Pauls: "Velna milti, tad spēlējiet manā vietā!"

– Jums ir ne tikai tūkstošiem cienītāju, jums radušies arī nelabvēļi, nu, kaut vai tie paši, kas jums gatavi ar lietussargu iebakstīt. Kā izturaties pret viņiem?

– Man no viņiem neko nevajag. Man ir viena liela priekšrocība: nav jātrīc par to, vai kāds piedāvās darbu vai ne, vai pietiks naudas maizītei vai ne. Tāpēc varu darīt to, kas man patīk.

– Visi čiekuri uz jums krīt tikai viena cēloņa dēļ: tāpēc, ka esat iegājis politikas lauciņā.

– Protams, cilvēkiem ir divas iespējas: viņiem vai nu patīk tas, ko es daru, vai arī nepatīk. Bet esmu pamanījis ko pilnīgi jaunu: Latvija ir dziedāšanas speciālistu zeme. Nav tāda ciema vai izpildkomitejas, kas netaisītu savu dziedāšanas pasākumu vai – vēl labāk – nevērtētu to, ko daru, piemēram, es. Netrūka arī vērtētāju tām TV pārraidītēm, kuras mēs rādījām pērnā gada novembrī un decembrī: kāpēc tu devi to dziesmu dziedāt tam dziedātājam, nē, tas tā nedzied, kā vajag dziedāt, un tā tālāk. Viss ir kārtībā – visi mani māca, kā man jāspēlē un kā jāsadarbojas ar muzikantiem. Velna milti, nu nāciet manā vietā uz skatuves un dariet visu labāk! Nāciet, saceriet kaut ko, uzdziediet, uzspēlējiet! Pēc tiem visiem neskaitāmajiem TV dziesmu šoviem ir degradējušies kritēriji, pēc kuriem jāvērtē dziedāšana un mūzika vispār.

– Un tomēr Latvijā ir ļoti daudz jaunu un talantīgu dziedātāju, kuru muzikālajā augsmē arī jūs esat pielicis roku.

– Talantīgu cilvēku patiešām ir daudz. Nu, kaut vai Dons, Intars Busulis, Ance Krauze. Savu otro vai trešo jaunību piedzīvojis Aivars Brīze, kurš lieliski nodziedāja manu pavisam veco dziesmiņu Kamolā tinēja, meistarīgi pārtapdams no rokdziedātāja liriskā dziedonī. Protams, visu var kritizēt, arī mūs sākumā kritizēja par Krodziņu, taču mēs ar saviem raidījumiem pierādījām, ka spējam parādīt pavisam citu, plašāku diapazonu – sākot ar ziņģi, turpinot ar rokdziesmu un beidzot ar nopietniem skaņdarbiem. Ne vienmēr tas tika nostrādāts līdz galam, jo laika nebija nemaz, taču priekšnesums dzima tieši ieraksta laikā, mēs improvizējām un radījām vienmēr ko jaunu.

– Katra raidījuma garums bija stunda un piecpadsmit minūtes, un katram ierakstam tika atvēlēta viena diena. Tas ir ļoti maz.

– Protams. Šādus raidījumus parasti ieraksta vairākas dienas, bet mums jau nav naudas šādiem mērķiem. Visā pasaulē, piemēram, iegulda milzu līdzekļus, lai radītu TV Jaungada šovus, un tos filmē vairākus mēnešus pirms gada beigām. Ko darām mēs? Divās dienās, mēli izkāruši, safilmējam divu stundu raidījumu. Jo ilgākai filmēšanai nav naudas! Bet par to, ka mums ir mākslinieciski spējīgi cilvēki, nav šaubu: talantīgi kori, labi diriģenti, lieliski izpildītājmākslinieki, par kuriem nav kauns, ka viņi iziet starptautiskā arēnā...

– Viena arēna jau mums liegta: Eirovīzijas dziesmu konkursā mēs nepiedalīsimies naudas trūkuma dēļ. No vienas puses – nekādi dižie dziedāšanas apvāršņi tur netiek sasniegti, bet no otras – tā ir iespēja Latvijai par sevi atgādināt.

– Jā, mēs daudz kritizējām šo Eirovīziju, taču tā bija vieta, kur Latvijai sevi parādīt. Tas ir sāpīgs kritiens aizmirstībā. Bet tik un tā es palieku ar cerībām –

joprojām mums būs daudz jaunu cilvēku, kas gleznos, dziedās, dejos, sacerēs mūziku. Viņi būs vienmēr.

– Vai esat jau sarakstījis kalendārā, ko darīsiet 2009. gadā?

– Kaut ko esmu ierakstījis... Mani mēģina arī pierunāt, lai marta sākumā Arēnā Rīga atkal sarīkoju savus dziedāšanas svētkus. Bet es uz to kopdziedāšanu jau sāku skatīties, nu, tā... Esmu tik ilgi noturējies muzikālajā apritē, tāpēc intuitīvi jūtu, kad jāsāk kaut kas jauns. Kamēr galva strādā, tikmēr tos jaunos variantus var izdomāt, jo ir ļoti svarīgi, lai tu nesāktu krist uz nerviem. Ja tu publikai vairs neesi interesants, tad... Visus šos gadus man ir veicies: neviens man nav metis ar tomātiem vai pudelēm (smejas). Ja tas tā notiks, tad laikam vajadzēs iet mājās.

– Mājās vai politikā?

– Nē, vairs negribu politikā. Bet, ja man veselība atļaus, nodarbošos tikai ar radošām lietām. Nē, negribu arī žūrijās sēdēt vai publikai stāstīt savu biogrāfiju. Varu vēl labi darboties kā pianists. Zinot savu raksturu, man būs ļoti grūti mājās mierīgi nosēdēt, bet, ja nevarēšu neko radošu paveikt, tad ilgi vairs nevilkšu... Tas ir vairāk nekā skaidrs. Tāpēc, cik vien ilgi varēšu, strādāšu radošajā laukā. Bet politika man nekad nav devusi gandarījumu, drīzāk otrādi – nepatīkamas izjūtas. Nākot cauri cilvēku kordonam pie Saeimas, esmu pietiekami daudz dzirdējis dažādas piezīmes, ņirgāšanos...