Par Lindas LEEN kleitām un locekļu staipīšanu

Viens no tādiem, ko ar baudu varēja vērot TV ekrānā, bija Intara Busuļa koncerts Nacionālajā operā. Ir jau pierasts, ka uz šā mākslas tempļa skatuves gavilē un staipa locekļus ne tikai akadēmiskie dziedoņi vai baletoņi, bet arī vairāk vai mazāk huligāniski "vieglā žanra" ziņneši. Cik nu tas žanrs rādās viegls, ir cita raksta temats, bet Busulis Operā parādīja, ka viņam ar savu īpatno harismu vajadzēja izmantot daudz mazāku piepūli, lai kājās pieceltu un pat sadancinātu visu publiku, nekā Linda Leen ar visām smukajām kleitām un seksapīlu. Operas klausītāji dziedāja un dejoja kopā ar Intaru, kamēr Lindas sastingušie cienītāji knapi kustināja rokas aplaudējot.

Kas par vainu? Mana versija ir tāda: kaut arī Lindai ir atzīstami muzikālie dotumi un sava stila izjūta, viņai pietrūkst tā personības starojuma, kas piepilda krāšņo Operas zāli. Dzintaru koncertzālē Linda izskatījās un izklausījās daudz labāk. Pēc masīvās reklāmas tālrādē vēlējos sagaidīt kaut ko debešķīgu un neaizmirstamu, taču ieraudzīju un sadzirdēju meiteni, kas gandrīz līdz dabiskumam izslīpējusi prasmi tīksmināties par sevi. Bija gan pāris dziesmas, kas palika atmiņā, viena no tām — kopā ar Arni Medni, taču pārējās bija visai vienādas un neizteiksmīgas. Nelīdzēja pat tērpu maiņa un skaistā auguma izrādīšana.

Un tā līdz koncerta beigu akordam izturēju ar zināmu piepūli — galu galā, meitene Linda tomēr bija centusies, uzaicinājusi simfonisko orķestri, sarunājusi Operas zāli utt. Nez cik tas viss izmaksāja? — tā mani urdīja ziņkārības velns. Taču tas arī bija vienīgais, kas mani urdīja: šoreiz nebija tā saviļņojuma, ko gribētu sagaidīt no dīvas, kas pāris stundas aizņēmusi valsts centrālo skatuvi. Bija jau labi, bet... Sirdi tas neskāra.

Koncerts ar žāvām

Latvijas deviņdesmitgadei veltītais koncerts "Mana dziesma Latvijai", ko Nacionālajā teātrī iefilmēja akurāt valsts svētku laikā, tālrādē tika parādīts Jaungada pirmajā dienā. Svinīgi saģērbušies solisti, skaistas dziesmas, mūžīgi latviskas melodijas, kurām vajadzētu saviļņot dvēseli... Un nekas nenotiek! Koncerts ir pliekans kā novadējusies auzu tume, zilām gaismām aplietie dziedātāji saplūst ar skatuves zilo dibenplānu, un dziesmas, dziesmas! Tās ir savīstītas tādos naftalīna tīstokļos, ka šķiet — esam atgriezušies padomju laikos, kad televizorā rādāmos estrādes gabalus drīkstēja izpildīt tikai ar partijas komitejas atļauju.

Varbūt koncerta ideja tiešām bija atgriešanās pie padomju gadu dziesmu un izpildījuma stila? Nu tad vajadzēja radīt šo "fīlingu" pilnīgi apzināti, nevis piedāvāt skatītājiem paviršību ar pretenciozu nosaukumu — "Mana dziesma Latvijai". Operators laiku pa laikam parādīja zālē sēdošos klausītājus, kas mēģināja pieklājīgi apspiest žāvas. Visiem sejā bija rakstīts: ak, kungs, kaut šis murgs ātrāk beigtos! Protams, bezattieksmes koncerts spēja radīt tikai bezattieksmes klausītājus.

Man bija tikai viens jautājums: kāda mārrutka dēļ šo pasākumu vajadzēja filmēt un pēcāk rādīt Latvijas Televīzijā? Nu, nofilmēt varbūt arī varēja, jo tad šo "šedevru" varētu parādīt studentiem, lai viņi zinātu, kā nevajag veidot koncertus. Bet tā jau nenotiek, un LTV acīmredzami ir izmetusi naudu pa tukšo, filmējot šo neveiksmi. Varbūt pirms kaut kas tāds tiek izlemts, televīzijas monstriem tomēr derētu uzzināt, ko īsti viņi grasās filmēt un rādīt TV skatītājiem.

Pilnīgs pretstats šim garlaicīgajam naftalīnam bija visai pasen iefilmētais Ulda Marhileviča jubilejas koncerts: skatītāji Dailes teātra zālē elpoja vienā ritmā ar Ulda mūziku un mūziķiem, Uldis bija dzirkstošs kā šampanietis, dziedātāji — atbrīvoti un jautri. Kāpēc tik milzīga atšķirība? Iespējams, tāpēc, ka pēdējā koncerta centrā bija personība — Uldis Marhilevičs. Domāju, ka "Mana dziesma Latvijai" arī būtu bijis spožs projekts, ja to vadītu un pie klavierēm sēdētu  Raimons Pauls. Nu, ko tu talantam padarīsi...