Sandis Valters: "Pasaule ir viena liela gulta... ārprāts"

Ar Sandi Valteru tiekamies vēl vecajā gadā, pusstundu pirms "ASK Rīga" došanās uz spēli Ventspilī. Tieši Sandis tās dienas vakarā iemetīs izšķirošo trīspunktu metienu, kas komandai nesīs uzvaru, bet, dažas stundas pirms neprognozējamās spēles sēžot Olimpiskā sporta centra kafejnīcā, viņš nemaz nenojauš, cik veiksmīgs būs dienas noslēgums. Kā basketbolists aizvadījis Ziemassvētkus? "Ļoti mierīgi, ne tā kā katru gadu — parasti bija baigā gatavošanās, ņemšanās, lielā ēšana, šogad ne," vaļsirdīgi iesāk Sandis. "Bijām pie tēva, man mājās pašam šogad pat eglītes nebija. Bija forši — mamma, tētis, mazā." Kur Sandis pavadīšot Jauno gadu, vēl neesot skaidrs, jo parasti labākās idejas rodoties pēdējā mirklī — iespējams, svinēšot mājās, aiziešot uz klubiem, bet noteikti — draugu lokā.

Aizvadītais gads — ne pārāk veiksmīgs

Presē izskanējušās ziņas par basketbola klubu problēmām ar spēlētāju algu izmaksām apstiprina arī Sandis Valters: "Krīze ir jūtama, bez šaubām — nav kā agrāk, ka alga nāk, kad paredzēta, — tagad viss kavējas. Nākas ierobežot izdevumus, plānot, ko drīkst un ko ne. Krīzes dēļ šobrīd īsti uz jauno gadu nevar neko ieplānot un saprast — nezinu, vai vispār būs darbs, kas notiks ar komandu, varbūt būs jāmeklē jauna un vai vispār atradīs jaunu — tirgus ir palicis tik maziņš, daudzas komandas bankrotē, nevar neko paredzēt! Varbūt būs daudz brīvā laika, vairāk individuāli varēs darboties, vairāk laika pavadīt ar meitiņu."

Sportists atzīst, ka šis gads neesot bijis īpaši veiksmīgs: "No sportiskā viedokļa šis nebija pārāk labs gads, ir bijušas daudzas traumas, naudas problēmas. Īstenībā ir labi, ka šis gads ir pagājis, cerams, ka nākamais būs labāks!" Mirkli vēlāk viņš klusi bilst, ka šajos grūtajos laikos svarīgākais esot, lai visi turētos kopā un nezaudētu cilvēciskās attiecības: "Tagad jau parādās cilvēku īstā seja, cik nu kurš patiesībā ir labs. Svarīgi ir saglabāt sevi, bet savējiem to varu nemaz nenovēlēt, jo viņi noteikti nemainīsies!"

Pasaule — viena liela gulta

Sandis mēdzot lasīt horoskopus un arī ticot tajos rakstītajam, tāpēc nolasu dažus Jaunavu raksturojošus teikumus, kuru patiesumu apstiprina arī basketbolists — Jaunavas, pirms ko dara, vienmēr visu apsver un arī privātajā dzīvē analizē savas jūtas, cenšoties ar prātu tās noslāpēt. Turklāt nevienai citai zīmei neesot tik daudz vecmeitu un vecpuišu. Te Sandis iesmejas: "Jā? Tā varētu būt! Patiesībā pats jau arī varu to apstiprināt."

Nav noslēpums, ka pievilcīgais basketbolists nu jau kādu laiku ir brīvs vīrietis, tāpēc Sandis pavisam atklāti pauž savu neizpratni par dīvaino, bet nu jau ierasto mūsdienu attiecību tendenci: "Draudzība ir retums. Kas te notiek... Pasaule ir viena liela gulta, ārprāts! Tas jau laikam vairs nav nekas īpašs, ja kāds izšķiras vai saiet kopā, normāla dzīves rutīna, bērni krustām šķērsām. Kur skaties — katru dienu kāds šķiras, ir ar citu kopā, nevar nemaz izsekot līdzi!"

Tomēr, par spīti visam, Sandim ir draugi, uz kuriem patiešām varot paļauties: "Draugs ir tas, kurš tevi pazīst ļoti labi, viņš nekad tevi nepievils, un varēsi paļauties jebkurā situācijā. Tā ir sajūta, ka kāds stāv aiz muguras, un zini — vienalga, kas brūk, draugs būs aiz tevis."

Vai Sandis Valters kādreiz vēl varētu apprecēties? Basketbolists nosmaida: "Neesmu nekāds pareģotājs, principā varētu, kāpēc ne, kopdzīve varētu būt. Par to precēšanos gan vairāk "nē" nekā "jā", bet nekad jau neko nevar zināt, varbūt domas pēc pieciem gadiem mainīsies, būs liela mīlestība un būs vērts to darīt!" Viņaprāt, veiksmīgas laulības pamatā ir spēja rast kopēju valodu: "Pats galvenais, kā cilvēki var ilgi nodzīvot kopā, ir tas, kā spēj viens otram pielāgoties, piedot. Pirmais ir kaisle, pēc tam mīlestība, bet to savukārt jāmāk noturēt. Tāpat kā celt māju — tā arī jāveido attiecības, tas nav vienas dienas darbs."

Par meitiņu — ar patiesu mīlestību

Visiem darbiem un nedarbiem pa vidu Sandis skumji atzīst, ka šobrīd mazāk laika sanāk pavadīt kopā ar meitiņu Luīzi, kura nu jau mācās 2. klasē: "Mums ir diezgan grūti, sanāk, ka cīnāmies atsevišķās frontēs, — tad meitiņa pie manis, tad pie Katrīnas vai manas mammas. Katrs cenšamies ielikt viņā to labāko! Es viņu nepavisam nelutinu, cik te dzirdu, ka īpaši nevienu neklausa, izņemot mani, bet nezinu, cik ilgi tā būs. Žēl, ka pēdējā laikā nesanāk pabūt vairāk kopā ar viņu, uzreiz var manīt, kā bērns izmainās atkarībā no tā, pie kā dzīvo. Meitiņa ir pieradusi pie dažādām vidēm, nezinu, vai tas ir labi vai slikti, — redzēsim vēlāk. Nevados pēc teorijas, audzinu tā, kā domāju, — tur ir arī liels manas mammas ieguldījums, kā viņa mani audzināja. Protams, esmu to arī izanalizējis, kļūdas ņēmis vērā, un tā nu mēģinu audzināt arī savu meitu." Ko tētis gribētu iemācīt meitai? Basketbolists mirkli padomā un atklāj: "Gribētos, lai lielākā vērtība viņai būtu ģimene, tad mācības, kas tagad sākušās, tenisa un peldēšanas treniņi. Gribas, lai ir atbildības sajūta pret pirmajiem pienākumiem dzīvē! Izklaides — tās vienmēr gaidīs rindā, tur neko nevar nokavēt, uzmanība ir jāvelta lietām, kas dzīvē noderēs. Basketbolā gan viņai durvis ciet, esmu izdomājis, ka tur viņai nebūs īstā vieta!"

Bērnu audzināšana neesot viegls darbs, tomēr Sandis Valters labprāt gribētu lielu ģimeni: "Mūsdienās ir ļoti grūti tā pateikt, cik bērnus es gribētu, — ja ir viena ģimene, tad var būt daudz bērnu, bet, ja pašķiries, tad atkal no jauna sākt un jaukt tos bērnus kopā... Nezinu, vai ir labi. Bet principā — jā, es gribētu divus, trīs bērnus, tas ir baigi forši! Paši ģimenē bijām divi, bija traki, bet forši. Mammai droši vien viegli nebija, ar mums karoja, nebijām mierīgi — kāvāmies katras desmit minūtes, bet, ja nebūtu brāļa, bērnība tā jocīgi paietu. Esmu mazliet satraucies par Dūdu, ka izaugs individuāliste, bet varbūt nav tik traki — viņai māsīca blakus, brālēns, ar viņiem tad var ņemties. Sākumā gan viņai bija grūti ar māsīcu dalīties, tagad jau ir pieradusi."

Patīk arī tumšmates

Sarunu noslēdzot, ar vieglu smīnu atļaujos pavaicāt — kā tad nu īsti ir, kāpēc basketbolisti iecienījuši blondīnes? Sandis domā, ka tas ir mīts: "Daudzas jau ir krāsotas! Ikdienā mums jau neviens līdzi neseko, ar kādām meitenēm esam, vienkārši kaut kā tā trāpās — fotogrāfi ierauga blondīni, uzreiz bildē un liek avīzē, tas taču nav nopietni. Esmu dzirdējis, ka hokejisti par mums runā, ka esam slimi uz blondīnēm, ja pat viņi to nesaprot... Tas nepavisam nav tā — ir smukas meitenes arī ar tumšiem matiem, varbūt to gaišmataino vienkārši ir vairāk. Varbūt kāda tumšmate nokrāso blondus un domā, ka viņai tiks pievērsta lielāka uzmanība!"

Sandis klusi bilst, ka viņa dzīvē jau esot labi tā, kā ir: "Ja varētu kaut ko dzīvē mainīt, es noteikti nopietnāk būtu pievērsies basketbolam. Par daudz bija prātā izklaides, vajadzēja vairāk sevi veltīt treniņiem, tad spēlētu daudz augstākā līmenī nekā tagad. Tā ir lieta, ko nožēloju. Pārējais — ir labi, kā ir!"