Jānis Domburs:"Negribu kļūt par bezbailīgu idiotu"

Zilajos ekrānos viņu tik labi raksturojošo smīnu gan kādu brīdi neredzēsim, jo Jāņa saikne ar televīziju ir pārtrūkusi. Patlaban viņš gaida jaunus darba piedāvājumus medijos un, ja tādu nebūs, varētu doties biznesā vai rakstīt grāmatu par pēdējos gados piedzīvoto un uz laiku pazust no aprites.

Sarunas gaitā brīžiem nav iespējams saprast, vai Jānis pats zina atbildi uz jautājumu, kāds cilvēks viņš īsti ir. Varbūt tikai izliekas zinām, jo bērnībā viņam paticis teātris un bijusi vēlme kļūt par aktieri. Viņš neslēpj, ka žurnālistika ir dzīvesveids, un atzīst, ka viņā slēpjas cilvēciskas vājības un kompleksi un viņš pats sev nepatīk. Jānis rūpējas par savu ķermeni un fizisko formu – spēlē basketbolu, tenisu, reizēm izskrien kādu apli pa mežu un par lielisku lietu atzīst pirti – lai gandarījums pašam un, kā izrādās, arī daiļajam dzimumam.

– Tev beidzies piecus gadus ilgs darba posms Latvijas Televīzijā...

– Man joprojām ir nelielas saistības ar Latvijas Televīziju, pareizāk sakot, joprojām izjūtu saikni ar skatītājiem. Cilvēki arī tagad nāk man klāt uz ielas un ar nelielu mulsumu saka: tikko apķēros, ka gribēju jūs pasveicināt, jo man šķita, ka es jūs jau sen pazīstu. Manī ir pienākuma apziņa un nedaudz pat sentimenta. Svarīgas jau ir ne tikai rakstiskās saistības.

– Kā pieņēmi lēmumu pateikt ardievas Latvijas Televīzijai?

– Šim lēmumam apakšā ir ļoti daudz kas. Pirmais lielais piliens bija pirms pāris gadiem, kad lūdzu elementāras lietas, bet lūgums palika bez konkrētas atbildes un rīcības, proti, pēc principa – gan jau mēs kādreiz tur kaut ko risināsim. Kā piemēru varu minēt to pašu nelaimīgo interneta mājaslapu raidījumam. Prasīju nevis uztaisīt to, bet gan centos noskaidrot, kāda ir Latvijas Televīzijas gatavība piedalīties šajā procesā, līdzdarboties. Reakcijas nekādas. It kā sīkumi, bet tie krājušies gadiem. Liels piliens bija ziemā, kad trīs minūšu pārsniegta raidlaika dēļ tika norautas raidījuma beigas. Pēdējo pusgadu vienīgais, kā televīzija individuāli attiekusies pret raidījumu Kas notiek Latvijā?, bija soda naudas aprēķināšana par katru pārtērēto minūti. Lēmumu aiziet pieņēmu kritiskās masas sasniegšanas stadijā – kļuva skaidrs, ka šādā noskaņā un ar šādu attieksmi turpināt kaut ko darīt ir bezjēdzīgi.

Pats smagākais manā lēmumā bija izšķirties – klusi uzmest lūpu vai cīnīties. Izvēlējos otro, ar mediju starpniecību publiski pasakot, ka šajā nozarē ir tikpat lieli sūdi kā visās kritiskajās nozarēs mūsu valstī. Ar kritiskajām nozarēm es domāju medicīnu, ugunsdzēsējus, pedagogus.

Man bija pilnīgi skaidrs, ka būs reakcija: cūka tāds, tu saņem vairāk nekā pieci skolotāji! Kāpēc mēs nerunājam par visām tām grupām, kas kāpj uz skatuves par vairākiem tūkstošiem? Tādas ir vairākas, ne tikai Prāta vētra. Runājot par to, ka man ir daudz un vajag vēl vairāk, patiesībā iezīmējas stāsts par mediju piramīdu. Pat ja es atrodos tuvāk piramīdas virsotnei, vienalga ir jautājums, cik augsta ir šī virsotne un vai piramīda ir pietiekami stingra un augsta, salīdzinot ar citām nozarēm. Ja nav šīs virsotnes, pret kuru būvēt apakšu, tad būs tikai irdenas smiltis…

– Vai redzi iespēju saviem spēkiem mainīt tevis pieminētās piramīdas struktūru?

– Jā, redzu. Ticu, ka Latvijā ir vairāki tūkstoši cilvēku, kuri man uzticas, redz, ka neesmu melis un baismīgs liekulis. Protams, ir arī tūkstoši, kuri mani uzskata par prastu, rupju tēviņu un ciniķi, kuram nav nekā svēta. Tas ir normāli. Caur to pirmo daļu varu zināmā mērā censties ietekmēt notiekošos procesus, un, pat ja man tas neizdodas, sirdsapziņa būs tīra.

– Kāpēc tev tik svarīga ir iespēja ietekmēt sabiedrības viedokli?

– Grūti formulēt. Redzēju, kā šajā valstī viss sākās no situācijas, kad cilvēki kalpoja valsts aparātam un valsts bija nevis priekš cilvēkiem, bet cilvēki bija priekš valsts. Redzēju, ka sākās konceptuāls cīniņš, lai tas mainītos. Redzēju, kā sāk veidoties privātīpašums, valstiskums un visas tās lietas, ko ļoti daudzos gadījumos sačakarēja cilvēku alkatība, bezatbildība un egoisms. Tajā pašā laikā tuvplānā skatīju, kā attīstās dažādas tendences virzienā, kas saucas Rietumu principi. Manī ir dziļa pārliecība, ka Rietumu pasaules cilvēka principi un indivīda brīvības principi nav tikai augstas matērijas, uz kuru fona mēs aizmirstam par materiālo bāzi. Loģiska, veselīga un saprātīgi motivēta vide ir tāda, kurā attīstības iespējas ir gan stiprākiem, gan vājākiem cilvēkiem un pa vidu ir kaut kāda pārbaude, kura to visu balansē. Man šķiet, ka lēnām arī pats mēģinu rūpēties par to, lai tuvotos šai videi, kuru esmu atzinis par pieņemamu šai mazajā smilšu kastē, ko sauc par Latvijas Republiku. Tās ir lielas vērtības, kas runā gan par ideju, gan valstisko misiju. Arī par to, ka valstī konkrētu jautājumu risināšana ir jānodrošina ar konkrētu izpildījumu. Vispārīgās vērtības – godīgums, atklātība – ir pašas par sevi.

– Kas šobrīd notiek tavā dzīvē?

– Ceru, ka evolūcija – veselīgas pašattīstības, meklējumu un neapmierinātības tendences, nevis rutīna un pašapmierinātība. Ja tu gribi darīt kādu noteiktu lietu, tad jātiecas uz attīstību. Sportistiem ir laiks, kad jāskraida ar smilšu jostu ap vidu, lai pēc tam būtu vieglāk. Esmu iekšēji nonācis līdz stadijai, kad vairs negribu skriet ar to smilšu jostu. Joprojām uzskatu – vai nu dari maksimumu, vai nedari nemaz.

Nesen viens cilvēks man sacīja: tā jau es noticēšu, ka Domburs kaut kur notīsies un būs gatavs neko nedarīt. Pēdējos piecos gados man bija jādara viss melnais darbs, par kuru man nav nedz kauna, nedz baiļu. Mans iemīļotais teiciens ir – vilku kājas baro. Tomēr skumdina, ka puse no šīm dienām un nedēļām pagāja, veicot pienākumus, kuru izpildei nevajag lielu pieredzi, un pietrūka laika, lai varētu līdz kaut kam aizdomāties, ierakties arhīvos un lietās, par kurām varbūt atceros tikai es. Vai arī trīs reizes satikties ar cilvēkiem, aprunāties, lai varētu saprasties un iegūt informāciju. Tieši no šīm it kā sīkajām matērijām top lielas lietas. Esmu gatavs daudz strādāt, ja tas būtu darbs tajā spektrā, kurā manas smadzenes funkcionē.

– Vai ambīcijas ir viens no dzinuļiem, kas neļauj apstāties un atmest visam ar roku?

– Man ir bijušas ambīcijas uz pašapliecināšanos, arī uz labklājību, komfortu, pašmotivāciju, bet tās nekad nav bijušas tādā formā, ka gribu būt televīzijas ēterā un būt vispopulārākais. Rotaļa ar televīziju vienkārši gadījās, tāpat kā man septiņpadsmit gadu vecumā gadījās ienākt žurnālistikā un sākt kaut ko darīt. Man nebija ambīcijas uz noteiktu darba vietu, vienkārši bija vēlme radīt formātu, kurā iespējams attīstīt mazu informācijas vai producēšanas biznesu, kas dod papildu naudu žurnālistikai, un nodibināt biroju. Tas, ka man ir ambīcijas kaut ko parādīt, noturēties formā, uzturēt tempu, ritmu, līmeni, gan ir tiesa. Un tas ir mans atskaites punkts. Esmu atēdies visas popularitātes un pašapliecināšanās, esmu laimīgs, ka trijos četros gados tā ir bijis daudz, tagad man vairs neko nevajag.

– Un nemaz neesi atkarīgs no sabiedrības uzmanības?

– Šo uzmanību esmu dabūjis jau no astoņpadsmit gadu vecuma, jo, ja publicējies laikrakstā, kam ir 100 000 tirāža, tavu seju varbūt uzreiz nepazīst, bet vārdu gan zina. Vai man ir atkarība? Nezinu. Mierīgi varētu pazust no publiskās telpas un gadu rakstīt grāmatu par to, ko esmu redzējis šajos piecpadsmit gados – to darot, justos pilnīgi laimīgs.

Man vispār nepiemīt neviena no tradicionāli par kaitīgajiem ieradumiem sauktajām atkarībām. Uzsmēķēju un iedzeru, bet tas man piemīt kā niekošanās. Nedomāju, ka man būtu problēmas rīt pārtraukt lietot alkoholiskus padzērienus, ja tas būtu vajadzīgs. Drīzāk man ir atkarība no pozitīvām lietām – no baudām. Taču vārds atkarība nav īsti piemērots, jo tas nozīmē, ka tev širmis aiziet ciet un tu kļūsti par dzīvnieku. Es nekļūstu par dzīvnieku. Drīzāk ir tieksmes, vilinājumi. Jā, vilinājumi! Uz lietām, kuras cilvēki apraksta grāmatās un attēlo kino, bet es nedomāju tikai par romantisko kino.

– Vai vilina arī materiālās pasaules labumi?

– Man ir prasības pēc kvalitātes un komforta, tātad pēc lietām, kas maksā vairāk. Tomēr nav tā, ka rūpīgi sekotu līdzi jaunākajiem auto modeļiem vai par katru cenu gribētu dzīvot prestižā rajonā – man vajag, lai koki ir augstāki par mājām. Man sen ir pāri komplekss, ka nevar just vilinājumu un baudu no ļoti racionālām lietām. Taču tam visam nav pie dvēseles pieaugoša jēga, varu no tā visa arī atteikties. Zini, Kasparam Dimiteram bija laba dziesma par tēmu – kuram kādi putni krūtīs vēl dzīvi. Tie putni var ēst labāku barību vai dziedāt smukākā būrītī – nav taču svarīgi, vai viņi dzied mazā vienistabas dzīvoklītī vai lielā divstāvu privātmājā. Galvenais, vai viņi tur dzied. Svarīgi, vai cilvēks ir domājoša būtne vai tā domāšana aprobežojas ar to baznīcu, kas ir veikals, un to dzīves baudīšanu, kas patiesībā ir Kārļa Skalbes literārās pasakas Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties 21. gadsimta versija.

– Kas tevi rosina dziedāt?

– Cilvēki, no kuriem iedvesmojos. Viņi ir lielākā laime, kas man ir. Izbaudu jebkurus cilvēkus, arī pilnīgus kretīnus.

– Un sievietes? Cik liela nozīme ir viņām?

– Ļoti liela. (Jānis manāmi noslēdzas. Ilgi vilcinās, taujāts par to, vai viņam ir draudzene, šķiet, nevar vai negrib atrast īstos vārdus. Klusē – nevarot liecināt divu cilvēku vārdā – un norāda, ka uz šo jautājumu būtu jāatbild vēl vienam cilvēkam. Pēc brīža Jānis sāk stāstīt, ka parasti ir tas, kurš izrāda iniciatīvu un vēlmi iepazīties, ja vien satikšanās vieta nav saviesīgs pasākums. Mazliet vēlāk ar nedaudz noslēpumainu smaidu uz lūpām viņš atzīstas, ka savām īpašajām sievietēm rakstījis mīlestības vēstules un laikam jau kādā dvēseles daļiņā tomēr ir romantiķis.)

– Cik īpaša sieviete ir tava mamma?

– Man bija ļoti gaiša bērnība! Varu teikt lielu paldies mammai, kura, būdama māksliniece un dzīvesgudrs cilvēks, man ieaudzināja vērtības, kuras iet cauri visam mūžam. Viņa mani aizveda uz mūzikas skolu, par ko esmu pateicīgs – iemācījos spēlēt klavieres, dziedāju korī. Tā kā mans tēvs nomira agri, viņa bija tas galvenais balsts. Arī tagad regulāri sazvanāmies, aizbraucu ciemos. Tā kā man nav nedz brāļu, nedz māsu, ir svarīgi uzturēt šo saikni.

– Vai skolas gados biji teicamnieks?

– Atsevišķos gados biju, šķiet, līdz pamatskolas priekšpēdējai klasei. Tad parādījās atzīmes četri un pieci. Teicamnieka statuss nebija pašmērķis, man bija viegla galva. Skolas laikā biju šerpais un lecīgais, to varētu saistīt ar to, ka nāca brīvības formāts – beidzās skolas formu laiks un skolā varēja izpausties.

– Kāpēc vēlāk nepabeidzi studijas augstskolā?

– Nebija laika. Ja es būtu veidojis ļoti plānveidīgu karjeru, tad droši vien plānotu – tagad apgūšo šito, pēc tam izmācīšos to, izveidošu sakarus ar šo, tad centīšos iekļūt tur, man CV būs rakstīts tas, un es varēšu tikt vēl kaut kur. Man tā nebija un nekad nav bijis.

Nekad arī neesmu izjutis augstākās izglītības trūkumu. Man ir virkne pazīstamu cilvēku, kuri šobrīd studē Amerikā vai ir tur studējuši. Es ar viņiem sarakstos un pēc šīs sarakstes jūtu, ko viņi studē. Pēc mūsu sarunām spriežot, tur ir lietas, kas būtu tā vērtas – apakšā ir spēcīga bāze no cilvēkiem, kuri ir analizējuši senās fundamentālās lietas un jauno pasauli, ja runājam pārsvarā par sociālajām zinātnēm. Latvijā mēs paši vēl esam pašmācības ceļā par to, ko mēs vispār mācām, kā un kāpēc.

Esmu gandarīts, ka neraustos no visdažādākajiem jautājumiem, nebaidos no sekām, kā tur padomās un tamlīdzīgi. Nebaidos kādam pateikt, ko es domāju. Ir taču dzīvē dažādi cilvēki, kuri štuko, plāno, atrunā, rēķina. Man nav viss vienalga un, no otras puses, nav arī tās idiotiskās pārdošības, riskēšanas dzinuļa.

– Vai risks nevilina?

– Tā apzināti? Uz lielām naudām nekad neesmu spēlējis, ekstrēmus sporta veidus neesmu piekopis. Viss ekstrēmais ir manās smadzenēs un intelektuālās lietās. Man nevajag lēkt ar gumijām, braukt ar 150 kilometriem stundā.

– Šīs nodarbes biedē?

– Ja man teiktu, lai uzkāpju Vanšu tiltā vai pastaigāju pa viesnīcas Reval Hotel Latvia palodzi, tad gan man pilnīgi reāli būtu bail, bet patiesībā nezinu, no kā es baidos. Fobiju man nav. Trakākais, kas dzīvē var būt, ir idiotu optimisms, idiotu bezbailība, tāpēc, visu šo atceroties, cenšos piebremzēt. Nedod Dievs, ja arī es tajā kategorijā ar savām iniciatīvām vai vēl kaut ko ielidošu.

– Vai tevi uztrauc iespēja kļūdīties?

– Jā, bet man par daudzām lietām patīk teikt, ka ir svarīgi baidīties, uztraukties, šaubīties, kompleksot. Tiesa, to var darīt vai nu pirms, vai pēc notikuma – ne tajā vietā un laikā. Lai katrs pats saprot, kā es to domāju, bet es to attiecinu uz ļoti daudziem jautājumiem. Mēs varam par ļoti daudz ko baidīties, ka nesanāk vai ne tā sapratīs. Man tā ir regulāri, katru dienu, bet to nevar darīt procesa laikā – jāpieņem lēmums un kaut kas jādara, jānosprauž virziens. Es vienmēr parakstos zem teiciena, ka labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto.

Mācos priecāties, novērtēt pozitīvos sīkumus dzīvē. Piemēram, es esmu laimīgs, ka man pieder laiva, ar kuru es izbraucu Daugavas vai Ķīšezera vidū. Sajūtas ir daudz labākas nekā tad, ja es brauktu ar šiku laineri. Novērtējot sīkās lietas, lielās šķiet vēl tīkamākas.

Neticu Dievam klasiskajā izpratnē, bet ticu režijai, jo tāpat vien ar cilvēku nevar notikt tik daudz nejaušību, ir scenārijs, kurā katrs darbojas. Arī es.

***

Jānis Domburs

Žurnālists

Dzimis 1972. gada 15. jūnijā Rīgā

Beidzis Rīgas 45. vidusskolu, studējis LU žurnālistikas specialitātē, studijas pārtraucis pēc pirmā kursa

Strādājis par korespondentu un kriminālziņu redaktoru laikrakstā Atmoda, darbojies avīzē Latvijas Jaunatne, bijis ārštata korespondents laikrakstā Diena, strādājis radio Brīvā Eiropa, dibinājis un vadījis Neatkarīgās informācijas un pētniecības (NIP) biroju, tā vadītājs, LTV veidojis raidījumu Deviņdesmitie, dibinājis aģentūru NIP Media, LTV vadījis raidījumus Krustpunkti un Kas notiek Latvijā?, bijis žurnāla Kas Notiek? galvenais redaktors

Grāmatas Kurš nozaga trīs miljonus? autors

2006. gada jūnijā pārtraucis sadarbību ar LTV raidījuma Kas notiek Latvijā? veidošanā

Ilze Upīte