Aurēlija Anužīte - miljonāre, mājsaimniece
Kādreiz aktrise, tagad mājsaimniece Aurēlija Anužīte-Lauciņa uzņēmusies Latvijā popularizēt 2009.gada kultūras notikumu Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta
[72]
03.01.2009 12:40
Kopš apprecējusies ar Andri Lauciņu un dzemdējusi meitu Agati, aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa visu savu laiku velta baznīcai un mājas rūpēm. Aurēlija apmeklē evaņģēliski luterisko Jēzus draudzi Rīgā un atzīst, ka ir milzīgs prieks radošo enerģiju veltīt tam, kam redz jēgu un piepildījumu.
Tagad Aurēlija ar prieku uzņēmusies vēl kādu darbu: viņa izvēlēta par seju kultūras notikuma Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta popularizēšanai Latvijā. 31.decembrī Viļņā notika oficiālā atklāšanas ceremonija. 2009.gadā Lietuva svinēs tūkstošo gadadienu, kopš tās vārds minēts vēstures avotos.
Tagad cilvēki, kuri nesen lasījuši, ka esi kļuvusi par miljonāri, teiks: viņai jau viegli runāt par garīgām vērtībām, pieticību.
Es biju ļoti neapmierināta, ka šī informācija parādījās presē. Mēs ar vīru piedalījāmies labdarības pasākumā. Ja būtu varējusi uzlikt masku, kaut zeķi uzmauktu galvā, lai mani nepazīst. Presē bija rakstīts: Aurēlija izvēlējās iegādāties to, to un to. Pirmām kārtām to neizvēlējos es, bet mans vīrs (auditorkompānijas Ernst & Young partneris Andris Lauciņš — A.B.-R.). Man bija jābūt vīram blakus. Jāpieņem, ka tieku fotografēta un apskatīta. Jāpieņem šīs ciešanas līdz galam. Taču esmu pret to, ka cilvēki ziedo, lai visiem to pasludinātu. Ja es kaut ko atbalstu, kādam palīdzu, tad gribu to darīt klusībā.
Tu biji nikna, ka šā labdarības pasākuma dēļ publiski parādījās informācija, ka saistībā ar laulības līgumu esi kļuvusi miljonāre?
Mēslu nevajag kustināt, vairāk smirdēs, piedodiet. Ļaunums pasaulē reāli strādā. Tu pieminēji žurnālu, kur bija par mani rakstīts. Es torīt biju lidostā. Nevajadzēja skatīties, pirkt to žurnālu. Niezēja tomēr nagi! Iekritu! Lidmašīnā šķirstīju un dusmojos. Tad sev teicu, mīļā Aurēlija, tūlīt pat noliec žurnāliņu. Kāds ir atstrādājis savu sviestmaizīti. Tu par cilvēku, kas to rakstījis, vari palūgt. Nabaga cilvēks, viņš nezina, ko dara! Tajā pašā brīdī ap sirdi man kļuva mierīgi.
No garīgā viedokļa tev tāds bīstams dzīves posms. Esi laimīga, nekā tev netrūkst. Tas ir liels kārdinājums: dzīvot savu skaisto, labo dzīvi, ne par ko īpaši neaizdomājoties.
Es vienmēr esmu ļoti patstāvīgi dzīvojusi. Izgājusi cauri dubļiem. Tagad, kad man viss kārtībā, eju uz baznīcu. Dziedu korī. Strādāju par režisori baznīcas Ziemassvētku iestudējumā.
Tev nav žēl, ka esi aizgājusi no teātra un kino? Savā ziņā tā tomēr ir talanta izniekošana.
Es to neizniekoju. Ja lomas būtu tādas… Izteikšos vienkārši: ja es spēlētu Mariju, tad redzētu jēgu būt uz skatuves. Teātros ir daudz izrāžu, kam neredzu jēgu. Kaut gan nesen skatījos Ziemassvētku koncertu Nacionālajā teātrī — kolēģi bija brīnišķīgu darbu izdarījuši!
Tomēr pati uz skatuves — vairs nekad?
Pamest ģimeni un svētdienas vakarā spēlēt — kā vārdā? Tagad baznīcā es iestudēju izrādi par brīvu. "Par brīvu" skan ļoti nepareizi. Teikšu precīzāk — es kalpoju. Dalos ar savu talantu, kas nepieder man, bet Dievam. Kad redzu, ar kādu izpratni, prieku un mīlestību cilvēki gatavi to darīt, ir pavisam cita sajūta. Protams, man grauž sirdi, kad mēģinām līdz divpadsmitiem naktī un mana izlutinātā ģimene, pieradusi pie vakariņām, mājās palikusi viena.
Vai pati gatavo ēst un kop māju?
Protams, pati! Es esmu mājsaimniece. Tas ir mans darbs. Tagad būvējam māju. Visu dienu es skrienu: pērku santehniku, flīzes. Bet gribēju pabeigt domu — kad esmu baznīcā līdz divpadsmitiem naktī, protams, domāju, kā mana ģimene jūtas. Kā viņi bez manis aizies gulēt, vai tēju padzers. Tajā pašā laikā redzu milzīgu gandarījumu un sava darba jēgu. Teātrī es to neredzēju. Vienmēr biju nervoza. Sapratu, ka citi kolēģi strādā no sirds, bet es vienkārši gāju kā uz darbu. Nebija gandarījuma. Bija tukšums. Pēc izrādēm mājās izraudājos.
Vai slavas tu nealksti? Būt uz skatuves, šovos…
Jā, mani ir aicinājuši vairākas reizes. Agrāk, kad sevi redzēju uz žurnālu vāka, gribējās ātri skriet prom, lai nepamana. Tomēr man arī gribējās to žurnālu aizvest uz Lietuvu parādīt mammai, māsai. Viena mana māsa dzīvo Klaipēdā, otra Itālijā. Tai, kura Itālijā, ģimene liela un attieksme — nu, kas tad tur Lietuva — lauki! Zināju, ka, parādot žurnālu ar manu bildi, māsa var pierādīt, ka mēs neesam nekādi lauki, pie mums viss notiek. Es tā saucamo slavu uztvēru pat patriotiski.
Tagad tas aiz muguras un slavas lauri tevi neinteresē?
Nekad neaizmirsīšu, kā reiz, kad pirku puķes, pārdevēja mani pazina un paklanījās. Man bija tāds kauns! Es, tāds stulbs skuķis, stāvu, un sieviete gados man klanās! Bija tik žēl, ka viņa nesaprot, cik uzpūsta visa tā slava ir. Tas, ka tu strādā par puķu pārdevēju aukstā laikā, ir daudz vērtīgāk, nekā skaisti saģērbtai un sakrāsotai stāvēt uz skatuves.
Pagājuši astoņpadsmit gadi, kopš esi Latvijā. Esi kļuvusi "pilngadīga". Ko tev devis laiks Latvijā?
Man ļoti patīk latviešu mentalitāte. Tā mani pieklusina.
Tā tu droši vien saki tāpēc, ka mīli savu vīru, latvieti!
Jā! Viņš ir tik mierīgs. Apbrīnoju šo stabilo nervu sistēmu!
Ar ko tu nodarbojies, kopš esi precējusies un prom no teātra vides?
Varu parādīt. (Atnes dizainera sertifikātu.) Visu mūžu esmu mācījusies uz trijniekiem, bet te — vieni piecnieki un tikai daži četrinieki! Redz, var iemācīties vecumdienās gan ģeometriju, gan rasēšanu. Tagad gan neturpinu strādāt šajā jomā.
Kāpēc?
Pārāk daudz ciparu. Daudz jāskrien pa veikaliem, tos es neieredzu!
Tiešām?!
Tiešām. Divreiz nedēļā ieskrienu pārtikas veikalā sapirkt visu, kas nepieciešams.
Pie Chanel stenda nemaz neapstājies?
Nē. Krēmus man nopērk vīrs. Ko viņš atnes, tas man ir labs. Mantu kārība — tas nav man. Tagad gan mājai man nākas pirkt visu ko. Lietuvas un Igaunijas mēbeļu daudz, Latvijas — ļoti maz. Varētu būt vairāk. Es noteikti pirktu tās, kas ražotas Latvijā. Šobrīd daru darbu, par ko algu nesaņemu. Redz, cik dīvaini, es domāju. Varbūt varētu tomēr kaut ko pelnīt. Tad varētu desmito daļu dot baznīcai, man ir tāds cēls mērķis. Par vīra naudu es neintersējos. Neļauju viņam par to stāstīt. Es tikai varu pajautāt: vai mēs drīkstam to atļauties vai ne?
Kur tev iesāksies 2009.gads — mājās Latvijā?
Bijām domājuši uz siltajām zemēm vai slēpot, bet nemaz negribas skriet prom no Latvijas. Jaunajā gadā vienkārši aiziesim līdz jaunajai mājai, ko būvējam. Pēc mēneša diviem tai jābūt gatavai.
Tagad Aurēlija ar prieku uzņēmusies vēl kādu darbu: viņa izvēlēta par seju kultūras notikuma Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta popularizēšanai Latvijā. 31.decembrī Viļņā notika oficiālā atklāšanas ceremonija. 2009.gadā Lietuva svinēs tūkstošo gadadienu, kopš tās vārds minēts vēstures avotos.
Tagad cilvēki, kuri nesen lasījuši, ka esi kļuvusi par miljonāri, teiks: viņai jau viegli runāt par garīgām vērtībām, pieticību.
Es biju ļoti neapmierināta, ka šī informācija parādījās presē. Mēs ar vīru piedalījāmies labdarības pasākumā. Ja būtu varējusi uzlikt masku, kaut zeķi uzmauktu galvā, lai mani nepazīst. Presē bija rakstīts: Aurēlija izvēlējās iegādāties to, to un to. Pirmām kārtām to neizvēlējos es, bet mans vīrs (auditorkompānijas Ernst & Young partneris Andris Lauciņš — A.B.-R.). Man bija jābūt vīram blakus. Jāpieņem, ka tieku fotografēta un apskatīta. Jāpieņem šīs ciešanas līdz galam. Taču esmu pret to, ka cilvēki ziedo, lai visiem to pasludinātu. Ja es kaut ko atbalstu, kādam palīdzu, tad gribu to darīt klusībā.
Tu biji nikna, ka šā labdarības pasākuma dēļ publiski parādījās informācija, ka saistībā ar laulības līgumu esi kļuvusi miljonāre?
Mēslu nevajag kustināt, vairāk smirdēs, piedodiet. Ļaunums pasaulē reāli strādā. Tu pieminēji žurnālu, kur bija par mani rakstīts. Es torīt biju lidostā. Nevajadzēja skatīties, pirkt to žurnālu. Niezēja tomēr nagi! Iekritu! Lidmašīnā šķirstīju un dusmojos. Tad sev teicu, mīļā Aurēlija, tūlīt pat noliec žurnāliņu. Kāds ir atstrādājis savu sviestmaizīti. Tu par cilvēku, kas to rakstījis, vari palūgt. Nabaga cilvēks, viņš nezina, ko dara! Tajā pašā brīdī ap sirdi man kļuva mierīgi.
No garīgā viedokļa tev tāds bīstams dzīves posms. Esi laimīga, nekā tev netrūkst. Tas ir liels kārdinājums: dzīvot savu skaisto, labo dzīvi, ne par ko īpaši neaizdomājoties.
Es vienmēr esmu ļoti patstāvīgi dzīvojusi. Izgājusi cauri dubļiem. Tagad, kad man viss kārtībā, eju uz baznīcu. Dziedu korī. Strādāju par režisori baznīcas Ziemassvētku iestudējumā.
Tev nav žēl, ka esi aizgājusi no teātra un kino? Savā ziņā tā tomēr ir talanta izniekošana.
Es to neizniekoju. Ja lomas būtu tādas… Izteikšos vienkārši: ja es spēlētu Mariju, tad redzētu jēgu būt uz skatuves. Teātros ir daudz izrāžu, kam neredzu jēgu. Kaut gan nesen skatījos Ziemassvētku koncertu Nacionālajā teātrī — kolēģi bija brīnišķīgu darbu izdarījuši!
Tomēr pati uz skatuves — vairs nekad?
Pamest ģimeni un svētdienas vakarā spēlēt — kā vārdā? Tagad baznīcā es iestudēju izrādi par brīvu. "Par brīvu" skan ļoti nepareizi. Teikšu precīzāk — es kalpoju. Dalos ar savu talantu, kas nepieder man, bet Dievam. Kad redzu, ar kādu izpratni, prieku un mīlestību cilvēki gatavi to darīt, ir pavisam cita sajūta. Protams, man grauž sirdi, kad mēģinām līdz divpadsmitiem naktī un mana izlutinātā ģimene, pieradusi pie vakariņām, mājās palikusi viena.
Vai pati gatavo ēst un kop māju?
Protams, pati! Es esmu mājsaimniece. Tas ir mans darbs. Tagad būvējam māju. Visu dienu es skrienu: pērku santehniku, flīzes. Bet gribēju pabeigt domu — kad esmu baznīcā līdz divpadsmitiem naktī, protams, domāju, kā mana ģimene jūtas. Kā viņi bez manis aizies gulēt, vai tēju padzers. Tajā pašā laikā redzu milzīgu gandarījumu un sava darba jēgu. Teātrī es to neredzēju. Vienmēr biju nervoza. Sapratu, ka citi kolēģi strādā no sirds, bet es vienkārši gāju kā uz darbu. Nebija gandarījuma. Bija tukšums. Pēc izrādēm mājās izraudājos.
Vai slavas tu nealksti? Būt uz skatuves, šovos…
Jā, mani ir aicinājuši vairākas reizes. Agrāk, kad sevi redzēju uz žurnālu vāka, gribējās ātri skriet prom, lai nepamana. Tomēr man arī gribējās to žurnālu aizvest uz Lietuvu parādīt mammai, māsai. Viena mana māsa dzīvo Klaipēdā, otra Itālijā. Tai, kura Itālijā, ģimene liela un attieksme — nu, kas tad tur Lietuva — lauki! Zināju, ka, parādot žurnālu ar manu bildi, māsa var pierādīt, ka mēs neesam nekādi lauki, pie mums viss notiek. Es tā saucamo slavu uztvēru pat patriotiski.
Tagad tas aiz muguras un slavas lauri tevi neinteresē?
Nekad neaizmirsīšu, kā reiz, kad pirku puķes, pārdevēja mani pazina un paklanījās. Man bija tāds kauns! Es, tāds stulbs skuķis, stāvu, un sieviete gados man klanās! Bija tik žēl, ka viņa nesaprot, cik uzpūsta visa tā slava ir. Tas, ka tu strādā par puķu pārdevēju aukstā laikā, ir daudz vērtīgāk, nekā skaisti saģērbtai un sakrāsotai stāvēt uz skatuves.
Pagājuši astoņpadsmit gadi, kopš esi Latvijā. Esi kļuvusi "pilngadīga". Ko tev devis laiks Latvijā?
Man ļoti patīk latviešu mentalitāte. Tā mani pieklusina.
Tā tu droši vien saki tāpēc, ka mīli savu vīru, latvieti!
Jā! Viņš ir tik mierīgs. Apbrīnoju šo stabilo nervu sistēmu!
Ar ko tu nodarbojies, kopš esi precējusies un prom no teātra vides?
Varu parādīt. (Atnes dizainera sertifikātu.) Visu mūžu esmu mācījusies uz trijniekiem, bet te — vieni piecnieki un tikai daži četrinieki! Redz, var iemācīties vecumdienās gan ģeometriju, gan rasēšanu. Tagad gan neturpinu strādāt šajā jomā.
Kāpēc?
Pārāk daudz ciparu. Daudz jāskrien pa veikaliem, tos es neieredzu!
Tiešām?!
Tiešām. Divreiz nedēļā ieskrienu pārtikas veikalā sapirkt visu, kas nepieciešams.
Pie Chanel stenda nemaz neapstājies?
Nē. Krēmus man nopērk vīrs. Ko viņš atnes, tas man ir labs. Mantu kārība — tas nav man. Tagad gan mājai man nākas pirkt visu ko. Lietuvas un Igaunijas mēbeļu daudz, Latvijas — ļoti maz. Varētu būt vairāk. Es noteikti pirktu tās, kas ražotas Latvijā. Šobrīd daru darbu, par ko algu nesaņemu. Redz, cik dīvaini, es domāju. Varbūt varētu tomēr kaut ko pelnīt. Tad varētu desmito daļu dot baznīcai, man ir tāds cēls mērķis. Par vīra naudu es neintersējos. Neļauju viņam par to stāstīt. Es tikai varu pajautāt: vai mēs drīkstam to atļauties vai ne?
Kur tev iesāksies 2009.gads — mājās Latvijā?
Bijām domājuši uz siltajām zemēm vai slēpot, bet nemaz negribas skriet prom no Latvijas. Jaunajā gadā vienkārši aiziesim līdz jaunajai mājai, ko būvējam. Pēc mēneša diviem tai jābūt gatavai.