiesību sakot, man sākumā bija ļoti grūti – gribēju atpakaļ uz Rūjienu. Tēvs man teica: ej uz Vidzemes augstskolu, uz Valmieru, atrodi kaut ko tuvāk tētim un mammai. Bet Rīga man iepatikās pamazām. Sākumā nezināju, uz kādas ielas atrodos, gāju kā ekskursijā.

– Kāpēc tu piekriti piedalīties šovā Zvaigžņu lietus?

– Visur presē izskanējis, ka es to darīju Janas dēļ...

– Es gan nenoticēju, tāpēc jautāju.

– Visi projekti, kuros piedalos, man devuši labu pieredzi. Esmu ieguvis daudz. Apliecinājums maniem vārdiem ir tas, ka februārī dienas gaismu ieraudzīs Janas Kay un mans albums. Mēs paši esam sacerējuši un ierakstījuši dziesmas Janas studijā DEESELECTA bez lielā brāļa pleca – es domāju Platforma Records vai Mic-Rec. Esam sajutuši, ka ir cilvēki, kuriem esam vajadzīgi. Un albumam ir pat finansiāli atbalstītāji, kas šajā ekonomiskās krīzes situācijā ir kaut kas neticams! Bet kāpēc es piekritu?... Pēc dabas laikam esmu piedzīvojumu meklētājs, un teātrī tajā laikā man nebija nekas tāds, kas sniegtu milzīgu gandarījumu. Man kā skatuves partneri piedāvāja Janu, un es piekritu. Par galveno balvu toreiz nedomāju, jo zināju: vilšanās būs milzīga, ja pirmajā vai otrajā raidījumā tevi ņems un izbalsos. Mēs ar Janu šim projektam pievērsāmies ar sirdi, kaut arī – no otras puses – uztvērām to kā darbu. Mēs darījām to, kas mums patīk.

– Vai tu Janu pirms tam pazini?

– Nē, mēs nebijām pazīstami. Pirmo reizi viņu ieraudzīju pagājušā gada janvārī. Pirms starta šovā es biju aizbraucis uz Taizemi ceļojumā. Atgriezos, un mums bija palikušas trīs vai četras dienas, lai samēģinātu dziesmu... Tas duets mums ir ļoti interesants. Katrā ziņā mēs abi esam sapratuši, ka mums patīk būt kopā uz skatuves, bet vokāli mums ir galīga nesaderība: nu, pieņemsim, man ērta ir pirmā oktāva, Janai otrā.

– Bet tik un tā jums jau gandrīz gatavs albums – tavi dziesmu vārdi, Janas mūzika.

– Es jau nepretendēju uz Andra Buļa statusu, es neesmu dzejnieks! Bulim iznāca dzejas grāmata, šī tēma starp aktieriem tagad topā. Man pagaidām nebūs dzejoļu krājuma, esmu paškritisks. Nē, nē, Bulis ir ļoti sakarīgs puika, nepadomā neko! Man ļoti patīk viens viņa dzejolis: dzīvnieks dara to, putns dara to, bet cilvēks visu apēd. Tas ir it kā tik primitīvi, bet tajā pašā laikā ar tādu oderīti!

– Mani fascinēja jūsu abu dziedātā dziesma no Alekseja Ribņikova un Andreja Vozņesenska kulta rokoperas Junona i Avosj – Ti meņa ņikogda ņe zabuģeš (Tu mani nekad neaizmirsīsi – krievu val.).

– Zini, mans mērķis bija noturēties šovā līdz tai nedēļai, kad tēma būs – mūzikli. Man bija padomā tieši šī dziesma, un pēc tam – kaut vai ūdens plūdi, balsojiet ārā! Man šķita, ka šajā dziesmā ir visa dzīve. Tur ir vissvarīgākais par cilvēku attiecībām. Par tām var runāt bezgalīgi kas notiek starp diviem cilvēkiem, kā iegrozās viņu likteņi. Kad es pirmoreiz dzirdēju šo dziesmu, man bija zosāda. Es braucu pie stūres un raudu, raudu, raudu... Tajā ir tāds dziļums! Es nebiju redzējis šo mūziklu, nezināju tā saturu, nezināju, kas tajā spēlē. Pēc tam Valdis Liepiņš man iedeva DVD, es noskatījos, un šī rokopera mani paņēma. Nu, šajā dziesmā un izrādē ir viss.

– Jana sākumā ne par ko negribēja dziedāt šo dziesmu.

– Kāpēc?!

– "Nē, nē, Intar, nevajag tādu lēno dziesmu, kas velk uz asaru!" – tā viņa teica. Bet es teicu vajag! Paklausies, kāda dziesma! Janas arguments bija: "Tā jau mani te par krievušku sauc! Dziedam latviski!" Kādas divas dienas es viņu lauzu. Un tad viņa piekrita.

– Vai tev neviens nav pārmetis, ka tu dziedāji krieviski?

– Mēs dziedājām arī itāliski, rumāniski, spāniski...

– Jā, bet pret krievu valodu Latvijā ir īpaša attieksme.

– Es kaut kā... nedalu cilvēkus sarkanajos un baltajos. Valoda jau nav ne pie kā vainīga. Man patika, kā pateica Uģis Viļums, mūsu šova kolēģis: "Ne visi latvieši ir labi, un ne visi krievi ir slikti." Viņu tajā reizē gan izbalsoja, bet nu... Manuprāt, ne jau valodai ir nozīme, es varētu dziedāt arī izdomātā valodā, bet, ja dziesma skar nervu galus, ja trāpa sirsniņā, tad uzdevums ir izpildīts.

– Šovā Zvaigžņu lietus bija visai intrigota gaisotne. Kā izvairījies no intrigām?

– Pirmām kārtām – man bija ļoti stabila partnere, kas neļāva man ieklausīties šajās intrigās, sakot, ka mēs esam profesionāļi un ka mums jāstrādā. Tā arī darījām. Ja tu intrigām veltīsi daļu enerģijas, tu to atņemsi skatuvei. Kontakts mums bija ar Ievu un Ivo, Uģi Viļumu un Janu Kalniņu. Bet tur gan daži citi ļoti pacentās... Viens otrs pat mēģināja apmelot Janu. Bet mēs tikai strādājām. Es arī nelasīju interneta atsauksmes par sevi – ir jāstāv tam visam pāri, jo tu taču zini, kas tu esi, kādas ir tavas kļūdas un kurp ved tavs ceļš. Cilvēkos laikam ir sakrājies tik daudz negatīvā, ka viņiem šķiet: izgāžot dusmas internetā, viņi attīra sevi.

– Man bija liels šoks, ka Ievu Pļavnieci un Ivo Fominu pusfinālā izbalsoja.

– Man arī! Kā Ivo mazais puika pēc tam raudāja, ka tēti izbalsoja! Uz draugiem.lv man atrakstīja: re, kā jūs paši sevi nodevāt, ka jums nepatīk Liene un Edijs, jums abiem bija mute līdz ausīm vaļā, kad Ievu un Ivo izbalsoja. Protams, mums bija mute vaļā! Ieva taču man māsa! Es toreiz nespēju to saprast – uzvarētāji aiziet! Viņi bija labākie!

– Tu teici – Ieva man māsa. Kā tas ir? Dvēseliski?

– Bija tā... Vienā dzīves periodā, kad es biju nogājis no ceļa, viņa pasniedza man palīdzīgu roku, deva pajumti. Kopš tā laika esam brālis un māsa. Tas notika, šķiet, otrajā kursā...

– Kas tagad tavā lomu groziņā?

– Pirms kādiem trim gadiem es nēsājos ar domu, ka gribu nospēlēt homoseksuālas attiecības.

– Pat par spīti tam, ka portālā odiseja.lv tu, atbildot uz jautājumu – par ko vajadzētu rakstīt jauniešu žurnāliem? – teici: par to, ka tētis + mamma = ģimene (nevis tētis + tētis =ģimene)?

– Nē, es nejutu sevī vajadzību pēc šādām attiecībām, man tas vienkārši šķita psiholoģiski interesanti. Man bieži ir dotas mīlētāju lomas, kurās man jāmīl sieviete. Bet kā ir tad, kad jāmīl vīrietis? Un – tici vai ne – man 23. janvārī Dailē ir pirmizrāde, kurā man jāmīl Juris Žagars. Izrādi sauc Shopping&Fucking. Es nevienam to nebiju teicis, ka man ir bijusi vēlme saprast šāda veida cilvēkus. Spēlēt šajā izrādē ir šausmīgi grūti, šausmīgi! Bet ļoti interesanti, tajā ir daudz pagriezienu. Un es mēdzu visu laist caur sevi, es plosu sevi. Tā ir tāda pozitīvā atkarība. Var būt, ka to nevajadzētu teikt, bet mūsdienu aktieriem lielākoties tomēr ir citi kritēriji un vērtības. Es nespēju identificēties ar to seno laiku, ar tā laika dziesmām.

– Runājot par tiem mīlniekiem... Ne velti esi atrodams dažādos erotiskajos topos.

– Jā, vakar satiku Ausmu Kantāni, viņa saka: tu esi visos sekstopos pašā augšgalā! Es saku: ko darīt, Ausmiņ? Tā līnija taču jātur, nevar atlaist. (Smejas.)

– Vai esi jutis skaudību? Sak, Rešetins pārāk liels veiksminieks.

– Kāds nu es veiksminieks...

– Kā nu ne: teātris, kino lomas, koncerti, pasākumu vadīšana.

– Es gribu, lai mans darbs runā par mani manā vietā, nevis es te tagad sākšu plātīties, cik man labi izdodas tas vai cits darbs. Sanācis tā, ka esmu pieprasīts kāzu vadītājs. Un ne jau tāpēc, ka "oi, Intars Rešetins mums kāzas vadīs!", jo mani varētu saukt arī citādi, bet laikam jau man vienkārši sanāk to darīt. Acīmredzot tas, ko daru, jauno pāri un kāziniekus uzrunā.

– Kāpēc aizgāji no aktieru vokālā ansambļa IL-GA?

– Nevarēju vairs visu apvienot – nebija laika! Un cik ilgi es varēju savus džekus čakarēt ar neierašanos? Uz draugiem.lv man pēc tam nāca vēstules: kāpēc nebijāt uz koncertu, afišā taču lasījām jūsu vārdu, es gribēju jums puķītes pasniegt utt. Un dzīvē jau arī tā ir sanācis, ka man tās sievietes tomēr patīk vairāk nekā vīrieši...

– Tas tiešām nav stilīgi.

– Jā, ko lai dara, neesmu es stilīgs. Tāpēc koncertēju kopā ar Janu. Decembrī mums Praulienā bija koncerts, atnāca kādi 600 cilvēki. Tas bija pārsteidzoši.

Pilno intervijas versiju variet izlasīt žurnālā "Mēs"