Imants Kalniņš:"Imantdienas ir mainījušās..."

Es spilgti atceros vienu no pirmajām Imantdienu sapulcēm Jaunpiebalgas Jāņa skolas nokalnē. Trīsdesmit gadi attiecībā pret cilvēka mūžu nav maz. Vai varēji iedomāties, ka tradīcija ilgs desmitiem gadu un būs svarīga tik daudziem cilvēkiem?

Protams, toreiz to nevarēju iedomāties, kur nu vēl plānot. Toreiz vienkārši gribējām turpināt spēlēt savu mūziku. Mana grupa bija Menuets… Pirmais koncerts radās kā pēkšņa ideja sarīkot koncertu Piebalgā. Piebalgā tāpēc, ka biju jau vienu gadu tur nodzīvojis un uzskatīju, ka turpmāk dzīvošu tur. Šķiet, ka nospēlējām trīs koncertus Jaunpiebalgas Jāņa skolā. Pēc tam to norises vieta pārcēlās uz Vecpiebalgas Alauksta ezera krastu, tad pāris reižu uz Ineša estrādi, no kurām viena bija slavenā aizliegtā reize. Pēc tam Cēsis, Sigulda un atkal Cēsis. Un tā trīsdesmit gadus.

Kāpēc, būdams kurzemnieks (liepājnieks) un rīdzinieks, Imantdienu sapulces joprojām rīko Vidzemē? Vai tam ir kāda speciāla nozīme?

Nezinu, vai varēšu smalki izskaidrot. Man ir bijuši ļoti laipni un mīļi aicinājumi spēlēt citās vietās gan Kuldīgā un Ventspilī, gan Latgalē. Šīs vietas ir ļoti skaistas un skanīgas, piemēram Preiļu jaunā estrāde, kur pagājušogad spēlējām koncertu ar Turaidas rozi. Tomēr man vienmēr bijusi sajūta, ka šis pasākums nedrīkst attālināties no vietas, kur radies. Ka tā ir tās vietas tradīcija. Es intuitīvi baidījos, ka šis koncerts jeb šīs sapulces varētu zaudēt no sava emocionālā satura, ja tiktu eksportēts komercstilā uz vienu pilsētu, uz otru, uz trešo. Man šķiet, ka notikums tad iegūtu komercraksturu, kā notiek ar brīvdabas turnejām un daudzajiem vasaras pasākumiem Latvijā. Es jutu, ka to nedrīkstu darīt, jo, Imantdienām attīstoties, tām radās gan sava publika, gan mākslinieki. Jā, es baidījos pazaudēt emocionālo saturu, pārvietojot Imantdienas citur. Tas ir tāpat kā puķi pārstādīt vai koku. Nekas labs tur nevar iznākt.

Tāpat ar cilvēku? Starp daudzajiem komponistiem, kuri pārcēlušies uz Rietumiem, ir ne tikai kosmopolītiski domājošie, bet arī mūziķi ar spēcīgu identitāti — ekumeniskais gruzīns Gija Kančeli, ortodoksālais igaunis Arvo Perts, tatāriete Sofija Gubaiduļina… Patiešām nekad, pat okupācijas gados, nevilināja doma doties pasaulē?

Tādas domas man ir bijušas, bet pavisam citā kontekstā. Politiskā nē. Drīzāk man tās bija jaunības sapņu kontekstā. Es atceros, ka mūzikas vidusskolas un konservatorijas studiju gadi man bija aktīvs franču kultūras apgūšanas periods. Šajā kultūrā biju līdz ausīm iegājis, mani valdzināja franču literatūra, glezniecība un viss, kas ar to saistījās. Vispirms jau franču valoda, jo, tu jau zini, manī sēž ļoti spēcīgs lingvists. Es atceros perfekti, kā sapņoju, ka varētu dzīvot Francijā. Man tas patika. Es iemīlējos Stendāla darbos un varoņos, Stendāls līdz šai dienai ir mans mīļākais rakstnieks.

Politiskajā ziņā nē, lai gan sapratu šo kontekstu un pilnīgi saprotu tos cilvēkus, arī tavus pieminētos kolēģus, kuri devās prom un to vairāk saistīja ar personības un daiļrades brīvību. Viņiem okupācijas režīms varbūt bija tik nospiedošs, nomācošs un apgrūtinošs, ka viņi atrada iespēju emigrēt.

Man tā nebija. Es biju pārāk aizrāvies ar savu sapņu pasauli un ar savu mūziku. Ar pasauli, kādu es pats sev biju radījis, tāpēc reālā dzīves dimensija, tajā skaitā padomju režīms, īpašu diskomfortu manī neradīja. Tas radās vēlāk, kad biju izaudzis līdz tam līmenim, kad jau biju spējīgs spriest par to, kas notiek sabiedrībā, Latvijā, pasaulē — kad manī jau sāka dzīvot pilsoniskā apziņa. Bet arī tad manī neradās doma par Latvijas atstāšanu labvēlīgāku politisko jeb sociālo nosacījumu dēļ.

Tad jājautā, kā tu raugies uz kompromisu? Galu galā, mūsu kultūrvēsturē ierakstījusies ne tikai tava Lilioma dziesma, mūzika lugai Cilvēks, kas smejas vai oratorija Dzejnieks un nāra, bet arī Oktobra oratorija un slavenā kordziesma Ļeņins. Skaista dziesma, tikai tie vārdi…

Dziesmai ir tik fantastiski skaisti vārdi, ka citus nevajag. Runa ir tikai par vienu vienīgu vārdu, kura oriģināldzejolī nemaz nebija. Par nobeiguma vārdu: Ļeņins. Imanta Ziedoņa dzejolī šī vārda nav! Bet tas tika pielikts, lai padomju ierēdņiem, kas administrēja padomju Latvijas kultūru, nebūtu iemesla dziesmu noraidīt. Es domāju, ka viņi saprata, ka tas ir triks. Bet, tā kā dziesma tik tiešām nebija slikta, turklāt vārds "Ļeņins" beigās kā zīmogs, tā tika pieņemta. Attiecībā uz to, kā es to interpretēju, es šo dziesmu priekš sevis pabeidzu ar "āmen", un tad tas jau pauž pavisam citu domu — nu, cauri ir ar jums, mīļie. Bet īstais konteksts šim vārdam ir Latvija. Tas bija arī Ziedoņa vārds. To zinot, kopā ar visu iepriekšējo tekstu dziesma nes jau pavisam citu — revolucionāru slodzi.

Ko ar šo mantojumu darīt tagad?

Man ļoti patīk klausīties 1973.gada Dziesmu svētku videoierakstu, kur šo dziesmu dzied. Tur viss ir kārtībā, jo es zinu kontekstu, zinu, kā šī dziesma ir uzrakstīta. Dziesmu svētku simtgadē ir sajūsma, aplausi, ziedi, autori un diriģents iet klanīties. Ko ar to darīt šodien? Es nezinu. Es gribētu to ierakstīt tā, kā dziesma bija domāta: ar vārdu "Latvija" beigās. Bet, protams, tas ir ļoti divdomīgi. Un atkal par mani varētu runāt kā par autoru, kas vienā iekārtā liek tādus, bet citā iekārtā — citus vārdus. Bet varbūt pašā sākumā ir jāpasaka, ka esmu rakstījis pietiekoši daudz dziesmu jubilejām: padomju Latvijas un kādām tur citām gadadienām. Ne jau daudz, bet kādas trīs vai četras gadadienu koncertiem domātas dziesmas man ir. Skolotājs ir teicis: dod Dievam to, kas Dievam pienākas, un ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas. To es arī devu: ķeizaram, kas ķeizaram pienākas. Un nejaucu Dievu šajās lietās iekšā!

Arī Oktobra oratoriju ir vērts atskaņot un ierakstīt. Es to speciāli rakstīju ar neprofesionālu dzejnieku vārdiem. Tajā izmantoti vārdi, ko 1917. un 1918.gadā rakstījuši pašdarbnieki, paši tā laika notikumu dalībnieki. Pamatā ir dokumentāli vārdi. Izņēmums ir tikai fināls Divas mīļotās ar Jevgeņija Jevtušenko vārdiem. Bet atcerēsimies, kas bija Jevtušenko tad, kad viņš bija modē. Viņš bija viens no tiem, kuri padomijā mēģināja manifestēt brīvības un demokrātijas idejas. Dzejolis, kurā viņš noliek blakus savu sirdsmīļoto un revolūciju, nebija nekas cits, kā mudinājums kaut ko darīt lietas labā. Tāpēc oratoriju pabeidzu ar tā laika modernā dzejnieka vārdiem. Es domāju, ka viss ir kārtībā, ņemot vērā, ka tas nav nedz pasūtījuma darbs, nedz tā laika galma dzejnieku vārdi. Būtībā tas ir dokumentāls darbs.

Komponisti dažādos vēsturiskajos laikos nereti ir atklāti priecājušies, ka var rakstīt absolūto, tīro mūziku bez vārdiem. Klausies un domā pats, ko gribi — tāda, lūk, priekšrocība.

Šeit nav problēmas un nav nepieciešamības pat izvēlēties, jo ir instrumentālā mūzika un vokālā, kura lielākoties ir ar vārdiem, izņemot etīdes un vokalīzes. Drakoniskos režīmos, lai izvairītos no konfrontācijas ar valdošo administrāciju, komfortablāk ir rakstīt tikai instrumentālo mūziku.

Man ir brīnišķīga pieredze šajā cīņas laukā, oratorija Dzejnieks un nāra. Kad biju uzrakstījis šo romantisko oratoriju, Kultūras ministrija to nepieņēma. Tava kolēģe Diāna Albina toreiz bija priekšniece. Aizgāju pie viņas un jautāju, kas par lietu, kāpēc oratorija noraidīta? Viņa sāka runāt kaut ko mīklainu. Es nevarēju to saprast un jautāju, vai oratoriju nepieņem tāpēc, ka tajā runāts par divām dzīvēm? Jā! Bet tur ir dzīve uz zemes un dzīve ūdenī. Vai tiešām jūs domājat, ka ar to domāta sociālistiskā un kapitālistiskā iekārta? — Jā, tā varot to tulkot. Tas ir tikai viens piemērs, kādās situācijās autors var nonākt, ja viņš nav pietiekoši primitīvs.

Tomēr tev arī divās simfonijās ir vārdi… Būs arī topošajā septītajā?

Gatavošanas laikā receptes netiek atklātas! Bet par tām divām es varētu atbildēt: kāpēc ne? Tāda ir autora iecere.

Vai tavā skatījumā Imantdienas ir būtiski mainījušās? Kas vairāk ir mainījies: Imantdienas vai tu pats? Kā būt starp tradīciju vai rutīnu?

Imantdienas ir mainījušās tieši tikpat, cik ikviens no mums ir mainījies šajos trīsdesmit gados. Pirmajās Imantdienās uzstājās tādi mākslinieki, un tur bija tāds repertuārs. Bet tas būtu jocīgi, ja viss tā arī būtu saglabājies.

Jubilejā gan var patīt filmu atpakaļ, taisīt retrospekciju. Sākt ar pirmo dziesmu…

Mēs ilgi domājām, kādam Imantdienu jubilejas koncertam vajadzētu būt. Un tie standarti, kā rīko jubilejas, arī uzreiz nāca prātā. Īpaši, kā tas notiek teātrī, kad jubilārs svinīgi — pusbēdīgi, puspriecīgi sēž uz paaugstinājuma, un visi pārējie tikai labu vien, tikai labu vien. Un ir bezgalīgi daudz ziedu… Kad tas viss tā pazibēja man gar acīm, es sapratu, ka tā nu gan negribētu.

Retrospekcija atļauj divus variantus. Pirmais — izvēlēties no visām Imantdienām populārākos skaņdarbus — kas gan tikai viss tur nav spēlēts? Otrais — kādi mākslinieki ir piedalījušies? Un iedomājieties, kā jubilejas koncertā viņi visi nāktu un parādītos savā godīgajā atklātumā, spožumā vai arī jau ne–spožumā. Tas arī būtu interesanti publikai. Taču tādam koncertam vairs nebūtu nekāda sakara ar Imantdienām. Jo Imantdienu koncerts jau no pašiem sākumiem ir bijis protests pret toreiz smago nacionālo jūgu. Tas bija iemesls, kas pulcināja cilvēkus kopā, lika viņiem meklēt domubiedrus un ļāva nejusties vieniem. Tas izveidoja Imantdienu divīziju.

Vēlāk mūsu valsts gāja un vēl joprojām iet cauri pietiekoši grūtam un smagam pārmaiņu laikam. Arī šodien Imantdienas kopā ar visiem iet cauri pārmaiņu laikam. Mēs redzam, ka nedz Latvijas valstī, nedz pasaulē arī šodien nav mazums problēmu, kuras jāanalizē, par kurām mums jāpasaka savs vērtējums. Mums vajadzīgi domubiedri, lai mēs atkal nejustos vieni liela, negatīva pārspēka priekšā. Tādēļ nolēmu Imantdienu koncertu tradīcijā nemainīt neko un Imantdienu trīsdesmitā gada sapulces formula paliek tāda pati kā vienmēr. Tātad: pirmatskaņojumi, uzaicinātie mākslinieki un Menuets kā personāžs, bez kura Imantdienas vispār nevar notikt. Mēs vienkārši ejam uz kārtējo sapulci, un viss turpinās. Bez uguņošanas, bez retrospekcijām un bez asarām.

Pirmoreiz skanēs dziesmu cikls ar Laimas Līvenas vārdiem?

Tas nav dziesmu cikls. Tā ir poēma Madaroti dūraiņi, kuras teksta autore ir viena no interesantākajām latviešu dzejniecēm. Arī šai poēmai varētu būt kādi 35 gadi, kopš tā ir uzrakstīta. Poēma pie manis ļoti ilgi glabājās rokrakstā. Bet esmu ievērojis, ka dzejoļiem, kas pie manis ir, vienkārši pienāk brīdis, kad tie vairs nav plauktā, bet atrodas uz galda. Savā laikā tā bija ar E.Veidenbauma dzejoli Jau ziediem rotātas pļavas. Tāpat bija ar Jāņa Poruka desmit dzejoļiem, ko komponēju jauktajam korim. Trīs no jaunās poēmas daļām gan ir tikušas uzrakstītas un arī atskaņotas agrāk, taču sešus dzejoļus esmu komponējis no jauna. Tagad poēma ir pabeigta. Koncertā to dziedās Līga Priede, Zane Gudrā, Zigfrids Muktupāvels un Uģis Roze.

Pieaicinātie mākslinieki ir grupa Autobuss debesīs, kas Imantdienās pamazām sāk ieņemt gandrīz jau obligātas grupas statusu. Gribēju, lai viņi piedalās arī tādēļ, ka tikko maijā kopā pabeidzām darbu pie jaunā albuma Par tavām kurpju šņorēm. Es gribu, lai grupa nospēlē dažas dziesmas no šī albuma, pārējo uzstāšanos atstāju viņu pašu ziņā.

Dzirdēts, ka albums Par tavām kurpju šņorēm ir pirmā reize, kad abas puses — tu un dēls Marts Kristians Kalniņš ar grupu —ir apmierinātas viena ar otru.

Tas ir pavisam loģiski, kopā strādājot ilgāku laiku. Ierakstot trīs pirmos albumus, mums bija diskusija, kādā veidā interpretēt šo mūziku. Tas ir absolūti saprotami, kādēļ, jo grupas puiši vēl tikko ienāk izpildītājmākslā, ir jauni karotāji. Bet kurš labāk par autoru zina, kā jāinterpretē viņa mūzika? Taču ir arī jaunu mūziķu pretenzija, ka viņi arī zina. Šīs divas nostājas, protams, ir viegli konfrontēt. Turklāt, interpretācijas iespējas ir pietiekoši bezgalīgas. Tātad jautājums ir nevis, kā interpretēt, bet kādu interpretāciju izvēlēties. Pirmie trīs diski bija vajadzīgi, lai mēs satuvinātos un sāktu viens otru saprast bez vārdiem. Ceturtais albums ir tam rezultāts. Es vienkārši uzrakstīju notis, un puiši īstenoja to, ko es gribēju. Viņi kā mūziķi ir ļoti izauguši.

Ko atradi dzejnieku Ievas Rozes un Aigara Jirgena tekstos? Tos jums piespēlēja jaunieši?

Nē, izvēlējos pats. Ar Aigaru ilgi bijām kopā apvienībā Tēvzemei un brīvībai.

Uzzināju, ka viņš raksta dzeju. Ar šiem dzejniekiem strādāju jau otrajā diskā (pirmais — Logs puspavērts). Viņus faktiski nepazīst kā profesionālus dzejniekus, viņi diemžēl jau vairs nav kopā ar mums. Taču ar savu dzeju viņi pateikuši tik ārkārtīgi daudz, ka viņu vieta ir starp visiem Latvijas dzejniekiem. Šie dzejoļi ir nenovalkāti. Bet es nevaru to formulēt. Ja tā ir īsta dzeja, tad pat divās rindiņās iekšā jau ir viss — dzejnieks un pasaule.

Kas šodien ir vissatraucošākie jautājumi, par kuriem nedrīkst klusēt?

Apdraudēta ir mūsu identitāte. Apdraudēta ir mūsu pasaules izjūta. Bet ne tikai latviskā pasaules izjūta. Apdraudēts ir viss, ko līdz šim varējām dēvēt par nacionālo pasaules izjūtu. Eiropas spēks slēpjas tās fantastiskajā varavīkšņainībā, tās nacionālajā daudzkrāsainībā. Mēs zinām, kas ir franču kultūra, itāliešu, vācu, spāņu, britu, krievu, poļu kultūra. Es runāju par to, kādu pienesumu un krāsainību pasaulei devušas visas šīs kultūras, ieskaitot latviešu. Un es redzu, ka šī fantastiskā bagātība ir reāli apdraudēta .

Mēģinājums piemērot ASV demokrātijas modeli topošajai Eiropai neizbēgami bankrotēs. Austroungārijas impērijas piemērs skaidri liecina, ka nacionālo interešu ignorēšana vēl šodien prasa upurus. Vecās Eiropas koloniālās lielvalstis vēl nav tikušas galā ar savas alkatības radīto postu un vienīgo izeju redz cilvēktiesību karoga intensīvā vicināšanā un jaunas Bābeles veidošanā, ignorējot nāciju diskomfortu un traģisko vēsturi.

Ir vajadzīgas ļoti nopietnas diskusijas un lēmumi par Eiropas nākotni. Eiropas Padomes lēmumi un direktīvas pagaidām liecina vienīgi par netalantīgu un bezatbildīgu politiku, kas izsauc tās vērtību sistēmas degradāciju, ko Eiropas nacionālās kultūras pasaulē ir izveidojušas.

Pesimismam es neļaujos. Pasaulē ir pietiekoši lieli senu un stipru civilizāciju resursi, piemēram, Ķīna un Indija, kas tūkstošiem gadu ir spējušas saglabāt savu identitāti. Ari islāma pasaule var piedāvāt savas korekcijas.

Interesanti, ko tu domā par Eirovīzijas dziesmu konkursu?

Eirovīzija ir pārvērtusies par šova parādi, kur tiek vērtēti šova numuri. Vērtējuma dominante ir — cik liels ir pārsteiguma efekts. Tātad tas, kas piemīt īstam šovam. Tā es arī to vērtēju. Un nekā citādi. Šim pasākumam nav nekāda sakara ne ar vokālajām, ne muzikālajām kvalitātēm. Eirovīzijas kontekstā interesanta ir arī valstu sadraudzība. Man ļoti patīk, kā Balkānu valstis cita citu atbalsta. Turpinot konsolidēties, tās varētu izveidot tādu formulu, ka visu laiku uzvar Balkānu valstis.

Kā vērtē Latvijas kultūrpolitiku, kam jābūt tās prioritātēm?

Kultūrpolitika nav nekas cits kā menedžments attiecīgajā jomā. Kas tam būtu jānodrošina? Kultūras produktu nerada administrācijas, to rada indivīdi. Kultūrmenedžmenta uzdevums ir nodrošināt apstākļus, lai indivīds varētu radīt augstvērtīgu kultūras produktu.

Ja man jautā, kā es vērtēju kultūras ministres darbību, es to vērtēju pozitīvi. Nacionālajai bibliotēkai, koncertzālei un mūsdienu mākslas muzejam plānotās summas ir tik niecīgas, salīdzinot ar tām, kas tiek izlietotas nesaimnieciski. Cita lieta, ka parādās sadzīves problēmas: kašķi un neapmierinātība kultūras kolektīvos. Bet tur ir vainīga cilvēka daba. Slavenā epizode ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ir vienkārši nožēlojama: uzpūš ļaunuma puķes un, iesaistot plašsaziņas līdzekļus, padara par visas sabiedrības nozīmes traģikomēdiju. Tam nav nekāda sakara ar kultūras procesu.

Negāciju ir daudz, bet tajā brīdī, kad tu neieslēdz radio un televīziju, kad tu nelasi žurnālus un avīzes, liekas — ak dievs, cik dzīve un viss tajā ir brīnišķīgi! Un, tikko tu visu ieslēdz un atver vaļā, tā atkal ir draņķīgi. Tad kur ir vaina? Nevajag ieslēgt. Nevajag vērt vaļā.

***

Imants Kalniņš

- Dzimis 1941.gada 26.maijā Rīgā

- 1946.gadā beidzis Latvijas Valsts konservatoriju profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē

- 3 operas, 3 oratorijas, 6 simfonijas, 2 instrumentālie koncerti, kora mūzika, solodziesmas, teātra un kino mūzika, rokmūzika (ap 400 dziesmu)

- 1965—1967 pasniedzējs Liepājas E.Melngaiļa mūzikas vidusskolā

No 1966.gada Latvijas Komponistu savienības biedrs

- Pirmās Imantdienas — 1976.g. Jaunpiebalgas Jāņa skolā

- 1990—2006 Latvijas Republikas Augstākās padomes, Latvijas Republikas Saeimas deputāts (TB/LNNK)

- 1998 — apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

Inese Lūsiņa